tag:blogger.com,1999:blog-14904592429228344192024-03-13T05:18:08.738+02:00Renča pierakstu blociņšTe nu es, Renārs Roze, Renchix, Rencis Ripinātājs, centīšos ik pa laikam ierakstīt savus piedzīvojumus un domas par to, kas ar mani ir noticisrenchixhttp://www.blogger.com/profile/04323000637707034408noreply@blogger.comBlogger544125tag:blogger.com,1999:blog-1490459242922834419.post-72135865881099764712024-03-11T17:51:00.001+02:002024-03-11T17:51:29.464+02:00Nesportiskās traumas<p></p><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgQZf0rUH7S9-sSeQSFbmb6ncDf3bvOCrAMDm2Jg3m3eckOagLbck16tyPmW26oj4d6x6lt-Zi8ePol59JpQIeaiuCMhRK5hCVNIqIUbxHTDK4C7R44iBvtP37fT6Z5ztePml0k1yweIrqiFE8ZPe3XLpPeQqUpl035EuJbjtMTLPLgt_2dsiZxfqddMNQ/s400/cu07yoar.png" imageanchor="1" style="clear: left; float: left; margin-bottom: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="400" data-original-width="366" height="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgQZf0rUH7S9-sSeQSFbmb6ncDf3bvOCrAMDm2Jg3m3eckOagLbck16tyPmW26oj4d6x6lt-Zi8ePol59JpQIeaiuCMhRK5hCVNIqIUbxHTDK4C7R44iBvtP37fT6Z5ztePml0k1yweIrqiFE8ZPe3XLpPeQqUpl035EuJbjtMTLPLgt_2dsiZxfqddMNQ/w293-h320/cu07yoar.png" width="293" /></a></div>Pirms apmēram nedēļas treniņā piedzīvoju pamatīgu kritienu. Gandrīz uz līdzenas vietas spēcīgi pagriezu potīti, zaudēju līdzsvaru un aizlidoju pa asfaltu. Potīte gandrīz dubultresnumā, nobrāzts un spēcīgi atsists celis un gurns, kā arī caurums elkonī, kuru gan jau kāds ķirurgs labprāt būtu sašuvis. Un, protams, nedaudz pabojāts treniņu plāns.<p></p><p>Pēc šī negadījuma aizdomājos, ka katram sporta veidam ir savas tipiskās traumas. Basketbolā bieži var dzirdēt par sarautām krusteniskajām saitēm, boksā lauž degunus, regbijā ribas. Sprinteri mēdz saraut kādu muskuli, savukārt garo distanču skriešanā, līdzīgi kā citos izturības sporta veidos, tipiskākās traumas ir saistītas ar muskuļu un saišu ilgstošu pārpūli, kas bieži pārtop iekaisumā.</p><p>Izmežģīta potīte, noteikti ir tipiska trauma orientēšanās sportā, kur nelīdzenā apvidū pagriezt potīti ir visai vienkārši. Taču "gludajā" skriešanā tā vairumā gadījumu ir trauma neuzmanības rezultātā, kā šoreiz gadījās arī man. Patiesībā jau arī minētās tipiskās skriešanas traumas lielākoties ir, ja ne gluži neuzmanības, tad neapdomības rezultāts, jo vairums pārslodzes radītās problēmas var preventīvi novērst ar mazāku treniņu apjomu, biežāku atpūtu vai nostiprinošiem vingrinājumiem.</p><p>Lai arī manis pieminētā izmežģītā potīte bija neuzmanības rezultāts, tomēr savās pārdomās par traumām nonācu līdz tam, ko virsrakstā esmu nosaucis par "nesportiskajām traumām" - proti, tādas, pie kurām, nodarbojoties ar konkrētu sporta veidu, nevajadzētu tikt un pie kurām var tikt tikai vairāku apstākļu sakritības rezultātā. Pagriezta potīte skriešanā ir sagaidāma, taču pārsists elkonis izmežģītas potītes dēļ nez vai būtu norma.</p><p>Skriešanā biežāk šādas "nesportiskās traumas" man ir bijušas tieši kritienu rezultātā, taču ne tikai. Ir bijušas kritiena rezultātā lauztas ribas, pret asfaltu atsista galva. Reiz pret gājēju ceļa norobežoto stabu pārplēsu roku, jo laikus nepaspēju pacelt to augšup. Orientēšanās sportā man laikam vislabāk atmiņā palicis <a href="https://renchix.blogspot.com/2010/10/o-maratons-tervete-un-meza-traumas.html" target="_blank">gadījums ar zaru ausī un pārdurtu bungādiņu</a>. Arī skrienot gūtie suņu kodumi noteikti ir nesportiskās traumas.</p><p>Arī internetā var atrast dažādas savādas traumas, ko ir guvuši sportisti (kaut ne vienmēr tās ir gūtas sportojot). Lūk viens no tādiem traumu uzskaitījumiem - <a href="https://www.complex.com/sports/a/doug-sibor/bizarre-injuries-sports-history">The 50 Most Bizarre Injuries in Sports History | Complex</a>, kur sarakstā ir atrodama arī bļaušana uz saviem komandas biedriem spēles laikā, tādējādi izmežģot žokli.</p><p>Un kā ir ar Tevi, dārgo lasītāj? Vai arī Tev ir sanācis piedzīvot kādu traumu, kas nepavisam nešķiet savietojama ar konkrēto sporta veidu?</p><p><br /></p><p><br /></p><div class="blogger-post-footer"><font size="-3">Lai lasītu pilnu rakstu, dodies uz Renča pierakstu blociņu</font></div>renchixhttp://www.blogger.com/profile/04323000637707034408noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1490459242922834419.post-33518305151056018512024-02-28T23:00:00.002+02:002024-02-29T01:13:14.320+02:00Divdesmit devītais februāris<p> </p><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEi69YgQmdUgmVX-x9I2HHsVdGka3st6911z8VT6yel1aKgQCm0F_sscdwWPc1e2ms9gRfT4gw6zCMaeX3Da68ySebzqf4jAby7DEo9ZXjUu2ocx-OL73gMz8fqitH9Ag5sJuQzyqVxKo8Fn72ktt59-agb6MkWRQDlrALpmkn_3T7o5qojSzr7-6ySDgZM/s380/feb_29.png" imageanchor="1" style="clear: left; float: left; margin-bottom: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="249" data-original-width="380" height="210" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEi69YgQmdUgmVX-x9I2HHsVdGka3st6911z8VT6yel1aKgQCm0F_sscdwWPc1e2ms9gRfT4gw6zCMaeX3Da68ySebzqf4jAby7DEo9ZXjUu2ocx-OL73gMz8fqitH9Ag5sJuQzyqVxKo8Fn72ktt59-agb6MkWRQDlrALpmkn_3T7o5qojSzr7-6ySDgZM/s320/feb_29.png" width="320"></a></div>Iespējams, ka 29. februāris ir kā tā papildus stunda diennaktī, ko reizēm aizņemtībā piesauc, lai paspētu padarīt darbus, kam citādi neatliek laika.<p></p><p>Kaut arī februāris katru gadu ir īsākais mēnesis bieži vien ikdienā piemirstas, ka dienu tajā ir mazāk un tāpēc arī paveikt var mazāk nekā citos mēnešos. Protams, ja vien februārī nestrādā ar lielāku atdevi, lai sasniegtu tikpat cik garajos mēnešos.</p><p>Matemātiski februārī ir par 6.7% dienu mazāk kā 30 dienu mēnešos un par 10.7% mazāk kā 31 dienu mēnešos. Ja kāds to savā plānotajā darbu sarakstā, plānotajā budžetā vai treniņplānā nav ņēmis vērā, tad mēneša beigās var sanākt robs plānotā izpildē.<span></span></p><a href="http://renchix.blogspot.com/2024/02/divdesmit-devitais-februaris.html#more">Lasīt tālāk pārējo rakstu »</a><div class="blogger-post-footer"><font size="-3">Lai lasītu pilnu rakstu, dodies uz Renča pierakstu blociņu</font></div>renchixhttp://www.blogger.com/profile/04323000637707034408noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1490459242922834419.post-75887900153105171372023-12-31T19:45:00.002+02:002023-12-31T19:45:23.753+02:00Gada rezumē 2023<div>Ja kāds man gada sākumā būtu teicis, ka šogad noskriešu vairākus maratonus un gada beigās mani varēs atrast Latvijas sezonas ātrāko maratonistu saraksta otrajā vietā, tad visticamāk viņam būtu atbildējis, ka "tā jau nu noteikti nebūs". Galu galā pēdējos gadus dzīvoju ar pārliecību, ka sacensību režīmā skriet maratonu vairs īsti nevaru, jo kreisā kāja, kas pie intensīvas slodzes mēdz atteikties klausīt, noteikti neļautu noskriet maratonu pilnvērtīgā sacensību režīmā. Taču izrādījās, ka teiciens "viss ir tikai galvā" joprojām ir spēkā. Lai arī maratonos ar kāju viss izcili nebija, tagad zinu, ka maratonu tomēr joprojām gana ātri noskriet varu.</div><div>Tā nu var teikt, ka 2023.gads pavisam negaidīti ir pagājis maratona zīmē, jo, atskatoties uz sezonu, maratoni <a href="http://renchix.blogspot.com/2023/06/rigas-maratons-2023-jeb-ka-sagatavoties.html" target="_blank">Rīgā</a> un <a href="https://renchix.blogspot.com/2023/10/ventspils-maratons-2023.html" target="_blank">Ventspilī</a> noteikti bija sezonas spilgtākie skrējieni (bez šiem diviem maratoniem vēl viens tika noskriets arī treniņā aprīļa sākumā). Taču bez maratoniem šogad arī bija vēl diezgan daudz sacensību - paguvu paorientēties gan Zviedrijā, gan Somijā, gan Rīgā, gan Kuldīgā, gan Rojas mežos, noskriet sešus Stirnubuka posmus, noskriet pusmaratonu Salaspilī (pēdējais pusmaratons pirms tam bija 2017.gadā), noskriet divus gana ātrus 5km skrējienus šosejā (Jaunmārupē un Ogrē), 10km šosejā Cēsīs un vēl trīs ne gluži šosejas skrējienus (Cēsīs, Vaidavā un Rembatē).</div><div>Prieks, ka arī šogad izdevās neļaut, ka skriešana un sacensības kļūst par lietu, kas pārāk iegrožo mani, bet vairāk ļāvos gan paeksperimentēt ar treniņiem, gan arī spontānāk izvēlēties sacensības kad un kur skriet. Ja pirms desmit gadiem katrs maratons bija kā liels mērķis, kam gatavoties, un gatavošanās process bija gandrīz vai kā iešana uz darbu, kad skrēju arī tad kad īsti negribās vai reizēm pat nevajadzētu (traumas, slimības un tamlīdzīgi), tad šobrīd skriešanai pieeju daudz brīvāk - arī šogad bija virkne brīžu, kad skriet īsti negribējās un tad arī neskrēju.</div><div>Laika posmā kopš pagājušā gada decembra līdz šī gada novembrim - šāds 12 mēnešu perioda aptvērums radies vēsturiski, kad gada kopsavilkumu mēdzu rakstīt jau decembra sākumā un arī decembrī jau parasti sākās gatavošanās nākamajai sezonai - esmu noskrējis 3527 kilometrus (257 stundas) un vēl 16 kilometrus noslēpojis (2.5 stundas). No <a href="https://renchix.blogspot.com/search/label/rezum%C4%93" target="_blank">iepriekšējo gadu gada kopsavilkumiem</a> pacentos apkopot iepriekšējo gadu veikumu (pirms 2014.gada saskrietais jāmeklē citos arhīvos), un var redzēt, ka šogad esmu skrējis mazāk kā pirms gada, bet tomēr nedaudz vairāk kā iepriekšējos trīs gados pirms tam (protams, šo gadu nevar salīdzināt ar laiku pirms 2018.gada traumas parādīšanās, kad skriešanai piegāju pavisam nopietni).</div><style type="text/css">
.tg {border-collapse:collapse;border-spacing:0;}
.tg td{border-color:#9b9b9b;border-style:solid;border-width:1px;font-family:Arial, sans-serif;font-size:14px;
overflow:hidden;padding:10px 5px;word-break:normal;}
.tg th{border-color:#9b9b9b;border-style:solid;border-width:1px;font-family:Arial, sans-serif;font-size:14px;
font-weight:bold;overflow:hidden;padding:10px 5px;word-break:normal;}
.tg .tg-n6bu{border-color:#9b9b9b;font-weight:bold;text-align:left;vertical-align:top}
.tg .tg-2fdn{border-color:#9b9b9b;text-align:left;vertical-align:top}
</style><center>
<table class="tg">
<thead>
<tr>
<th class="tg-1wig">Gads</th>
<th class="tg-1wig">2014</th>
<th class="tg-1wig">2015</th>
<th class="tg-1wig">2016</th>
<th class="tg-1wig">2017</th>
<th class="tg-1wig">2018</th>
