Nometnīte

Šodien esmu atgriezies no 3 dienu nometnes Ventspilī. Jāsaka liels paldies OK Saldus cilvēkiem un īpaši Ojāram par vēlību, uzņemot mani šīs dažas dienas savā pulkā.

Nometne sākās 6dienas pusdienas laikā un beidzās ar treniņu šorīt no rīta. Kopā aizvadīti seši treniņi, skrienot pavadītas gandrīz 8 stundas un pieveikti gandrīz 90 kilometri. Galvenais nometnes mērķis, vismaz man, bija nedaudz pamainīt ierasto treniņu vidi, pie reizes izmantot iespēju paskriet ar karti, kā arī pēc ilgiem laikiem tikt prom no sniega. Lai arī iepriekš solītie +4 grādi izpalika, tomēr visu pārējo izdevās paveikt ar uzviju.

Pirmajā dienā orientēšanās vēl nevedās kā gribētos, jo karte tomēr pēdējo reizi bija turēta rokās LČ nakts orientēšanās un, lai arī šad un tad uz datora paspēlēju Catching Features, kas nedaudz atgādina par orientēšanos, tomēr ar skriešanu pa īstu mežu ar īstu karti to nevar salīdzināt. Taču ar katru reizi kartes lasīšana padevās aizvien laāk, un tā kā visos kartes treniņos arī liku punktus, tad vismaz kādam brīdim kartes lietošanas iemaņas būšu atsvaidzinājis.

Vakaros arī devos skrējienā pa naksnīgo Ventpili. Pirmajā vakarā kopā ar Ati, bet otrajā vakarā skriet gāju viens pats. Katrā ziņā treniņu apstākļi diennakts tumšajā laikā ir tuvu ideāliem, jo izgaismota ir visa Ventpils (protams, tagad svētku laikā gaismu ir vairāk). Un savākt stundu treniņa laika bez kādas apļošanas var pilnīgi mierīgi. Ja vēl pārskrietu pāri upei un paskairadītu pa Pārventu, tad droši vien arī visas 2 stundas treniņu uztaisīt varētu pilnīgi mierīgi.

Vienīgā savādā lieta, ko vakaros skrienot pamanīju, ka uz ielām praktiski vispār nav cilvēku. Lai arī pulkstenis bija vien ap astoņiem vakarā, tomēr Ventpils ir gandrīz vai kā iegrimusi klusumā. Vai nu lielos cilvēku pūļus vasarā veido tikai un vienīgi tūristi un tagad nesezonā viņu nav un tāpēc arī cilvēku uz ielām nav, vai arī varbūt ventspilnieki slēpjas no vēsuma un krīzes, taču fakts paliek fakts. Varbūt arī visi devušies sniega meklējumos, jo sniega Ventspilī na vvispār, arī mežā ne, vienīgi "Lemberga hūtē" slēpošanas kalns ir ar nelielu sniega segu. Bet sniega trūkums mani tikai iepriecināja.

Tagad, kad nometne ir beigusies, redzēs, cik viegli būs atgriezties ierastajā "māju treniņa ritmā". Ogrē sniegs pa šo laiku nav ga'jis mazumā, un tas nozīmē, ka gan jau atkal liela daļa terniņu būs jāaizvada pa šoseju, kur vismaz nav jābaidas no slidenā pamata. Taču katrā ziņā gads ir pabeigts uz pozitīvas zīmes un cerēsim, ka cīņas spars nākamajam gadam tikai saglabāsies.

Nedaudz iz astronomijas

Šodien ir īpaša diena, jo pulksten 14:04 pēc Latvijas laika iestāsies Ziemas saulgrieži. Šodien ir gada īsākā diena, kas nozīmē, ka jau pavisam drīz vakari kļūs gaišāki un skriet varēs aizvien vēlāk un vēlāk.

Es slīdēju pa slidotavu...

Jāsaka, ka tādi laikapstākļi kādi ir bijuši pēdējās divas dienas ir daudz sliktāk par sniegu un lieliem mīnusiem. Labāk, lai tad ir -25 un sniegs līdz viduklim, nekā viss pilnīgā ledū - ceļi, trotuāri, ielas, takas, pat zāle.

