Latvijas čempionāts vieglatlētikā šogad notika Ogrē. Divas dienas, divi starti. Vispirms 5000 metri jeb divpadsmit ar pusi stadiona apļi un nākamajā dienā 3000 metri jeb septiņi ar pusi apļi. Šoreiz tas viss aptuveni +30 grādu karstumā.
Šogad sacensībās esmu koncentrējies uz īsajām distancēm - šosejā galvenokārt ap pieciem kilometriem, un līdz ar to esmu centies treniņos daudz vairāk kā citus gadus piestrādāt pie ātruma. Stadionā sacensībās gan šogad līdz šim bija sanācis startēt tikai Rīgas čempionātā, kur skrēju 3000 metrus un 800 metrus. Rezultāti tur nebija izcili, bet tas bija pirms diviem mēnešiem, kuru laikā trenētība ir augusi, ko pierādīja arī pēdējie starti šosejā. Tāpēc uz Latvijas čempionātu skatījos ar cerībām, ka varētu pietuvoties vēl 2016.gadā uzstādītajiem personīgajiem rekordiem (5000m: 15:25.98, 3000m: 8:55.32).
Pēc nakts peldes Lielupē pretī izgaismotajai Jelgavas pilij, dodoties atpakaļ uz sacensību centru, sapratu, ka iekšā ir tāda nepadarīta darba sajūta. Pavisam nesen biju finišējis Jelgavas nakts pusmaratona piecu kilometru distancē. Un, lai arī biju noskrējis tikpat ātri kā pirms dažām nedēļām Ventspilī, kad par paveikto biju ļoti priecīgs, tomēr šoreiz tāda īsta prieka par gala rezultātu nebija.
Jelgavā starts šoreiz bija pavisam vēlu vakarā - desmit minūtes pāri desmitiem, kas bija divas minūtes pēc saulrieta, kad pilsēta jau pamazām grima tumsā un, skrienot trasē, varēja vērot skaisti izgaismotās pilsētas svarīgākās ēkas. Pusmaratonisti un desmit kilometru skrējiena dalībnieki gan startēja divdesmit minūtes agrāk. Taču tā kā piecos kilometros pieteikti bija virs 1000 dalībniekiem, tad atsevišķs starts šai distancei burzmas mazināšanai bija gluži loģiska izvēle.
Latvijas titulētākajam svarcēlajam Viktoram Ščerbatiham kādā intervijā jautāja, kāds viņam ir mērķis. Uz to viņš atbildēja - "Pa vidu. Stāvēt. Uz pjedestāla.". Pēcāk viņš papildināja, ka katram normālam sportistam tieši šādam būtu jābūt mērķim.
Pirms desmit gadiem savā otrajā skrējienā apkārt Vaidavas ezeram finišēju pirmais un stāvēju pa vidu. Gadu vēlāk biju otrais, bet vēl pēc gada 2011.gadā atkal stāvēju pa vidu. Kopš tā laika Vaidavā vairs nebija sanācis skriet, ja vien neskaita dalību triatlona stafetē pirms diviem gadiem. Bet nu tur apkārt ezeram jāskrien nebija. Pērn šajā laikā orientējos Pāvilostas mežos Kāpā, bet šogad uz Kāpu nebraucu, un tā nu nolēmu atkal doties uz Vaidavu.