<th class="tg-1wig">2019</th>
<th class="tg-1wig">2020</th>
<th class="tg-1wig">2021</th>
<th class="tg-1wig">2022</th>
<th class="tg-1wig">2023</th>
</tr>
</thead>
<tbody>
<tr>
<td class="tg-0lax">Kilometri</td>
<td class="tg-0lax">7450</td>
<td class="tg-0lax">7966</td>
<td class="tg-0lax">8600</td>
<td class="tg-0lax">7382</td>
<td class="tg-0lax">5470</td>
<td class="tg-0lax">2788</td>
<td class="tg-0lax">3020</td>
<td class="tg-0lax">3300</td>
<td class="tg-0lax">4355</td>
<td class="tg-0lax">3527</td>
</tr>
<tr>
<td class="tg-0lax">Stundas</td>
<td class="tg-0lax">520</td>
<td class="tg-0lax">553</td>
<td class="tg-0lax">610</td>
<td class="tg-0lax">546</td>
<td class="tg-0lax">386</td>
<td class="tg-0lax">205</td>
<td class="tg-0lax">235</td>
<td class="tg-0lax">254</td>
<td class="tg-0lax">330</td>
<td class="tg-0lax">257</td>
</tr>
</tbody>
</table></center><div>Kā ierasts gada kopsavilkumos, šogad ir bijušas vairākas lietas, kas ir pelnījušas tikt papildus pieminētas gada nominācijās:</div><div><ul style="text-align: left;"><li><b>Gada atklāsme - "es varu skriet maratonu":</b> jau vairākus gadus biju atmetis domu par maratona skriešanu - gan tāpēc, ka īstas vēlmes to darīt nebija, bet galvenokārt tāpēc, ka likās, ka fiziski kāja neļaus to cienīgi noskriet. Taču šī pavasara lēmums pieteikties Rīgas maratonam un tam sekojošais relatīvi īsais gatavošanās posms parādīja, ka maratonu vēl tīri pieklājīgā tempā spēju noskriet.</li><li><b>Gada maratons - otrā vieta <a href="http://renchix.blogspot.com/2023/06/rigas-maratons-2023-jeb-ka-sagatavoties.html" target="_blank">Rīgas maratonā</a>:</b> šis ļoti sasaucas ar iepriekšējo punktu, kas parādīja, ka varu atkal skriet maratonu, bet visādi citādi Rīgas maratons bija lielākais šī gada notikums. Arī tas, ka šogad Rīgas maratona distancē nebija ātro Āfrikas atlētu, un visa uzmanība bija uz pašmāju skrējējiem, ļāva gan noteikti būt augstāk rezultātu sarakstā, gan arī rezultātam būt vairāk pamanām dažādos medijos.</li><li><b>Gada uzvara - uzvara <a href="https://renchix.blogspot.com/2023/10/ventspils-maratons-2023.html" target="_blank">Ventspils maratonā</a></b>: dalība Ventspils maratonā bija vēl spontānāka nekā Rīgā, un, lai arī pirms starta Ventspilī jau man bija lielāka pārliecība par to, ka maratonu noskriet varu, uzvara tajā, uzlabots Rīgas maratonā sasniegtais rezultāts un uzlabots paša sasniegtais rezultāts pirms 7 gadiem, kad uzvarēju pirmajā Ventspils maratonā bija visai negaidīts notikums.</li><li><b>Gada medaļa - sudraba medaļa Latvijas čempionātā maratonā:</b> Latvijas čempionātā maratonā startēju otro reizi (iepriekš tas bija 2016.gadā) un otro reizi tiku pie sudraba medaļas. Tā kā sportisko virsotņu gadi man jau ir aiz muguras, tad medaļa Latvijas čempionātā tomēr ir gana labs panākums.</li><li><b>Gada atgriešanās - dalība Zviedrijas orientēšanās stafetē 10MILA <a href="https://renchix.blogspot.com/2010/05/10mila-aizvadita.html" target="_blank">pēc 13 gadu pārtraukuma</a>:</b> patiesībā šogad atgriešanās bija vairākas - pēdējais maratons sacensībās bija bijis pirms 7 gadiem, pusmaratons pēdējais pirms 6 gadiem, bet atgriešanās 10MILĀ bija ar vislielāko pauzi. Paldies OK Saldus klubam, kas mani uzaicināja startēt viņu komandā un ļaut izbaudīt gandrīz polāro dienu un orientēšanos Zviedrijas ziemeļos.</li><li><b>Gada rekords - 15'45" 5km šosejā:</b> 5km šosejā šogad skrēju divas reizes un ar otro piegājienu par vienu sekundi izdevās uzlabot pirms gada sasniegto rekordu. Stadionā gan joprojām esmu skrējis ātrāk (15'25" - 2016.gadā).</li></ul>Kāds būs sportiskais 2024.gads to, protams, nevar zināt, bet skaidrs, ka skriešanai ir jāturpina nest prieku, un tā noteikti tāpat kā līdz šim būs veids kā sevi uzturēt fiziskajā formā, kā brīdis, lai "izvēdinātu galvu" un kā laiks, kad padomāt lielākas un mazākas domas.</div><div class="blogger-post-footer"><font size="-3">Lai lasītu pilnu rakstu, dodies uz Renča pierakstu blociņu</font></div>renchixhttp://www.blogger.com/profile/04323000637707034408noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1490459242922834419.post-78856154949618911602023-10-02T00:14:00.004+03:002023-10-02T00:27:03.349+03:00Ventspils maratons 2023<p><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgzO_3Da_ERuS7KTdO1B6hZ6aBO_bYdgU4f0TrOKI26exPjK4t-m5vfNyrXj06_dHuCpKsSmKHLYYVk1Ias8ViRQdCCFjlzsBqvmQRW6kFLC4pgIST_N9BWyAB8U5Xevkh0X9JVAZXJoXd0F6dFCTtxWiPfz4V-uHWtWTdfsB2PVvT-UDQggW9xQTyhuKY/s1612/img_5_1695029408891.jpg" style="clear: left; float: left; margin-bottom: 1em; margin-right: 1em; text-align: center;"><img border="0" data-original-height="1612" data-original-width="1075" height="400" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgzO_3Da_ERuS7KTdO1B6hZ6aBO_bYdgU4f0TrOKI26exPjK4t-m5vfNyrXj06_dHuCpKsSmKHLYYVk1Ias8ViRQdCCFjlzsBqvmQRW6kFLC4pgIST_N9BWyAB8U5Xevkh0X9JVAZXJoXd0F6dFCTtxWiPfz4V-uHWtWTdfsB2PVvT-UDQggW9xQTyhuKY/w266-h400/img_5_1695029408891.jpg" width="266"></a><a href="http://renchix.blogspot.com/2023/06/rigas-maratons-2023-jeb-ka-sagatavoties.html" target="_blank">Pavasarī pēc otrās vietas Rīgas maratonā</a> rakstīju - "man joprojām nav atbildes, vai maratonu es vēl gribu kaut kad skriet". Taču, šķiet, ka līdz skaidrībai par maratona skriešanu nonācu diezgan ātri, jo pirms divām nedēļām Ventspilī atkal noskrēju visnotaļ veiksmīgu maratonu.<span></span></p><a href="http://renchix.blogspot.com/2023/10/ventspils-maratons-2023.html#more">Lasīt tālāk pārējo rakstu »</a><div class="blogger-post-footer"><font size="-3">Lai lasītu pilnu rakstu, dodies uz Renča pierakstu blociņu</font></div>renchixhttp://www.blogger.com/profile/04323000637707034408noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1490459242922834419.post-50324164099419047962023-06-07T01:25:00.002+03:002023-06-07T10:49:37.352+03:00Rīgas maratons 2023 jeb kā sagatavoties maratonam desmit nedēļās<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhLL35VWBsnGEyQ3FkBWmrDbQWdVF079pDU5qUi7XKqBn0SO7b5YeCaZCV7F7zGQgh68ma0ZDeqGAmFXphMwANXwzW8npgPlx9LZch4VBJqAJeRXYRKT5ERsNFA5J8WGkreCl0gCijexG2UX54N3tUNHflT55Z3s3fhjkmk1mNZte6UtGsIDTQ2oVt_/s3600/sportfoto_2023-05-07_Rimi_Riga_Marathon_2023_157240.jpg" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em; text-align: justify;"><img border="0" data-original-height="2400" data-original-width="3600" height="426" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhLL35VWBsnGEyQ3FkBWmrDbQWdVF079pDU5qUi7XKqBn0SO7b5YeCaZCV7F7zGQgh68ma0ZDeqGAmFXphMwANXwzW8npgPlx9LZch4VBJqAJeRXYRKT5ERsNFA5J8WGkreCl0gCijexG2UX54N3tUNHflT55Z3s3fhjkmk1mNZte6UtGsIDTQ2oVt_/w640-h426/sportfoto_2023-05-07_Rimi_Riga_Marathon_2023_157240.jpg" width="640"></a></div><p></p><p>Kad septiņus gadus sacensību režīmā maratons nav skriets, tad nedaudz ir piemirsies, kā tas ir - trenēties maratonam, skriet maratonu un justies pēc maratona (un jā arī to, ka aprakstu pēc maratona var uzrakstīt nedēļas nevis mēneša laikā). Pēdējais oficiālais maratons bija 2016.gada rudenī <a href="https://renchix.blogspot.com/2016/09/neizdevies-valmieras-maratons.html" target="_blank">Valmierā</a>, un kopš 2018.gada, kad parādījās problēmas ar kreisās kājas nervu, domas par nopietna maratona skriešanu biju atmetis.</p><span></span><p></p><a href="http://renchix.blogspot.com/2023/06/rigas-maratons-2023-jeb-ka-sagatavoties.html#more">Lasīt tālāk pārējo rakstu »</a><div class="blogger-post-footer"><font size="-3">Lai lasītu pilnu rakstu, dodies uz Renča pierakstu blociņu</font></div>renchixhttp://www.blogger.com/profile/04323000637707034408noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1490459242922834419.post-4953128971607947032023-04-26T01:05:00.002+03:002023-04-26T01:05:24.756+03:00Divi Stirnubuki<p><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEj_ep4tU0b9XmgjmhyNfJw4G7V5z5-BK7raXHsVkud2dpUoYYQqazGMqznl4EiBEWJYLECI4ual0NeeHaJiKRUrWgSMDgWd6AOK0v7JTY8ytncOToev2tmwsktX_HC7o8qkx6f-RuycNGn95ilbdtSZsdERVyOcGzzDzyOW-jL4C5tdk_4euM4SS_YE/s5760/SB2023_333trase_013.jpg" imageanchor="1" style="clear: left; float: left; margin-bottom: 1em; margin-right: 1em; text-align: center;"><img border="0" data-original-height="5760" data-original-width="3840" height="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEj_ep4tU0b9XmgjmhyNfJw4G7V5z5-BK7raXHsVkud2dpUoYYQqazGMqznl4EiBEWJYLECI4ual0NeeHaJiKRUrWgSMDgWd6AOK0v7JTY8ytncOToev2tmwsktX_HC7o8qkx6f-RuycNGn95ilbdtSZsdERVyOcGzzDzyOW-jL4C5tdk_4euM4SS_YE/s320/SB2023_333trase_013.jpg" width="213" /></a>Pagājušā gada pirmie mēneši pagāja kā pa viļņiem - it kā visu ziemu skrēju, tomēr reāli tas bija apmēram tā - pāris nedēļas skrēju, tad nedēļu slimoju, atkal pāris nedēļas skrēju, atkal slimoju - un tā vēl vairākas reizes. Līdz ar to nekāds dižais progress sportiskajā formā īsti nebija, un pavasarī tā arī nekādu īpašu sportisko formu un sportisko pašsajūtu nesagaidīju.</p><p>Savukārt šogad pēc praktiski pilnīgi brīva decembra (bet vairāk tāpēc, ka negribējās nevis nevarēju) un arī no skriešanas brīvajanvāra sākuma, janvāra otrajā pusē pamazām sāku kustēties. Bet tā skriešana arī bija pakārtota laikapastākļiem - ja bija pārāk auksts, tad neskrēju, ja pārāk negribējās, tad neskrēju. </p><p>Taču uz februāra beigām skriešana sāka kļūt diezgan regulāra ("regulāra" man nozīmē katru dienu), un arī vēlme skriet kļuva arvien lielāka. Ja pagājušajā gadā diezgan bieži bija jāpiespiežas iziet paskriet, tad šogad patiesi gribas skriet - varbūt par labu nākusi tieši tā garā pauze decembrī un janvārī.</p><p>Katrā ziņā pamazām kustējos arvien vairāk, un, ja pērn Stirnubukā piekritu pirmajos posmos skriet tikai tāpēc, ka tie bija salīdzinoši netālu, zinot, ka tāpat nekādi prātīgi rezultāti nebūs, tad šogad Stirnubukā jau visai apzināti izvēlējos pirmajos posmos startēt Stirnubuka distancē (ap divdesmit kilometriem). Līdz labai formai arī šogad vēl kāds ceļš ejams, bet ir sajūta, ka sacensību režīmā varu noskriet vairāk.