Vakardienas treniņš izvērtās par mazāk paledojušu vietu meklējumiem, tam visam vēl klāt pieliekot faktu, ka tika skriets dienas tumšajā laikā ar lampu galvā, nozīmē, ka treniņš patiesi bija "aizraujošs". No vienas puses gan jāsaka, ka tumsa nedaudz palīdzēja, jo nez vai gaisā laikā būtu tā skraidījis, meklējot mazāk slidīgas vietas. Tā nu vairāk sanāca paskriet pa vietām, kur sen, sen nebiju skrējis - nomaļākas stigas, vietām pa apvidu, brīžiem pat sajutos kā orientēšanās distancē. Kalnos normāli uzskriet vispār nebija iespējams; skrēju līkločiem no vienas ceļa puses uz otru, lai varētu sagalbāt inerci un kaut kā kustēties uz priekšu, un neļauties slīdēšanai atpakaļ. Secinājums pēc vakardienas bija, ka šādos laikapastākļos vienīgās no ledus brīvās vietas uz takām ir tās, virs kurām aug egles, kas ar savu skuju vainagu (skujotni (?)) nosedz taku un nav ļāvušas lietum tikt līdz zemei.

Tā kā vakar skrēju jau dienas tumšajā laikā, tad uz šosejas neriskēju iet, taču šodien centos jau tikt uz cietās virsmas cik ātri vien iespējams. Tikšana pāri ZIlajiem Kalniem padevās gana laba un ledus it kā varis nebija tik traks kā vakar, un, uzskrienot uz šosejas, nopreicājos, ka šoseja ir praktiski sausa. Tomēr prieki bija īsi, jo drīz vien sāka snigt, pat diezgan stipri, kā rezultātā jau apmēram pēc stundas asfaltu uz šosejas vairs redzēt nevarēja - bija tikai sniegs ar vietām izbrauktām mašīnu sliedēm. Taču jāatzīst, ka arī nelielā sneiga kārta skriešanu pa šoseju īpaši neapgrūtināja un tā padevās visai raita. Ieskrienot atpakaļ Ogrē, nolēmu, ka pa ielu neskriešu un tā kā trotuārs bija apsnidzis ar gana biezu sneiga kārtu, tad šķita, ka pa to būs gana laba skriešana. Taču šāds spriedums bija dienas lielākā kļūda, jo pēc pārdesmit soļiem pa šadi apsnigušu trotuāru piedzīvoju iespaidīgu kritienu, jo no uzsnigušā sniega trotuārs jau apakšā nebija kļuvis mazāk apledojis. Lai arī pāris reizes noktiru arī vakar, tomēr šodienas klupiens sanāca nepatīkamāks, jo visu vakaru ne pārāk patīkami sāp atsistais plecs, laikam pāris dienas būs vajadzīgas, lai no sāpēm tiktu vaļā.

Tagad vakarā ir sasnidzis vēl vairāk, un nu jau, domājams, lēpotāji varēs rīt slēpot uz nebēdu. Vien gruti prognozēt kā slēpošanas trasē uzvedīsies tas ledus zem sniega, jo ledus laikam tik drīz vēl nepazudīs un līdz ar to katrs solis pilsētā būs tikpat bīstams kā aizvadītajās dienās.

Gadījums ar suni

Parasti mežā satikšanās ar suņiem nav diez ko patīkamas, jo, lai arī brīvi palaistajiem suņiem līdzi seko saimnieku saucieni - "не бойся, не кусается", tomēr nekad nav bijusi liela pārliecība, ka patiesi nesaņemšu kādu kampienu kājā (līdz šim gan esmu ticis sveikā cauri). Taču stāsts par šodienas gadījumu ar suni ir pavisam citādāks.

Skrienot cauri Turkalnei, sajutu, ka aiz manis kāds skrien un, pagriezi galvu atpakaļ, ieraudzīju pieklājīga izmēra suni (šķirne gan bija diezgan nenosakāma, lai gan jāsaka, ka neesmu arī nekāds eksperts suņu šķirņu jautājumos), kurš ļepatoja man līdzi. Tā kā brīdis, kad viņu pamanīju, gandrīz sakrita ar mirkli, kad bija paredzēts griezties riņķī, tad uzreiz automātiski apstājos, taču suns neizrādīja īpašu interesi par to, ka varētu ieķerties manās biksēs vai lekt virsū. Tā nu turpināju skriet, taču pilnīgi pārsteigts biju par to, ka arī suns neatstājās no manis gandrīz ne uz mirkli, un, arī izskrienot no Turkalnes, tas joprojām skrēja vienā ātrumā ar mani. Ik pa brīdim gan bija mēģinājumi pieskriet pie kāda koka un 'atstāt savu pazīšanas zīmi', vēlāk arī pāris reizes tas piestāja pie grāvja padzerties, tomēr līdz ko pamanīja, ka es sāku attālināties, tā uzreiz savu uzsākto nodarbi meta pie malas un atkal centās mani noķert.

