Ar zilu kāju sarkanbaltsarkanos svētkos

Ir 11.novembris. Lāčplēša diena, kad Latvijā svin Latvijas Bruņoto spēku uzvaru Latvijas brīvības cīņās 1919.gadā. Kopš Sāremā skrējiena pagājušas jau trīs nedēļas, bet vien pēdējo nedēļu esmu atkal iegājis regulāras skriešanas režīmā. Arī treniņi beidzot ir kaut nedaudz strukturēti. Šodien plānā garāks skrējiens tā ap stundu četrdesmit. Neierasti vējš pūš no austrumu puses, līdz ar to izvēlos sākumā skriet pa vējam uz Ikšķili gar Daugavmalu un atpakaļ, vairoties no vēja, skriet pa mežu pa Zilajiem Kalniem.
Šajā nedēļas nogalē Zilajos Kalnos notiek kaut kādas lielas suņu pajūgu sacensības. To dēļ sestdien arī tika atcelts iepriekš ieplānotais kross, kurā biju nodomājis startēt. Pēc nedēļas 18.novembra Latvijas svētku tradīcija - starts skrējienā "Rembates aplis", un krosu biju nolēmis izmantot kā labu treniņskrējienu. Tā kā krosu atcēla, tad nācās domāt alternatīvu ātrāku treniņu, ko arī divas dienas iepriekš godam izpildīju.
Tieku līdz Zilajiem Kalniem un drīz vien arī nokļūstu līdz vietai, kur takas ir norobežotas ar sacensību lentām un tiesnešiem. Tā kā suņi vēl vai arī vairs neskrien, tad nolemju kādu gabalu paskriet, gar trases malu, lai kaut kā trasei tiktu pāri. Vienā vietā izvēlos nelielu taciņu paralēli trasei, lai nav jāskrien pavisam pa vietu, kur pretī varētu skriet suņi, aizskatos uz priekšā savilktajām lentām, un nemanot esmu uzkāpis uz saknes, ar krakšķošu skaņu pagriežu labo potīti un esmu gar zemi.