</p><p>Tāpat kā pagājušā gada nogalē arī šogad Stirnubukā esmu "mySport Ogre" komandā. Pērn bija viena komanda - šogad jau esam izauguši līdz divām. Abas komandas spēkos diezgan līdzīgas, tāpēc varam sacensties ne tikai ar citām komandām, bet arī paši ar sevi. </p><table align="center" cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="margin-left: auto; margin-right: auto;"><tbody><tr><td style="text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhcBgek9FO99hwZRUkDlB9X-1a6IcsLT7a1VEOhMtdaczaADmWNj5f5X1grqctypaCClYmZ-WXewmq9geg2rxh2TenNi2erm7ciBKo6Jyx5Lib-m3ZZBqsGCFkGFZNXMpQfUULhnJempm9dVZ3bXPv2eAwp1ZgeS7-LpbVA_gWGxl8En6JZ6z4n6IQd/s1024/WhatsApp%20Image%202023-04-22%20at%2017.36.13.jpeg" imageanchor="1" style="margin-left: auto; margin-right: auto;"><img border="0" data-original-height="1024" data-original-width="768" height="400" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhcBgek9FO99hwZRUkDlB9X-1a6IcsLT7a1VEOhMtdaczaADmWNj5f5X1grqctypaCClYmZ-WXewmq9geg2rxh2TenNi2erm7ciBKo6Jyx5Lib-m3ZZBqsGCFkGFZNXMpQfUULhnJempm9dVZ3bXPv2eAwp1ZgeS7-LpbVA_gWGxl8En6JZ6z4n6IQd/w300-h400/WhatsApp%20Image%202023-04-22%20at%2017.36.13.jpeg" width="300" /></a></td></tr><tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;">Komanda</td></tr></tbody></table><p>Komandas bonuss ir arī tas, ka šogad esmu ticis pirmo reizi pie īsteniem taku skriešanas apaviem. Iepriekš Stirnubukā skrēju vai nu ar saviem supervecajiem Adidas xtrail apaviem, ar kuriem arī skrienu orientēšanās distances, vai arī ar kādiem no šosejas apaviem, tad šogad startēju ar Hoka Tecton X botām. Un jāsaka, ka ar kārtīgiem taku apaviem patiešām atšķirība ir jūtama. Lielākais bonuss ir saķere tieši meža takās un kāpumos, ko nevar salīdzināt ar šosejas apaviem, kas noteikti ir vairāk tomēr piemēroti gludām virsmām. Tā ka ekipējuma ziņā, noteikti esmu kļuvis labāks, bet jācer, ka šogad to pašu varēšu teikt arī par fizisko formu.</p><p>Divi Stirnubuka posmi šogad jau garām, un kā tad man ir veicies?</p><h4 style="text-align: left;">Stirnubuks 333 trasē Zaķumuižā</h4><p>Marta beigās ar sacensību rīkošanu var sanāk visādi. Nevar zināt, vai būs vēl ziema, vai jau pavasaris. Vai sniegs jau būs nokusis, vai būs jāskrien pa kupenām. Šogad skrējējiem paveicās, jo Pierīgas priežu mežos pavasara saule sniegu bija nokausējusi un mežā nekas par ziemu īsti vairs neliecināja. Arī laiks sacensību rītā bija vinotaļ pavasarīgi saulains (pēcpusdienā gan lija ne pa jokam, bet pirmspusdiena skriešanai bija izcila, ja neskaita, gan bez cepures skrienot sala galva). Organizatoriem gan paveicās mazāk, jo nācās mainīt sacensību datumu un pavasara plūdu ietekmē pēdējā brīdī mainīt arī distanču trases. Bet nu visiem jau nevar paveikties.</p><p>Sezonas pirmajam startam deviņpadsmit kilometri pa priežu mežu bija visnotaļ piemērota distance. Labi pārredzamas takas, relatīvi maz kāpumu, maz līkumošanas pa sīkām taciņām, daudz pagari posmi pa lielākiem meža un grants ceļiem. Bija arī skaisti skati gar Lielās Julas krastiem, kur nekad iepriekš nebiju bijis. Daži sūdzējās, ka bija daudz skriešanas pa apvidu - bet tā kā liela daļa no maniem orientēšanās pirmsākumiem pagājuši tieši Pierīgas priežu mežos, tad šie posmi pa apvidu man pat likās ļoti forši. Vienīgais, ka skrienot nodomāju - žēl, ka nav tādas fiziskās formas, lai kā nākas varētu skriet pa šādu ātru trasi.</p><p>Startā izvēlējos taktiku uzreiz skriet ātri - pamanījos pat izskriet no dažām starta bildēm. Pirmā kalna augšu gan vēl sansiedzu kā pirmais - kopā ar tās dienas uzvarētāju Kenny Kivikas no Igaunijas, bet tālāk jau man garām paskrēja virkne sportistu, gan no manas Stirnubuka distances, gan no garākās (~25km) Lūša distances.</p><table align="center" cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="margin-left: auto; margin-right: auto;"><tbody><tr><td style="text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgQ6u7ueTZD6Vp9VYsr0ZCPYOhQAt9OLaTlsVCyDnKMo-kzCn0vVoC9sJKqmAsU5JJEI4xEgDAM2OIX9mpWq-LSEhWdRhlIPQwRl9Jhhv-KLLGKuPFCAx3hvlcrfYpetqMATbcC4zT6iS5KdkYAZVW2BVdNfiQA5SXHgfh6knFk6RP1rdRsl8-snJPk/s3547/Santa%20Sinka%20foto%20DISTAN%C4%8CU%20STARTI-5375.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><img border="0" data-original-height="2182" data-original-width="3547" height="394" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgQ6u7ueTZD6Vp9VYsr0ZCPYOhQAt9OLaTlsVCyDnKMo-kzCn0vVoC9sJKqmAsU5JJEI4xEgDAM2OIX9mpWq-LSEhWdRhlIPQwRl9Jhhv-KLLGKuPFCAx3hvlcrfYpetqMATbcC4zT6iS5KdkYAZVW2BVdNfiQA5SXHgfh6knFk6RP1rdRsl8-snJPk/w640-h394/Santa%20Sinka%20foto%20DISTAN%C4%8CU%20STARTI-5375.jpg" title="Gandrīz izskrēju no bildes" width="640" /></a></td></tr><tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;">Gandrīz izskrēju no bildes</td></tr></tbody></table><p>Kaut kur ap trešo kilometru Lūša skrējēji nodalījās savā trasē un uz to brīdi rēķināju, ka esmu ap piekto vietu. Ilgu laiku tā arī viens skrēju, ik pa laikam priekšā pa gabalu redzot Pēteri Grīviņu, kas bija vienu vietu augstāk, taču īsti klāt netiku. Lielākā atstarpe, ko saskaitīju, bija, šķiet, ap 30 sekundēm. Taču kaut kur ap astoto kilometru sāku manīt, ka distance līdz viņam vairs nepieaug un ar katru kilometru sāku pa pāris sekundēm tuvoties. Tā bija laba motivācija turpināt censties, jo citādi vienam mežā tempu noturēt nav tik vienkārši - šeit vismaz bija uz ko tiekties. </p><p>Un aptuveni ap 13.kilometru Pēteri beidzot izdevās noķert. Īsu brīdi paskrējām kopā, bet tad viņu apdzinu. Šķiet, vēl apmēram kilometru Pēteris turējās diezan cieši aiz muguras, bet tad palēnām sāka iepalikt. Ap to brīdi arī sākās pagari posmi pa apvidu, pa sūnām un ķērpjiem, un tajā posmā diezgan īsā brīdī biju jau aizmucis diezgan lielu gabalu. </p><table align="center" cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="margin-left: auto; margin-right: auto;"><tbody><tr><td style="text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjcr_lpb2ZcBM-YuqJsyM1RjOt3B6P7zORm6SE0wY0YansbZt5x2S8ZM4ct5ZrppRZMM480_D0Cb8ZAXCTd_B1mi3bmwOJCSjMAVlT_UYXAo1mKvwXlOethRrK5d_0tLcigk16JgcsDIJ7hDtyQfnFjwozkEhZMQV1FWZoAbOJJ_07II_8hImSPbsBQ/s5472/IMG_9449.JPG" imageanchor="1" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><img border="0" data-original-height="3648" data-original-width="5472" height="426" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjcr_lpb2ZcBM-YuqJsyM1RjOt3B6P7zORm6SE0wY0YansbZt5x2S8ZM4ct5ZrppRZMM480_D0Cb8ZAXCTd_B1mi3bmwOJCSjMAVlT_UYXAo1mKvwXlOethRrK5d_0tLcigk16JgcsDIJ7hDtyQfnFjwozkEhZMQV1FWZoAbOJJ_07II_8hImSPbsBQ/w640-h426/IMG_9449.JPG" width="640" /></a></td></tr><tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;">Te vēl Pēterim biju aiz muguras</td></tr></tbody></table><p>Atlika vien cienīgi noskriet pāris atlikušos kilometrus līdz finišam, kur beigu Kaln karaļa posmu uzkrēju gan augšup, gan lejup ļoti mierīgi, redzot, ka no aizmugures mani vairs noķert neviens nevar. Tā nu pirmais Stirnubuks bija beidzies ar <a href="https://www.stirnubuks.lv/rezultati/2023/sila/buks/" target="_blank">ceturto vietu</a>. Līdz trijniekam pusotra minūte. Bet šoreiz tā pusotra minūte bija nesasniedzama.</p><h4 style="text-align: left;">Stirnubuks Valmierā</h4><p>Pa četrām nedēļām kopš iepriekšējā Stirnubuka forma noteikti bija kļuvusi labāka. Bet Valmierā arī jāskrien bija vairāk - 24.5 kilometri, un ne vairs pa skaistu priežu mežu - līkloči gar upi, kur īsti nevar ieskrieties, krietni vairāk šauru taciņu, kur īsti uz priekšu neko neredzi, divreiz jāuzskrien Baiļu slēpošanas kalnā. Jāatzīst, ka bija gan arī tīri daudz visnotaļ labi skrienami posmi. Sākums pat pa asfaltu.</p><p>Un sākumā arī šoreiz aizskrēju visiem pa priekšu. Ja pirmajā posmā pēc 400 metriem vairs nebiju viens, tad šoreiz tiku noķerts vien gandrīz pēc diviem kilometriem, un arī tad līdz pat sestajam kilometram Baiļu kalna pakājē noskējām trijatā līderu grupā. </p><table align="center" cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="margin-left: auto; margin-right: auto;"><tbody><tr><td style="text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjRGBJTFn9HrzJ_riVg2zqk1HF_7Jno-AeFRuNnUIIui7Sq4o_dC9cB6u0Gm4TAMSueZd1Vv-S-07zEM9YdtNGj6tUxWoCsIGVM84Hd385W0sAGToTD_J7v63VTLRqPqqivf9wHxjH7PrRYdCCJH2QNHb1WoHwp2-z2DGfvjpL-_Xg39GM2Sc7mECKi/s4512/SB_Valmiera_JUkass-316.JPG" imageanchor="1" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><img border="0" data-original-height="3008" data-original-width="4512" height="426" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjRGBJTFn9HrzJ_riVg2zqk1HF_7Jno-AeFRuNnUIIui7Sq4o_dC9cB6u0Gm4TAMSueZd1Vv-S-07zEM9YdtNGj6tUxWoCsIGVM84Hd385W0sAGToTD_J7v63VTLRqPqqivf9wHxjH7PrRYdCCJH2QNHb1WoHwp2-z2DGfvjpL-_Xg39GM2Sc7mECKi/w640-h426/SB_Valmiera_JUkass-316.JPG" width="640" /></a></td></tr><tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;">Vēl skrienu pa priekšu un ķērāji aiz muguras. Bet daži vēl otrā Gaujas krastā</td></tr></tbody></table><p>Baiļu kalnā gan nejutu ne mazāko vēlmi cīnīties par Kalnu karaļa punktiem un censties skriet ātri, zinot, ka priekšā vēl astoņpadsmit kilometri. Līdz ar to kalnā augšup-lejup-un-atkal-augšup prom aizskrēja gan mani tā brīža līdzskrējēji, gan mani apdzina vēl vairāki skrējēji, kas iepriekš bija gabalu aiz muguras. Taču Kalnu posma beigās daļu no viņiem atkal apdzinu, kamēr viņi centās atgūt elpu dzirdināšanas punktā - punkti kopvērtējumam no tā Kalnu karaļa, protams, nāk, bet ietekme uz atlikušās distances vaikstpēju nez vai ir pozitīva.</p><p>Taču pēc Baiļu posma bija sanācis, ka atkal kopā skrējām ar Pēteri Grīviņu. Sākotnēji gan visai ņipri skrēju pa priekšu, taču ik pa laikam bija līkumaināki posmi, kur ieskrieties īsti nespēju un ap desmito kilometru Pēteris paskrēja man garām, īsi pēc tam arī piedzīvoju savu šī gada pirmo upītes šķērsošanu pa taisno nevis pa baļķi un brīdi bija jāskrien ar slapjām un vēsām kājām. </p><table align="center" cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="margin-left: auto; margin-right: auto;"><tbody><tr><td style="text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEibp9hbVnmhLOck5gbuO3_Mo2VWvIwicNXGcWsha0zoqvpzsKJCfdWh47K_Rqa_xK2pmGSQRXzOWcIxPY1QFSbg7eXe0p3olnE05chLErHLqHL_eJX0m8A4plC2U2XWsKDXDo2o-f_4jUwofSdTd21pUH807NuaPrKwefRinesY_3h3LF0ax8lBB4CF/s3246/Santa%20Sinka%20foto-9975.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><img border="0" data-original-height="2188" data-original-width="3246" height="432" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEibp9hbVnmhLOck5gbuO3_Mo2VWvIwicNXGcWsha0zoqvpzsKJCfdWh47K_Rqa_xK2pmGSQRXzOWcIxPY1QFSbg7eXe0p3olnE05chLErHLqHL_eJX0m8A4plC2U2XWsKDXDo2o-f_4jUwofSdTd21pUH807NuaPrKwefRinesY_3h3LF0ax8lBB4CF/w640-h432/Santa%20Sinka%20foto-9975.jpg" width="640" /></a></td></tr><tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;">Šeit vēl tiku pāri ar sausām kājām</td></tr></tbody></table><p>Kādu brīdi vēl turējos viņam aiz muguras, taču uzreiz aiz posma, kur Lūša disance nodalījās no mūsu trases (ap 12.kilometru) un ieskrējām kaut kādā dubļu takā, Pēteris visai ātri nozuda priekšā līkumainajā takā. Īsi pirms tam viņš tieši bija vilcis no kabatas želeju - varbūt tā bija iedevusi tādu enerģijas lādiņu, kas ļāva tik ātri aizmukt.</p><p>Īsu brīdi pēc tam sākās skriešana gar Abula krastu, un vienā no pirmajiem līkumiem gar kraujas malu, gandrīz līkumu neizņēmu un būtu nošļūcis pa krastu uz leju. Skati uz pi, protams, skaisti, laiks tomēr arī bija ļoti pavasarīgs un saulains, bet pa līkumiano taku gar upi īsti ieskrieties nesanāca. Pēc dzeršanas punkta pēkšņi sadzirdēju, ka man strauji tuvojas kāds skrējējs, kurš arī tikpat ātri mani apdzina. Tas bija Artūrs Vadzis, kas iepriekšējā posmā bija finišējis trešajā vietā.</p><p>Palēnām arī viņš attālinājās no manis, taču visu laiku viņu redzēju un vietām šķita, ka viņš nav pārāk pārliecināts par to, vai ir joprojām uz trases. Galvā jau sāku samierināties ar atkal palikšanu ārpus trijnieka. Te pēkšņi, kad bija noskrieti ap piecpadsmit kilometriem priekšā ieraudzīju, ka Artūrs ir apstājies, un arī es sev priekšā ieraudzīju sarkano krustu uz koka, kas nozīmēja, ka esam nost no trases. Uzreiz griezos riņķī un nogriešanās vietai biju paskrējis garām vien varbūt pārdesmit metrus. Uzsaucu arī Artūram, bet turpmākos divus kilometrus viņu aiz muguras pat neddzirdēju. Līdz, pietuvojoties Baiļu kalnam, atkal tikpat strauji viņš mani noķēra - taču šoreiz viņš man garām vairs neskrēja.</p><table align="center" cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="margin-left: auto; margin-right: auto;"><tbody><tr><td style="text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiWLRRPfoCieJQl1HeUdpGxJ3T41rT2TdyOM-z5YS_G1felUaq56QFEW3_LpQjXoZypd7OXNXrIxFgFtzHKC9rvEd_fs0zqLrlwz5e6auQEZfoNEsrLpP-1PCwjvUE7IKVVhrtwzYSseOiqW8l4-hJq0Uw1OYTEktAqloMnFO_mtCNgzVlV0MyOTMD7/s4978/DSC00721.JPG" imageanchor="1" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><img border="0" data-original-height="3465" data-original-width="4978" height="446" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiWLRRPfoCieJQl1HeUdpGxJ3T41rT2TdyOM-z5YS_G1felUaq56QFEW3_LpQjXoZypd7OXNXrIxFgFtzHKC9rvEd_fs0zqLrlwz5e6auQEZfoNEsrLpP-1PCwjvUE7IKVVhrtwzYSseOiqW8l4-hJq0Uw1OYTEktAqloMnFO_mtCNgzVlV0MyOTMD7/w640-h446/DSC00721.JPG" width="640" /></a></td></tr><tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;">Skats no augšas</td></tr></tbody></table><p>Pa vidu galvā rēķināju, cik vēl ilgi jāskrien. Ja pirms starta šķita, ka trase tomēr būs gana ātra un varbūt iekļausimies 1h30'. Tomēr jo vairāk bija skriets, jo vairāk bija skaidrs, ka rezultāts būs tuvāk 1h40'. Kilometru temps gan līdz šim bija svārstījies no 3'40"/km skrienamākajos posmos līdz 4'30"/km līkumainākās un paugurainākās vietās. Taču zināju, ka beigas ir relatīvi līdzenas un tehniskākās vietas jau ir aiz muguras.</p><p>Tā nu divatā skrējām un centos turēt visnotaļ augstu tempu, bet Artūrs bija tupat aiz muguras. Bet joprojām bija sajūta, ka visticamāk viņš tikai nogaida īsto brīdi, kad atkal aizmukt. Kaut kur ap divdesmito kilometru vienā no upes līkumiem pa lielu gabalu pēc apmēram astoņu kilometru pārtraukuma priekšā sev ieraudzīju Pēteri, kas iesēja prātā domu, ka varbūt pa abiem viņu varētu noķert. Taču manīju viņu tikai īsu brīdi.</p><p>Trase tuvojās atpakaļ Valmieras centram un gājēju tiltam. Uzskrienot uz tilta un sajūot zem kājām asfaltu, nedaudz pieliku tempu un tajā mirklī Atūrs uzreiz atkrita. Trases beigas kartē biju labi izpētījis un zināju, ka vēl ir apmēram trīs kilometri līdz finišam, kur vēl daudz kas var mainīties un tikpat labi arī mani spēki var beigties.</p><p>Sekoja atkal posms gar Gauju un te jau Pēteri priekšā varēju redzēt krietni labāk un uz pulksteņa sarēķināju, ka tās ir apmēram 25 sekundes. Uz trim ilometriem tas, protams, ir diezgan daudz. Tač turpināju censties un jutu, ka tieku viņam arvien tuvāk. Vēl viens posms cauri mežam, atkal gar Gauju. Atstarpe vairs kādas desmit sekundes, bet zinu, ka arī finišs ir pavisam tuvu, vēl līkums cauri Daliņa stadionam, un tad vairs kādi 300 metri līdz finišam vispirms lejup pa taciņu unrepītēm un pēc tam augšā īsā kalniņā.</p><p>Pirms iegriešanās stadionā līdz Pēterim vairs kādi divdesmit metri. Arī viņš beidzot laikam pa īstam mani ir pamanījis un stadionā jau uzņem krietni lielāku tempu, cenšos arī es. Taču līdz stadiona vārtiņiem viņam jau esmu garām un atliek tikai atstrādāt beigas. Finišā negaidīti <a href="https://www.stirnubuks.lv/rezultati/2023/valmiera/buks/">otrā vieta</a>, vidējais temps 3'58"/km. Kā izrādās, tad arī pirmajā vietā finišējušais Kristaps Vējš-Āboliņš priekšā beigās bijis vien 49 sekundes. Aiz manis padsmit sekundes finišē Pēteris. Kā izrādās, tad viņš bija pārpratis, ka finišs ir stadionā un tāpēc stadionā sācis kāpināt tempu. Kas zina, kā viss būtu beidzies, ja viņš būtu zinājis, ka līdz finišam ir nedaudz tālāk, bet šoreiz gala rezultāts bija tieši šāds.</p><table align="center" cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="margin-left: auto; margin-right: auto;"><tbody><tr><td style="text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjwnFS5jWFgI4cnihN51wmcovUUnx5AOANKeXbA6K7p6oBVn-zDRo9kanq28iSJCud-ch87PDA4rVYjV9RCmG2agicpkHB_asianZ8wK2PBZo9wEE_jqj16qSBKbY_EwVPDc9iSkd73htR7cwMJSSrY-bveINp7VNnvqdQVV3ZnWQalXN4To_n7DrlE/s4512/SB_Valmiera_JUkass-2074.JPG" imageanchor="1" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><img border="0" data-original-height="3008" data-original-width="4512" height="426" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjwnFS5jWFgI4cnihN51wmcovUUnx5AOANKeXbA6K7p6oBVn-zDRo9kanq28iSJCud-ch87PDA4rVYjV9RCmG2agicpkHB_asianZ8wK2PBZo9wEE_jqj16qSBKbY_EwVPDc9iSkd73htR7cwMJSSrY-bveINp7VNnvqdQVV3ZnWQalXN4To_n7DrlE/w640-h426/SB_Valmiera_JUkass-2074.JPG" width="640" /></a></td></tr><tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;">Strinubuka TOP3</td></tr></tbody></table><p>Tā nu pagāja pirmi divi Stirnubuka posmi. Diezgan droši, ka skriešu arī nākamajā, kas maija beigās būs Ogrē. Bet līdz tam vēl esmu ieplānojis pēc septiņu gadu pārtraukuma atkal oficiāli nostartēt maratonā.</p><div class="blogger-post-footer"><font size="-3">Lai lasītu pilnu rakstu, dodies uz Renča pierakstu blociņu</font></div>renchixhttp://www.blogger.com/profile/04323000637707034408noreply@blogger.com2tag:blogger.com,1999:blog-1490459242922834419.post-82444026332532682902022-12-31T20:14:00.005+02:002023-01-01T13:42:23.993+02:00Gada rezumē 2022<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiUSW0jLrQCbLvBrTfrXHO056k1XETr7EUq4SGU4EC7avddl6PRJvrQbTpn3nC6iNr7YNLLC4vaj9WlaD9YzCIGmvfP4YKMbgCyjReh5p8-okc1KC-RBsxo8q0A5g9JH_k2oWnEztZWBEZ7ZlJehK5tEI9d6g0_4VxeXwEohFyXV7w4wSa9PL4DbuNQ/s1666/P5210443.jpg" style="clear: left; float: left; margin-bottom: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="1666" data-original-width="1092" height="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiUSW0jLrQCbLvBrTfrXHO056k1XETr7EUq4SGU4EC7avddl6PRJvrQbTpn3nC6iNr7YNLLC4vaj9WlaD9YzCIGmvfP4YKMbgCyjReh5p8-okc1KC-RBsxo8q0A5g9JH_k2oWnEztZWBEZ7ZlJehK5tEI9d6g0_4VxeXwEohFyXV7w4wSa9PL4DbuNQ/s320/P5210443.jpg" width="210" /></a></div>Kopš 2007.gada, kad blociņā tapa <a href="http://renchix.blogspot.com/2007/10/o-maratons-2007.html" target="_blank">pats pirmais ieraksts</a>, tā vēl nav bijis, ka gada laikā neko neesmu uzrakstījis. Taču šogad gada pēdējā dienā šis ir pirmais ieraksts. Un nebūt nebija tā, ka šogad nemaz nebūtu skrējis. Patiesībā (2021.decembris - 2022.novembris) noskrieti kopā 4355 km, gandrīz 330 stundas, tam papildus vēl apmēram 80 kilometri noslēpoti - tas ir par tūkstoš kilometriem vairāk kā <a href="http://renchix.blogspot.com/2021/12/gada-rezume-2021.html" target="_blank">iepriekšēja gadā</a>. Apjoma ziņā ir sanācis lielākais veikums kopš 2018.gada<div>Šogad arī startēju virknē sacensību - vairāki šosejas skrējieni, kādi četri Stirnubuki pa meža takām, arī kāda saujiņa orientēšanās sacensību.</div><div>Bet arvien vairāk esmu pārgājis tajā fāzē, ka skrienu tāpēc, ka man patīk un skrienu tad, kad man gribas (piemēram, šajā decembrī esmu skrējis tikai trīs reizes). Ik pa laikam parādās kāds mazais skriešanas mērķis, kas liek biežāk uzvilkt kājās skriešanas botas, bet brīžiem arī skrienu krietni mazāk, jo vienkārši nav vēlmes. </div><div>Kopumā viss gads ir bijis diezgan viļņveidīgs - gan ar slimošanas pārtraukumiem, kas gada pirmajos mēnešos ievilka robu uz vismaz nedēļu gandrīz katru mēnesi, gan ar lielāku skriešanas azartu vasaras vidū, kad vienā no atvaļinājuma nedēļām pamanījos pa nedēļu kopā noskriet nedaudz virs 160 kilometriem (100 jūdzēm), kas pēdējo reizi bija padevies 2018.gadā. Un tad atkal gada pēdējie mēneši nāca ar rudens slimošanām, aukstāku laiku, mazāku gribēšanu un atkal skrēju mazāk.</div><div>Nevar noliegt, ka zināmu stimulu skriešanai piedeva tas, ka šogad biju iekļauts mySport Ogre skriešanas komandas sastāvā, kas tad lika vairāk pagatavoties uz Stirnubukiem, kur bija jāpārstāv komanda. Savukārt pavasara sākumā papildus stimuls bija, nu jau par tradīciju kļuvušais, JRK maratons, ko tepat pa Ogres apkārtni nelielā lokālo skrējēju pulkā skrējām jau trešo reizi.</div><div>Kā ierasts, nedaudz vairāk par atsevišķiem notikumiem esmu apkopojis <a href="http://renchix.blogspot.com/search/label/rezum%C4%93" target="_blank">ikgadējās nominācijās</a>:</div><div><ul style="text-align: left;"><li><b>Gada maratons - 2h49'55" - ikgadējais JRK maratons.</b> No trim reizēm, kad šo esam skrējuši - šis ir bija līdz šim ātrākais. Katru gadu skrienot, gan iekšā ir sajūta, ka vajag ne lēnāk kā iepriekšējā gadā - tā kā, kas zina, varbūt nākamgad sanāks vēl ātrāk. Starp citu, šogad maratons gandrīz bija vēl viens - ja nebūtu pēdējā brīdī saslimis, būtu skrējis arī Ventspils maratonā.</li><li><b>Gada uzvara - Stirnubuka distancē gada pēdējā posmā Lielaisciemā.</b> Šogad skrēju četros Stirnubukos - divreiz Zaķa distanci, divreiz Stirnubuka distanci. Bet tieši pēdējais posms laikam bija man visparocīgākais - lielāko daļu varēja skriet un skriet ātri, nebija trepes, nebija (gandrīz) slalomkalni vai citi stāvi pauguri, kuros jākāpj nevis jāskrien, nebija bezceļu (gandrīz), lielāko daļu bija stingrs ciets segums zem kājām. Ja tādas trases Stirnubukā būtu vairāk, arī mani tur noteikti varētu sastapt biežāk.</li><li><b>Gada otrā vieta - orientēšanās trīsdienās Kāpa - otrā vieta katrā no dienām atsevišķi un arī otrā vieta <a href="https://www.kapa.lv/wp-content/uploads/2022/07/k22_3d_total-1.html#M35L" target="_blank"><span style="color: #cccccc;">kopvērtējumā</span></a>.</b> Kāpas meži šogad bija patiešām forši - piejūras reljefs Irbenes apkārtnē. Varēja paskriet, bija arī jāorientējas. Pirmajā dienā bija daudz jāskrien/jābrien pa purviem, kas bija patiešām neparasta pieredze. Ja kādu no atsevišķajām dienām pie veiksmes varēju vinnēt arī es, tad kopvērtējumā Anatolijs pilnīgi noteikti bija pelnījis uzvaru. Bet visas dienas noskrēju labi, tehniski kļūdu bija maz, kas pārsteidza, jo ar karti mežā nebiju skrējis gandrīz deviņus mēnešus.</li><li><b>Gada rezultāts - 15'49" 5km šosejā Mārupes skrējienā.</b> Kaut arī iekšēji noteikti vēl bija vēlme kādreiz izskriet no 16 minūtēm, tomēr lielas cerības par to vairs neloloju. Bet Mārupē bija lieliska konkurence, pilnīgi gluda trase. Vien ceturtajā kilometrā nebūtu sākusi traucēt pēdējo gadu ierastā problēma, kad kreisā kāja atsakās normāli funkcionēt. Kāja ir bijis lielāks vai mazāks traucēklis praktiski visos šī gada šosejas skrējienos (un nedaudz pat jutu to arī pēdējā "ātrajā" Stirnubukā).</li></ul></div><div>Nākamgad noteikti skriešu vēl. Cik bieži - ej nu sazini. Pagaidām ziemā lielas vēlmes ik dienu skriet nav. Vasarā šortos tomēr skriet ir krietni patīkamāk (šogad gan šortos varēja skriet līdz pat novembra vidum un varēja baigi netuntulēties). Siltā laikā arī mazāk iespēja saķert kaut kādas elpošanas problēmas, kas arī šogad vēsā un mitrā laikā diezgan regulāri parādījās (varbūt tomēr joprojām <a href="http://renchix.blogspot.com/2020/11/kad-viruss-ieliek-slimnica.html" target="_blank">Covid slimošanas</a> sekas?). Bet kustēties noteikti vajag - biežāk vai retāk, bet vajag! Tāpēc novēlu to 2023.gadā arī visiem pārējiem - nesēdēt mierā un būt aktīviem!</div><div class="blogger-post-footer"><font size="-3">Lai lasītu pilnu rakstu, dodies uz Renča pierakstu blociņu</font></div>renchixhttp://www.blogger.com/profile/04323000637707034408noreply@blogger.com1tag:blogger.com,1999:blog-1490459242922834419.post-50649643554866802882021-12-31T18:48:00.002+02:002022-01-02T16:54:11.452+02:00Gada rezumē 2021<p>Gada iesākums šogad pagāja <a href="http://renchix.blogspot.com/2021/02/pecvirusa-periods.html">vīrusa atskaņās</a>. Jaunā gada sākumā pēc garākas pauzes beidzot biju atsācis sportot, bet arī tad ik pa laikam sanāca garākas un īsākas pauzes, jo plaušām ziemas laiks galīgi negāja pie sirds. Atnākot pavasarim, skrēju jau itin bieži. Aprīlī sanāca neierasti daudz orientēšanās sprinta skrējieni, kopā ar Latvijas o-izlasi. Maijā jau otro gadu pēc kārtas noskrējām tepat Ogres apkārtnē maratonu.</p><p>Vasarā sāku kalt plānus par startēšanu sacensībās (galvenokārt gan orientēšanās), taču, ja pat plānotajos startos piedalījos, tad vasaras vidū atkal vairākas traumas izsita no labi iesāktā pavasara treniņu ritma, un līdz pat rudenim pie kārtīgas trenēšanās īsti nesanāca atgriezties. </p><p>Skrēju tāpat regulāri, taču treniņu periodi mijās ar plānotām un neplānotām pauzēm, un kopumā tā vairāk bija skriešana nevis trenēšanās. Vairāk laikam to gan ietekmēja tas, ka iedvesma mērķtiecīgi trenēties brīžiem uznāca, bet tad pēc brīža atkal gāja mazumā un tā vairākas reizes no vietas. Noteikti arī fizisko spēju līmenis uz gada otro pusi dabiski gāja uz leju, jo iepriekšējā ziemā sanāca pietiekami gara pauze, kad nekādu dižo bāzi sezonai iekrāt neizdevās.</p><p>Saskaitot pa gadu noskrieto, līdzīgi kā iepriekšējos gados skaitot no decembra līdz novembrim, 254 stundās noskrieti 3300 kilometri. Papildus tam, vēl 15 stundās 175 kilometri noslēpoti un 30 kilometri nobraukti ar velo. Salīdzinot ar <a href="http://renchix.blogspot.com/2020/12/gada-rezume-2020.html" target="_blank">2020.gadu</a>, tie ir papildus 300 kilometri un 20 stundas, un ņemot vērā, ka pagājušā gada decembris vispār bija niecīgs sportošanas ziņā, tad pielikt vēl ir kur.</p><p>Dažus īpašos notikumus gribu atzīmēt arī <a href="https://renchix.blogspot.com/search/label/rezum%C4%93" target="_blank">ierastajā</a> gada nomināciju sadaļā:</p><p></p><ul style="text-align: left;"><li><b>Gada maratons - 2h53'56".</b> Šogad, līdzīgi kā pirms gada, maijā atkal tika noskriets maratons. Pa Ogres un Ikšķiles apkārtnes ceļiem un takām. Par četrām minūtēm ātrāk kā pirms gada. Taču rezultāts bija otršķirīgs, neskaitot, ka bija jānoskrien ātrāk par trīs stundām. Galvenais pozitīvais šim skrējienam bija tas, ka bija iemesls vairākas svētdienas pēc kārtas taisīt garos koptreniņus, un bija arī mērķis vispār regulāri skriet.</li><li><b>Gada statuss - <a href="http://renchix.blogspot.com/2021/08/veterans.html" target="_blank">veterāns</a>. </b>Līdz ar 35 gadu vecuma sliekšņa pārkāpšanu šogad varēju pilntiesīgi startēt veterānu grupā gan orientēšanās, gan vieglatlētikā. Vieglatlētikā gan tas mazāk kaut ko mainīja, jo tur tāpat primāri ir rezultāts. Taču orientēšanās sportā tas gan ļāva startēt 35 grupā, kas pavēra jaunus motivācijas apvāršņus.</li><li><b>Gada Latvijas čempionāta medaļa - bronza Latvijas čempionātā garajā distancē (V35 grupā).</b> Skaidrs, ka veterānu grupā medaļai nozīme ir tāda nosacīta. Tāpat ir rinda ar vīriem, kas startē elites grupā un ir krietni labāki. Taču tik un tā Latvijas čempionāts ir īpašāks kā citi starti, jo visiem tas piedod lielāku motivāciju noskriet labāk, un šoreiz garajā distancē noskrēju patiešām labi. Pēcāk sezonas izskaņā tādu pašu bronzas medaļu saņēmu arī o-maratona distancē, taču tas starts bija vairāk izgāšanās un droši vien medaļu tur nebiju pelnījis, ņemot vērā, cik slikti veicās ar orientēšanos. </li><li><b>Gada sacensības - <a href="http://renchix.blogspot.com/2021/08/ciemos-pie-vecisa-jeb-jukola-lapzeme.html" target="_blank">Jukola</a>. </b>Latvijā starp sacensībām gribētu izcelt OK Ozona rīkoto Lieldienu balvas sprintu (šogad gan atkal tas bija rudenī nevis Lieldienās), kas sagādāja nedaudz piemirstas un pozitīvas sacensību emocijas. Taču kopumā Jukola noteikti bija īpašākais pasākums - gan tāpēc, ka ar Jukolu saistās veco laiku atmiņas, gan tāpēc, ka tā bija atgriešanās pēc ilga pārtraukuma somu mežos, gan arī tāpēc, ka, neskaitot starptautiskos orientēšanās čempionātus, tādas sajūtas nekur citur orientierists parastais, domāju, ka nevar izbaudīt.</li><li><b>Gada treniņu padoms - arī vasarā ir jāskrien kaut kas garāks.</b> Ja ir viena lieta, ko treniņu ziņā pamainītu nākamajā gadā, tad tas ir gari skrējieni arī vasarā. Kā jau rakstīju, tad ziemā bāze bija uzkrāta mazāka, un kaut vai 1h15'-1h20' gari skrējieni arī reizi nedēļā (vai kaut vai reizi divās) ļautu saglabāt ilgāk sportisko formu. Kopš vasaras vidus praktiski vienīgie skrējieni virs stundas bija pāris orientēšanās starti un vairums skrējieni bija 30-50 minūšu robežās. Kopējai fizkultūrai arī tādi noder, bet cerēt uz būtisku rezultātu uzlabošanos ar fizkultūru vien nepietiek.</li><li><b>Gada uzvara - Stirnu buka Ogres posmā Zaķa distancē. </b>Par šo skrējienu nesanāca uzrakstīt atsevišķu aprakstu, bet startā es noteikti negaidīju, ka izdosies šajā skrējienā uzvarēt. Vienīgā reize, kad Stirnu bukā iepriekš biju startējis, bija Stirnu buka pirmās sezonas pirmais posms Garkalnē, kurā nemaz nefinišēju. Šeit "skrienošo Riekstu" puišu mudināts nolēmu tomēr piedalīties, un par lielu pārsteigumu sev finišēju pirmais. Droši vien konkurence nebija pati lielākā, taču 3/4 no distances tāpat bija cīņa plecu pie pleca. Tas ka lielu daļu distances pa meža takām varēju skriet ātrāk par 3'40"/km un beigās lēnāks kļuvu dēļ švakās sagatavotības nevis tāpēc, ka "atteiktos" mana kreisā kāja, kā pēdējā laikā ierasts garākos startos, noteikti ir vēl viens pluss, kas dod cerības, ka nākamgad varbūt Stirnu bukā varētu atgriezties. Jāpiezīmē, ka ar šo beidzās arī mana sacensību sezona, jo uzreiz pēc tam pamatīgi saaukstējos un atkal divas nedēļas neskrēju. </li><li><b>Gada rekords - 400 metri stadionā 57"60.</b> Pirms gada pirmo reizi mūžā noskrēju vienu stadiona apli zem 60 sekundēm (59"64), tas gan bija treniņā. Šogad Ogrē veterānu sacensībās oficiālā startā pārliecinājos, ka varu noskriet 400 metrus vēl ātrāk. 57.6 sekundes bija vismaz sekundi ātrāk kā mans cerētais rezultāts. Lai cik ļoti agrāk vienmēr pukojos, ka nevaru paskriet ātri, tad pēdējos gados sev par pārsteigumu esmu atklājis, ka patiesībā stadionā varu īsās distances skriet krietni ātrāk kā kādreiz pašam likās.</li><li><b>Gada trauma - sasistas (salauztas (?)) ribas.</b> Vien pāris stundas pēc augšminētā rekorda sasniegšanas, neveiksmīga kritiena rezultātā sasitu ribas tā, ka, dziļāk ievelkot elpu, sāpes krūtīs jutu vēl vismaz mēnesi. Sliktākais bija tas, ka šajā laikā ātri paskriet bija ļoti sāpīgi, līdz ar to no tā izvairījos. Patiesībā pirmās divas nedēļas arī lēnām skriet bija sāpīgi. Un pieļauju, ka tieši šī trauma bija viens no iemesliem kāpēc sezonas otrā puse sanāca ar krietni mazāku trenēšanos, jo šī piespiedu pauze izsita no vasaras sākuma labā ritma, un pēc tam tā īsti atgūties nesanāca.</li></ul><div>Līdzīgi kā gadu iepriekš arī šogad novēroju, ka sacensības pašas par sevi man noteikti vairs nav galvenā motivācija skriešanai. Tajās startējot, gan tik un tā gribas noskriet ātrāk, un, kad ir noskriets sliktāk kā gribētos, tad uz brīdi atkal parādās motivācija kaut ko darīt vairāk. Taču apzinos arī, ka visā ikdienā skriešana vairāk tiek pakārtota citām lietām, un itin viegli arī varu ieplānoto treniņu izlaist, ko kādreiz gandrīz nekad neatļautos. Un arī šobrīd no vienas puses ir kaut kādas sacensības, kurās nākamgad gribētu labi noskriet, tajā pat laikā ir apziņa, ka tad ir jāgatavojas nevis vienkārši jāiet paskriet. Bet, vai esmu gatavs tam atrast laiku, īsti šobrīd nemaz nezinu, jo apzinos, ka iedvesma šodien ir, bet rīt tā vairs var nebūt.</div><div><br /></div><div>Lai laimīgs un iedvesmas bagāts 2022.gads!</div><p></p><div class="blogger-post-footer"><font size="-3">Lai lasītu pilnu rakstu, dodies uz Renča pierakstu blociņu</font></div>renchixhttp://www.blogger.com/profile/04323000637707034408noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1490459242922834419.post-7267794804074612862021-08-30T00:34:00.002+03:002021-08-30T00:36:24.321+03:00Ciemos pie vecīša jeb Jukola Lapzemē<p></p><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://1.bp.blogspot.com/-vl01oD9VldU/YSv7cTYJVoI/AAAAAAAALE4/9nrAwOSjgCMxNaL5BV_d2Chm1-7zl57XwCLcBGAsYHQ/s2048/DSC_2824.JPG" style="clear: left; display: inline; float: left; margin-bottom: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="2048" data-original-width="1152" height="400" src="https://1.bp.blogspot.com/-vl01oD9VldU/YSv7cTYJVoI/AAAAAAAALE4/9nrAwOSjgCMxNaL5BV_d2Chm1-7zl57XwCLcBGAsYHQ/w225-h400/DSC_2824.JPG" width="225"></a></div>Piecas stundas ar auto, divas stundas ar prāmi, vienpadsmit stundas ar vilcienu, trīsdesmit viena stunda Lapzemē, divdesmit viena stunda vilcienā, divas stundas ar prāmi, četras stundas ar auto. Tāda ir īsā versija braucienam uz Jukolu. Kāds noteikti padomās, kāpēc jāpavada ceļā vairāk kā četrdesmit stundas, lai tikai pusotru stundu paskrietu pa Somijas mežu plus septiņos grādos un vēl naktī. Taču jāsaka, ka bija tā vērts.<span></span><p></p><a href="http://renchix.blogspot.com/2021/08/ciemos-pie-vecisa-jeb-jukola-lapzeme.html#more">Lasīt tālāk pārējo rakstu »</a><div class="blogger-post-footer"><font size="-3">Lai lasītu pilnu rakstu, dodies uz Renča pierakstu blociņu</font></div>renchixhttp://www.blogger.com/profile/04323000637707034408noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1490459242922834419.post-40995182343687983232021-08-08T21:57:00.000+03:002021-08-08T21:57:18.084+03:00Veterāns<p><a href="https://1.bp.blogspot.com/-Z7tnKXFcI5A/YRAQB8QgonI/AAAAAAAAK_c/sNCWvRjVidcXSSrJMImrXHL7MbpCjZNvwCLcBGAsYHQ/s596/clipart509481.png" style="clear: left; float: left; margin-bottom: 1em; margin-right: 1em; text-align: center;"><img border="0" data-original-height="556" data-original-width="596" height="299" src="https://1.bp.blogspot.com/-Z7tnKXFcI5A/YRAQB8QgonI/AAAAAAAAK_c/sNCWvRjVidcXSSrJMImrXHL7MbpCjZNvwCLcBGAsYHQ/w320-h299/clipart509481.png" width="320"></a>Peldēšanā tas sākas no 25 gadiem, airēšanā no 27 gadiem, snūkerā no 40 gadiem, taču vairumā sporta veidu veterānu vecums sākas no 35 gadiem. Tā tas ir arī orientēšanās sportā un vieglatlētikā, kur pārmaiņus esmu aizvadījis visus savus sportiskos gadus. Un tā nu ir sanācis, ka šogad arī man ir pienākuši tie gadi, kad varu sevi ieskaitīt veterānu statusā.</p><p>Skaidrs, ka veterānu (angliski tos parasti dēvē par <i>masters athletes</i>) nodalīšana no kopējās konkurences ir tā iemesla dēļ, ka ar gadiem fiziskās spējas iet mazumā. Katrā sporta veidā tas vecums, kad parasti tiek sasniegti labākie rezultāti, nedaudz atšķiras, tomēr vairumā gadījumos "spēka gadi" ar retiem izņēmumiem, ir kaut kur starp 20 un 30 gadiem.</p><p>Taču, lai arī varbūt patiesi sāk tuvoties tas brīdis, kad jāsamierinās, ka ātrākie gadi jau ir aiz muguras, tomēr veterānu vecumu es redzu arī kā iespēju, kad parādās vairāk izvēles.</p><a href="http://renchix.blogspot.com/2021/08/veterans.html#more">Lasīt tālāk pārējo rakstu »</a><div class="blogger-post-footer"><font size="-3">Lai lasītu pilnu rakstu, dodies uz Renča pierakstu blociņu</font></div>renchixhttp://www.blogger.com/profile/04323000637707034408noreply@blogger.com1tag:blogger.com,1999:blog-1490459242922834419.post-62115713505271134072021-02-14T22:36:00.004+02:002021-02-15T14:49:35.285+02:00Pēcvīrusa periods<p>Pēdējās dienās <a href="http://renchix.blogspot.com/2020/11/kad-viruss-ieliek-slimnica.html" target="_blank">esot slimnīcā</a>, jutos patiešām labi, un šķita, ka atgriezīšos mājās un varēšu uzreiz kalnus gāzt. Taču atgriešanās pie normālas pašsajūtas un arī pie sportošanas ievilkās ilgāk, kā biju iztēlojies.</p><p>Pirmajā nedēļā patiesībā mājās jutos krietni sliktāk kā pēdējās dienas slimnīcā. Elpošana vakaros kļuva grūtāka, milzīgs nogurums, brīžiem sāpēja galva. Līdz ar to pirmās dienas pārsvarā pavadīju horizontāli. Ja braucot mājās no slimnīcas likās, ka vakarā jau iešu ārā pastaigāties, tad realitātē, tiekot mājās, tam vispār vairs nebija spēka.<span></span></p><a href="http://renchix.blogspot.com/2021/02/pecvirusa-periods.html#more">Lasīt tālāk pārējo rakstu »</a><div class="blogger-post-footer"><font size="-3">Lai lasītu pilnu rakstu, dodies uz Renča pierakstu blociņu</font></div>renchixhttp://www.blogger.com/profile/04323000637707034408noreply@blogger.com3tag:blogger.com,1999:blog-1490459242922834419.post-51653230295239410132020-12-31T21:09:00.003+02:002021-01-04T09:17:24.136+02:00Gada rezumē 2020<p>Šogad sporta sacensībām vīrusa dēļ bija doti vien aptuveni četri mēneši, tāpēc pieminēšanas vērtu notikumu šogad ir bijis mazāk kā citus gadus. Sportiskās aktivitātes un pasākumi 2020.gadā bija tik maz, ka brīžiem man jau, atsaucot atmiņā kādus iepriekšējos startus sacensībās, sāk jukt, vai tas bijis šogad vai vēl gadu iepriekš. Bet šo to no padarītā gribu pieminēt, lai tie paliktu 2020.gada vēstures arhīvos.<span></span></p><a href="http://renchix.blogspot.com/2020/12/gada-rezume-2020.html#more">Lasīt tālāk pārējo rakstu »</a><div class="blogger-post-footer"><font size="-3">Lai lasītu pilnu rakstu, dodies uz Renča pierakstu blociņu</font></div>renchixhttp://www.blogger.com/profile/04323000637707034408noreply@blogger.com2tag:blogger.com,1999:blog-1490459242922834419.post-18824803401022330772020-11-30T14:38:00.000+02:002020-11-30T14:38:52.167+02:00Kad vīruss ieliek slimnīcā<p><a href="https://1.bp.blogspot.com/-SxvV3ViKNys/X8SMcV89GpI/AAAAAAAAKOY/KAhVnikp1CAQFU76ylzBP-1PUFPz0GXkgCLcBGAsYHQ/s2048/DSC_2661.JPG" style="clear: left; float: left; margin-bottom: 1em; margin-right: 1em; text-align: center;"><img border="0" data-original-height="1152" data-original-width="2048" height="180" src="https://1.bp.blogspot.com/-SxvV3ViKNys/X8SMcV89GpI/AAAAAAAAKOY/KAhVnikp1CAQFU76ylzBP-1PUFPz0GXkgCLcBGAsYHQ/w320-h180/DSC_2661.JPG" width="320"></a>Šodien desmitajā dienā tiku izrakstīts no slimnīcas.</p><div style="text-align: left;">Sākumā bija tikai neliels klepus, lai gan savādā kārtā skriešanu jau biju izlaidis vēl dienu pirms. Laikam organisms juta.</div><p>Pēc pāris dienām klepus palika arvien sausāks, biežāks un stiprāks un jāklepo bija krietni ilgāk katrā piegājienā, bet izklepoties tik un tā nevarēja. Nākamajā dienā darbā gan nebiju, bet uzzināju, ka vairākiem kolēģiem COVID-19 analīzes ir atnākušas pozitīvas. Kurš bija pirmais (varbūt arī es), to jau neviens neuzzinās.</p><p>Ņemot vērā, ka simptomi vismaz klepus veidā bija parādījušies, tad 17.novembra rītā pieteicos uz analīžu nodošanu nākamajā dienā, t.i., trešdienā. Klepus vakarā palika vēl stiprāks un iemigt, visu laiku klepojot, bija grūti.<span></span></p><a href="http://renchix.blogspot.com/2020/11/kad-viruss-ieliek-slimnica.html#more">Lasīt tālāk pārējo rakstu »</a><div class="blogger-post-footer"><font size="-3">Lai lasītu pilnu rakstu, dodies uz Renča pierakstu blociņu</font></div>renchixhttp://www.blogger.com/profile/04323000637707034408noreply@blogger.com18tag:blogger.com,1999:blog-1490459242922834419.post-23417889002355020012020-08-05T21:50:00.002+03:002020-08-05T22:12:55.308+03:00Divi Latvijas čempionāti ar karti<div class="separator"><a href="https://1.bp.blogspot.com/-VZ4hJX5JkIg/Xyr7Ju5BzJI/AAAAAAAAJy8/tHFWUtKDHZYxVX4U7IgAKC2bLH6uP5gpQCLcBGAsYHQ/s1875/115650289_3292855770736958_5525926819876075887_o.jpg" style="clear: left; display: block; float: left; margin-bottom: 1em; margin-right: 1em; padding: 1em 0px;"><img border="0" data-original-height="1251" data-original-width="1875" height="274" src="https://1.bp.blogspot.com/-VZ4hJX5JkIg/Xyr7Ju5BzJI/AAAAAAAAJy8/tHFWUtKDHZYxVX4U7IgAKC2bLH6uP5gpQCLcBGAsYHQ/w410-h274/115650289_3292855770736958_5525926819876075887_o.jpg" width="410"></a></div><div>"Nesen apvidus centrālo daļu šķērsojis viesulis, tāpēc ir koku sagāzumi, kas grūti šķērsojami, (..) Zāle un papardes ļoti saaugušas un skrienamība ir pasliktinājusies..". Šādu apvidus raksturojumu man nācās lasīt divas dienas pirms plānotā starta Latvijas čempionātā orientēšanās sportā garajā distancē, kaut iepriekš, vēl piesakoties, apvidus tika raksturots ar vārdiem "Skrienamība no labas līdz vidējai".</div><div>Šopavasar vīrusa laikā <a href="https://renchix.blogspot.com/2020/05/vajag-tikai-velmi.html" target="_blank">e-LOF treniņos</a> mežā ar karti bija sanācis skriet vairāk kā pēdējos piecos gados kopā - tie visi gan bija treniņi nevis sacensības, taču tā kā skriešanas starti šogad ir gājuši mazumā, tad šķita interesanti atkal izmēģināt spēkus orientēšanās sacensībās.<span></span></div><a href="http://renchix.blogspot.com/2020/08/divi-latvijas-cempionati-ar-karti.html#more">Lasīt tālāk pārējo rakstu »</a><div class="blogger-post-footer"><font size="-3">Lai lasītu pilnu rakstu, dodies uz Renča pierakstu blociņu</font></div>renchixhttp://www.blogger.com/profile/04323000637707034408noreply@blogger.com2tag:blogger.com,1999:blog-1490459242922834419.post-12126678846505076842020-05-24T20:54:00.000+03:002020-05-24T20:55:03.474+03:00Vajag tikai vēlmi<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;">
<a href="https://1.bp.blogspot.com/-evGWsXIBCc8/XsqyKDJpbUI/AAAAAAAAJZ0/Tn-3vBYhrWgQzUQiis5C-MzSmWDlzkWMgCLcBGAsYHQ/s1600/WhatsApp%2BImage%2B2020-05-22%2Bat%2B22.25.03.jpeg" imageanchor="1" style="clear: left; display: inline !important; float: left; margin-bottom: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="1600" data-original-width="900" height="320" src="https://1.bp.blogspot.com/-evGWsXIBCc8/XsqyKDJpbUI/AAAAAAAAJZ0/Tn-3vBYhrWgQzUQiis5C-MzSmWDlzkWMgCLcBGAsYHQ/s320/WhatsApp%2BImage%2B2020-05-22%2Bat%2B22.25.03.jpeg" width="179"></a></div>
<div style="text-align: center;">
<div style="text-align: left;">
Vai tu skrietu, ja tev par to nedotu medaļu?</div>
</div>
<div style="text-align: center;">
<div style="text-align: left;">
Vai tu skrietu, ja nebūtu sacensību?</div>
</div>
<div style="text-align: center;">
<div style="text-align: left;">
Vai tu skrietu, ja vairs nekad nebūtu sacensību?</div>
</div>
<br>
Kad dzīve iegriežas neierastās sliedēs, tad bieži izrādās, ka vienu vai otru lietu esam darījuši tikai kaut kādu ārējo iemeslu vadīti.<br>
Tagad, kad sacensību kalendārs ir kļuvis pilnīgi tukšs, izrādās, ka līdz ar sacensību datumu pazušanu pazūd arī vēlme skriet. Dažus pie skrietgribēšanas notur vēl cerība, ka drīz jau atkal būs sacensības, kur varēs sacensties ar sevi vai citiem, vai kārt kaklā finišētāja vai varbūt pat uzvarētāja medaļu. Bet, ja nu sacensību vairs nebūtu nekad? Vai skrietu arī tad? Tāpat vien?<br>
<a href="http://renchix.blogspot.com/2020/05/vajag-tikai-velmi.html#more">Lasīt tālāk pārējo rakstu »</a><div class="blogger-post-footer"><font size="-3">Lai lasītu pilnu rakstu, dodies uz Renča pierakstu blociņu</font></div>renchixhttp://www.blogger.com/profile/04323000637707034408noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1490459242922834419.post-60961766339123906212019-12-28T19:51:00.001+02:002019-12-28T19:56:18.940+02:00Kas sadarīts 2019...<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;">
<a href="https://1.bp.blogspot.com/-TQW_S3Nmqj0/Xgd0HNU9CDI/AAAAAAAAH4Y/n8xMP3i3nV8fDrIWwZ23YvpfGvyEoaaoQCLcBGAsYHQ/s1600/Untitled%2Bcollage.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="900" data-original-width="1600" height="360" src="https://1.bp.blogspot.com/-TQW_S3Nmqj0/Xgd0HNU9CDI/AAAAAAAAH4Y/n8xMP3i3nV8fDrIWwZ23YvpfGvyEoaaoQCLcBGAsYHQ/s640/Untitled%2Bcollage.jpg" width="640"></a></div>
Pērn, atskatoties uz 2018. gadu, <a href="http://renchix.blogspot.com/2018/12/gada-rezume-2018.html" target="_blank">rakstīju</a> , ka plāni par šo gadu ir miglā tīti, jo nedienas ar manu kreiso kāju bija skriešanai uzlikušas lielu jautājuma zīmi. Ja iepriekšējā gadā centos meklēt gan iemeslu, kas kājai bija par vainu, gan arī brīžiem mazāk, brīžiem vairāk turpināt trenēties, ar domu, ka varētu atkal skriet garās distances, tad šogad centos pieņemt to kā faktu, kam vienkārši jāpielāgojas.<br>
Šogad kopumā skrēju mazāk, bet centos arī izvairīties no skrējieniem, kas varētu provocēt kontroles zaudēšanu kājā. Un patiesībā tās dažas reizes, kad šogad tas notika (vai bija tuvu tam), bija garākajos sacensību startos Vaidavā un nedaudz arī Rembatē. Bet sajūta, ka problēma nekur īsti nav pazudusi, ik pa laikam par sevi atgādināja.<br>
<a href="http://renchix.blogspot.com/2019/12/kas-sadarits-2019.html#more">Lasīt tālāk pārējo rakstu »</a><div class="blogger-post-footer"><font size="-3">Lai lasītu pilnu rakstu, dodies uz Renča pierakstu blociņu</font></div>renchixhttp://www.blogger.com/profile/04323000637707034408noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1490459242922834419.post-35593172452859002342019-11-20T22:53:00.002+02:002019-11-20T22:53:45.112+02:00Rudens (ne)skriešana<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;">
<a href="https://1.bp.blogspot.com/-cUU3cBQLk6Q/XdWnf6wMsyI/AAAAAAAAHxU/kB45ME5npnIPDBy_BgURkd7Z0_Jt2yoFwCLcBGAsYHQ/s1600/DSC_0937.jpg" imageanchor="1" style="clear: left; float: left; margin-bottom: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="467" data-original-width="700" height="213" src="https://1.bp.blogspot.com/-cUU3cBQLk6Q/XdWnf6wMsyI/AAAAAAAAHxU/kB45ME5npnIPDBy_BgURkd7Z0_Jt2yoFwCLcBGAsYHQ/s320/DSC_0937.jpg" width="320"></a></div>
Rudens kā rudens. Paliek tumšāks. Vajadzētu arī būt, ka vēsāks, bet tā gan īsti vēl nav. Bet tik un tā kāre uz skriešanu ir gājusi mazumā.<br>
Vakaros ik pa laikam sev atgādinu, ka neiziet paskriet ir vieglākais ko izdarīt. Bet tomēr vajag. Nevis sportiskajiem mērķiem, bet priekš sevis. Lai ir možums, lai iztīrītu galvu, lai labāks miegs. Cenšos sev arī atgādināt, ka, sagurums, ko vakarā, atbraucot no darba, mēdzu just, ir tikai galvā. Bet skrien jau kājas. Un tāpēc nav iemesla, lai neskrietu.<br>
<a href="http://renchix.blogspot.com/2019/11/rudens-neskriesana.html#more">Lasīt tālāk pārējo rakstu »</a><div class="blogger-post-footer"><font size="-3">Lai lasītu pilnu rakstu, dodies uz Renča pierakstu blociņu</font></div>renchixhttp://www.blogger.com/profile/04323000637707034408noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1490459242922834419.post-83077428696987592162019-10-23T23:38:00.000+03:002019-10-23T23:38:09.921+03:00Sezonas izskaņa Siguldā<a href="https://1.bp.blogspot.com/-iWOR3lUYobY/XbC46rRFjdI/AAAAAAAAHr4/pkKxP0DhpVAHbA3fzgiXdJiDeMQ1f_3wgCLcBGAsYHQ/s1600/72960076_1803103913179460_8408435819601199104_o.jpg" imageanchor="1" style="clear: left; float: left; margin-bottom: 1em; margin-right: 1em; text-align: center;"><img border="0" data-original-height="1067" data-original-width="1600" height="213" src="https://1.bp.blogspot.com/-iWOR3lUYobY/XbC46rRFjdI/AAAAAAAAHr4/pkKxP0DhpVAHbA3fzgiXdJiDeMQ1f_3wgCLcBGAsYHQ/s320/72960076_1803103913179460_8408435819601199104_o.jpg" width="320"></a>Uz Siguldu, šīs sezonas pēdējo Skrien Latvija posmu, braucu ar domu uzvarēt. Nevar teikt, ka bija simtprocentīga pārliecība, ka tas ir iespējams, bet mērķis tāds bija.<br>
Zināju, ka Jānis Razgalis, kurš bija uzvarējis pēdējos piecos posmos, šoreiz nestartēs. Zināju arī to, ka, lai pakāptos uz otro vietu kopvērtējumā, uzvarētājam nedrīkstu šajā posmā zaudēt vairāk par pusminūti (kaut distances laikā nez kāpēc likās, ka tās var būt tikai divdesmit sekundes), un piedevām Arnis Ozoliņš jāapsteidz vismaz par vienpadsmit sekundēm. Pirmais arguments bija labs iemesls mērķim par uzvaru ar domu "kāpēc gan ne!?", savukārt otrais par to "kāpēc tā vajadzētu".<br>
<a href="http://renchix.blogspot.com/2019/10/sezonas-izskana-sigulda.html#more">Lasīt tālāk pārējo rakstu »</a><div class="blogger-post-footer"><font size="-3">Lai lasītu pilnu rakstu, dodies uz Renča pierakstu blociņu</font></div>renchixhttp://www.blogger.com/profile/04323000637707034408noreply@blogger.com1tag:blogger.com,1999:blog-1490459242922834419.post-16496421516328994252019-09-19T01:10:00.004+03:002019-09-19T01:10:59.313+03:00Rudenim sākoties pa pludmali un Valmieras ielām<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;">
<a href="https://1.bp.blogspot.com/-CUGLICPPt5g/XYKpbsOzBRI/AAAAAAAAHoA/SR1YHnd01v0e1trNk5-uEc0gRLDNS33TwCLcBGAsYHQ/s1600/71104391_1769586876531164_968963352329977856_o.jpg" imageanchor="1" style="clear: left; float: left; margin-bottom: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="1067" data-original-width="1600" height="213" src="https://1.bp.blogspot.com/-CUGLICPPt5g/XYKpbsOzBRI/AAAAAAAAHoA/SR1YHnd01v0e1trNk5-uEc0gRLDNS33TwCLcBGAsYHQ/s320/71104391_1769586876531164_968963352329977856_o.jpg" width="320"></a></div>
Pauze kopš sacensībām <a href="http://renchix.blogspot.com/2019/08/4442.html" target="_blank">Kuldīgā</a> bija sanākusi visai gara. Trīs pilnas nedēļas augustā un vēl divas nedēļas septembra sākumā. Nevarētu gan arī teikt, ka augusta otrajā pusē skrējienu, kuros būtu varējis startēt būtu bijuši diži daudz. Taču šogad vairs īsti nav arī tādas lielas vēlmes kaut kur baigi tālu braukt lai skrietu - ja vien neskaita Skrien Latvija posmus.<br>
<a href="http://renchix.blogspot.com/2019/09/rudenim-sakoties-pa-pludmali-un.html#more">Lasīt tālāk pārējo rakstu »</a><div class="blogger-post-footer"><font size="-3">Lai lasītu pilnu rakstu, dodies uz Renča pierakstu blociņu</font></div>renchixhttp://www.blogger.com/profile/04323000637707034408noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1490459242922834419.post-54513238747418973612019-08-15T23:38:00.000+03:002019-08-19T22:01:28.239+03:004442<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;">
<a href="https://1.bp.blogspot.com/-ANLEapMPHnc/XVW-dEqqdnI/AAAAAAAAHf4/YUnDATxJUeI2bptIu_PIFkPRf53_95CFgCLcBGAs/s1600/68674595_385121912186776_5723798019392929792_o.jpg" imageanchor="1" style="clear: left; float: left; margin-bottom: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="1067" data-original-width="1600" height="266" src="https://1.bp.blogspot.com/-ANLEapMPHnc/XVW-dEqqdnI/AAAAAAAAHf4/YUnDATxJUeI2bptIu_PIFkPRf53_95CFgCLcBGAs/s400/68674595_385121912186776_5723798019392929792_o.jpg" width="400"></a></div>
Pēc šogad nopelnītām jau septiņām ceturtajām vietām (piecas iepriekšējos Skrien Latvija posmos un divas <a href="http://renchix.blogspot.com/2019/07/nulle-komats-sesdesmit-cetras-sekundes.html" target="_blank">Latvijas čempionātā</a>) un no tā izrietošajiem jokiem, ka, ja ierodos uz startu, tad ceturtā vieta jau automātiski ir aizņemta, bija pienācis laiks lauzt šo tradīciju. Varbūt tieši tāpēc Kuldīgā man bija iedalīts dalībnieka numurs '4442', lai pēc daudziem četriniekiem beidzot būtu kas cits.<br>
<a href="http://renchix.blogspot.com/2019/08/4442.html#more">Lasīt tālāk pārējo rakstu »</a><div class="blogger-post-footer"><font size="-3">Lai lasītu pilnu rakstu, dodies uz Renča pierakstu blociņu</font></div>renchixhttp://www.blogger.com/profile/04323000637707034408noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1490459242922834419.post-30196993360872707672019-07-29T17:22:00.003+03:002019-12-26T14:34:59.417+02:00Nulle komats sešdesmit četras sekundes<div style="text-align: left;">
<a href="https://1.bp.blogspot.com/-q1TuArZuwZI/XT4l_GxG0II/AAAAAAAAHX4/2vdpaYj8wfkWrOHTz8RZq1jCsxcS9XKKgCLcBGAs/s1600/67477285_912493749100683_7351716930975170560_n.jpg" imageanchor="1" style="clear: left; float: left; margin-bottom: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="1000" data-original-width="1334" height="239" src="https://1.bp.blogspot.com/-q1TuArZuwZI/XT4l_GxG0II/AAAAAAAAHX4/2vdpaYj8wfkWrOHTz8RZq1jCsxcS9XKKgCLcBGAs/s320/67477285_912493749100683_7351716930975170560_n.jpg" width="320"></a></div>
Latvijas čempionāts vieglatlētikā šogad notika Ogrē. Divas dienas, divi starti. Vispirms 5000 metri jeb divpadsmit ar pusi stadiona apļi un nākamajā dienā 3000 metri jeb septiņi ar pusi apļi. Šoreiz tas viss aptuveni +30 grādu karstumā.<br>
Šogad sacensībās esmu koncentrējies uz īsajām distancēm - šosejā galvenokārt ap pieciem kilometriem, un līdz ar to esmu centies treniņos daudz vairāk kā citus gadus piestrādāt pie ātruma. Stadionā sacensībās gan šogad līdz šim bija sanācis startēt tikai <a href="http://renchix.blogspot.com/2019/05/5500-3000-800.html" target="_blank">Rīgas čempionātā</a>, kur skrēju 3000 metrus un 800 metrus. Rezultāti tur nebija izcili, bet tas bija pirms diviem mēnešiem, kuru laikā trenētība ir augusi, ko pierādīja arī pēdējie starti šosejā. Tāpēc uz Latvijas čempionātu skatījos ar cerībām, ka varētu pietuvoties vēl 2016.gadā uzstādītajiem personīgajiem rekordiem (5000m: <a href="http://renchix.blogspot.com/2016/07/latvijas-olimpiade-valmiera.html" target="_blank">15:25.98</a>, 3000m: <a href="http://renchix.blogspot.com/2016/08/latvijas-cempionats-stadiona.html" target="_blank">8:55.32</a>).<br>
<a href="http://renchix.blogspot.com/2019/07/nulle-komats-sesdesmit-cetras-sekundes.html#more">Lasīt tālāk pārējo rakstu »</a><div class="blogger-post-footer"><font size="-3">Lai lasītu pilnu rakstu, dodies uz Renča pierakstu blociņu</font></div>renchixhttp://www.blogger.com/profile/04323000637707034408noreply@blogger.com1tag:blogger.com,1999:blog-1490459242922834419.post-54621741048986464982019-07-16T18:40:00.001+03:002019-07-16T18:40:33.991+03:00Jelgavā piektā ceturtā<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;">
<a href="https://1.bp.blogspot.com/-rBE6YQ66ngk/XSzsAZF1xiI/AAAAAAAAHTc/9xAMKENvdA4nq5Wle1ZX_Fk13LVJQmyXQCLcBGAs/s1600/img0112.jpg" imageanchor="1" style="clear: left; float: left; margin-bottom: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="800" data-original-width="1200" height="266" src="https://1.bp.blogspot.com/-rBE6YQ66ngk/XSzsAZF1xiI/AAAAAAAAHTc/9xAMKENvdA4nq5Wle1ZX_Fk13LVJQmyXQCLcBGAs/s400/img0112.jpg" width="400"></a></div>
Pēc nakts peldes Lielupē pretī izgaismotajai Jelgavas pilij, dodoties atpakaļ uz sacensību centru, sapratu, ka iekšā ir tāda nepadarīta darba sajūta. Pavisam nesen biju finišējis Jelgavas nakts pusmaratona piecu kilometru distancē. Un, lai arī biju noskrējis tikpat ātri kā pirms dažām nedēļām Ventspilī, kad par paveikto biju ļoti priecīgs, tomēr šoreiz tāda īsta prieka par gala rezultātu nebija.<br>
Jelgavā starts šoreiz bija pavisam vēlu vakarā - desmit minūtes pāri desmitiem, kas bija divas minūtes pēc saulrieta, kad pilsēta jau pamazām grima tumsā un, skrienot trasē, varēja vērot skaisti izgaismotās pilsētas svarīgākās ēkas. Pusmaratonisti un desmit kilometru skrējiena dalībnieki gan startēja divdesmit minūtes agrāk. Taču tā kā piecos kilometros pieteikti bija virs 1000 dalībniekiem, tad atsevišķs starts šai distancei burzmas mazināšanai bija gluži loģiska izvēle.<br>
<a href="http://renchix.blogspot.com/2019/07/jelgava-piekta-ceturta.html#more">Lasīt tālāk pārējo rakstu »</a><div class="blogger-post-footer"><font size="-3">Lai lasītu pilnu rakstu, dodies uz Renča pierakstu blociņu</font></div>renchixhttp://www.blogger.com/profile/04323000637707034408noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1490459242922834419.post-42868489528504039902019-07-02T19:06:00.001+03:002019-07-02T19:06:21.743+03:00Pa vidu. Stāvēt. Pēc desmit gadiem.<a href="https://1.bp.blogspot.com/-V-X3it5-Y9M/XRpkDQkgEeI/AAAAAAAAHQk/HBQr6pdTISITMWupCn6SfvouoxUE39dvgCLcBGAs/s1600/DSC_0134.JPG" imageanchor="1" style="clear: left; float: left; margin-bottom: 1em; margin-right: 1em; text-align: center;"><img border="0" data-original-height="1600" data-original-width="1200" height="320" src="https://1.bp.blogspot.com/-V-X3it5-Y9M/XRpkDQkgEeI/AAAAAAAAHQk/HBQr6pdTISITMWupCn6SfvouoxUE39dvgCLcBGAs/s320/DSC_0134.JPG" width="240"></a>Latvijas titulētākajam svarcēlajam Viktoram Ščerbatiham kādā intervijā jautāja, kāds viņam ir mērķis. Uz to viņš atbildēja - "Pa vidu. Stāvēt. Uz pjedestāla.". Pēcāk viņš papildināja, ka katram normālam sportistam tieši šādam būtu jābūt mērķim.<br>
<a href="http://renchix.blogspot.com/2009/07/apkart-vaidavas-ezeram.html" target="_blank">Pirms desmit gadiem</a> savā otrajā skrējienā apkārt Vaidavas ezeram finišēju pirmais un stāvēju pa vidu. <a href="http://renchix.blogspot.com/2010/07/ar-sauli-seja-un-asfaltu-botas.html" target="_blank">Gadu vēlāk</a> biju otrais, bet vēl pēc gada <a href="http://renchix.blogspot.com/2011/07/30skrejiens-apkart-vaidavas-ezeram.html" target="_blank">2011.gadā</a> atkal stāvēju pa vidu. Kopš tā laika Vaidavā vairs nebija sanācis skriet, ja vien neskaita dalību triatlona stafetē <a href="http://renchix.blogspot.com/2017/07/triatlonists-gandriz.html" target="_blank">pirms diviem gadiem</a>. Bet nu tur apkārt ezeram jāskrien nebija. Pērn šajā laikā orientējos <a href="http://renchix.blogspot.com/2018/07/ka-es-kapa-kapu-kapas.html" target="_blank">Pāvilostas mežos Kāpā</a>, bet šogad uz Kāpu nebraucu, un tā nu nolēmu atkal doties uz Vaidavu.<br>
<a href="http://renchix.blogspot.com/2019/07/pa-vidu-stavet-pec-desmit-gadiem.html#more">Lasīt tālāk pārējo rakstu »</a><div class="blogger-post-footer"><font size="-3">Lai lasītu pilnu rakstu, dodies uz Renča pierakstu blociņu</font></div>renchixhttp://www.blogger.com/profile/04323000637707034408noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1490459242922834419.post-21977278121687830042019-06-20T23:35:00.001+03:002019-06-20T23:35:27.500+03:00Ventspilī<a href="https://1.bp.blogspot.com/-JGkwRsXaM_w/XQvsVFNqxzI/AAAAAAAAHBU/OPP0YwUCvXEcFzFq8t2wlUGEIdeFYj3ZACLcBGAs/s1600/DSC_0113.JPG" imageanchor="1" style="clear: left; float: left; margin-bottom: 1em; margin-right: 1em; text-align: center;"><img border="0" data-original-height="1143" data-original-width="1600" height="285" src="https://1.bp.blogspot.com/-JGkwRsXaM_w/XQvsVFNqxzI/AAAAAAAAHBU/OPP0YwUCvXEcFzFq8t2wlUGEIdeFYj3ZACLcBGAs/s400/DSC_0113.JPG" width="400"></a>Kopš skrējiena <a href="http://renchix.blogspot.com/" target="_blank">Rēzeknē</a> sacensību pauze sanāca vien divas nedēļas. Tik vien kā atgūties no iepriekšējām sacensībām un pēc tam jau sākt atpūsties pirms nākamā starta īsākajā distancē Ventspils maratonā.<br>
Lai arī patiesi nekādu ļoti intensīvu treniņu pa vidu starp abiem startiem nebija, toties pēc pusgada pārtraukuma atkal saņēmos divreiz no rīta piecelties agrāk un uztaisīt divus treniņus dienā. Šajā karstajā laikā, vienu piecdesmit minūšu treniņu sadalot divreiz pa trīsdesmit minūtēm, gan tieši bija laikā - no rīta vēl saule īpaši nekarsē, bet vakarpusē arī pusstundu karstumā var izturēt. Bet pēdējās dienās esmu arī izbaudījis, ka skrienot pavisam vēlu vakarā, kad saule jau norietējusi, par karstumu vispār var nesatraukties.<br>
<a href="http://renchix.blogspot.com/2019/06/ventspili.html#more">Lasīt tālāk pārējo rakstu »</a><div class="blogger-post-footer"><font size="-3">Lai lasītu pilnu rakstu, dodies uz Renča pierakstu blociņu</font></div>renchixhttp://www.blogger.com/profile/04323000637707034408noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1490459242922834419.post-164296845256455592019-06-05T23:35:00.002+03:002019-06-06T14:30:31.550+03:00Pa Rēzeknes pilsētas kalniem<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;">
<a href="https://1.bp.blogspot.com/-bffoyz-zqFk/XPgmoZd4erI/AAAAAAAAG_w/OwyV2OVdx1gQ--rk0CkuAMfc0rQyoe1VwCLcBGAs/s1600/WhatsApp%2BImage%2B2019-06-01%2Bat%2B13.33.23.jpeg" imageanchor="1" style="clear: left; float: left; margin-bottom: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="1200" data-original-width="1600" height="240" src="https://1.bp.blogspot.com/-bffoyz-zqFk/XPgmoZd4erI/AAAAAAAAG_w/OwyV2OVdx1gQ--rk0CkuAMfc0rQyoe1VwCLcBGAs/s320/WhatsApp%2BImage%2B2019-06-01%2Bat%2B13.33.23.jpeg" width="320"></a></div>
Pagājušajā sestdienā Rēzeknē bija kārtējais Skrien Latvija posms - jau trešais šogad. Šķiet, ka no šī gada skrējieniem šis bija vispiemērotākais, lai ne tikai ieskrietu trijniekā, bet pie veiksmes varbūt pat pacīnītos par uzvaru. Bet vienmēr ir kāds bet...<br>
Pēc maija sākumā noskrietiem <a href="http://renchix.blogspot.com/2019/05/5500-3000-800.html" target="_blank">trim startiem divās dienās</a>, biju apņēmības pilns turpināt gatavošanos startiem, lai kļūtu vēl ātrāks. Pa vidu vēl arī paguvu gan noskriet treniņu kopā ar Māri no pulsometrs.lv un, esot intervējamā lomā, ierakstīt video interviju - <a href="http://renchix.blogspot.com/2019/05/aplisa-saruna.html" target="_blank">Aplīša sarunu</a> (video skatīt - <a href="http://renchix.blogspot.com/2019/05/aplisa-saruna.html" target="_blank">šeit</a>), gan arī nu jau trešo gadu pēc kārtas būt TV tiešraides studijā, komentējot notikumus Rīgas maratona trasē.<br>
<a href="http://renchix.blogspot.com/2019/06/pa-rezeknes-pilsetas-kalniem.html#more">Lasīt tālāk pārējo rakstu »</a><div class="blogger-post-footer"><font size="-3">Lai lasītu pilnu rakstu, dodies uz Renča pierakstu blociņu</font></div>renchixhttp://www.blogger.com/profile/04323000637707034408noreply@blogger.com0