Kad bijām tā kopā skrējuši minūtes piecpadsmit un pamazām jau tuvojās Ogre, sāku aizdomāties par to, cik tālu tad viņš taisās man tā skriet līdzi. Nonācu pat līdz domām, ka, ja viņš atskries man līdzi līdz pat mājām, tad būs vien jāved uz suņu patversmi, jo nevar jau suni atstāt uz ielas, piedevām tādu, kurš, iespējams, vispār dzīvo Turkalnē (kakla siksnas tam gan nebija, tāpēc varbūt, ka viņš jau klejo apkārt labu laiku). Taču, kad līdz mājām bija atlikuši vien pārsimts metri un izskrēju pēdējo līkumu gar Zilo Kalnu pakāji, suns kaut kur nozuda. Iespējams, palika pie kādas meitenes, kura bija izvedusi savu suni pastaigā ,varbūt vienkārši palika atpūsties, jo pēdējās minūtes viņa solis bija kļuvis lēnāks un arī elsošana kļuva aizvien ilgāka.

Tālākās ziņas par šo suni paliek miglā tītas, bet jāsaka, ka tāds treniņu biedrs apmēram astoņu kilometru garumā padarīja skriešanu krietni interesantāku. Vienu brīdi pat sajutos kā Forests Gamps, kuram skriešanā pievienojās viens sekotājs pēc otra.

Milzu kalni

Skatoties uz šo karti, kurā Norvēģijas izlase aizvadīja vienu no treniņiem nākamā Pasaules čempionāta treniņnometnes laikā Ungārijā, tā vien šķiet, ka, ja tūlīt pat nesākšu to vien darīt kā skriet pa kalniem, tad mazas cerības tur būtu kaut ko labu parādīt. Labi vēl, ka etapi plānoti tā, ka visas tās stāvās sienas na vobligāti jāpārvar.

Vienīgā bēda, ka šajā brīdī visi puslīdz normālie kalni vismaz Ogrē, ir okupēti ar sniegu un slēpotājiem.

Jukola'09 - karšu paraugi

Šodien uzdūros Jukolas 2009 mājas lapā (ww.jukola2009.net) uz pāris nelieliem oaraguiem no nākamā gada kartes. Katrs no šiem sešiem ir gana citādāks nekā pārējie, bet nu šie divišķiet pilnīgi netipisks tam, ko esmu pieradis redzēt Somijā:

Pārējos ne tik "pievilcīgos" kartes gabaliņus var apskatīt šeit.

Garā - sprints

Orientēšanās sportā gan sprintā, gan garajā distancē ļoti lielu lomu spēlē pareiza ceļa izvēle. Un pa lielam ceļa izvēļu daudzums arī nosaka distances interesantumu. Protams, šajās distancēs ir arī īsie etapi, kur ceļa izvēle tik izšķiroša nav.

Turpretim vidējā distancē ir gandrīz vai otrādi - ceļa izvēle bieži vien gan izšķir beigu rezultātu, tomēr etapu, kurā jāizvēlas pareizais variants ir krietni mazāk, vairāk lomu spēlē kartes lasīšana.

Pieļauju, ka minētā saistība starp garo distanci un sprintu arī ir viens no iemesliem kāpēc mani līdz šim ir vairāk saistījušas tieši šīs distances.

Laikapstākļi un rezultāti

Viens no iemesliem, kāpēc šīs sezonas sākumā ļoti daudzi bija labā fiziskajā formā, bija kārtīgas ziemas iztrūkums. Mazāk sniega - vairāk iespējas skriet. Te gan jāpiebilst, ka, ja sniegs liek nevis pāriet uz slēpošanu, bet gan uz skriešanu pa šoseju, tad tas pat teorētiski varētu būt vēl labāks fiziskās formas veicinātājs (par šo, protams, var diskutēt).

Tomēr, ja laikapstākļi turpinās būt līdzīgi kā pēdējās dienas, tad varam sagaidīt, ka arī nākamās sezonas sākumā cīņā par pirmajām vietām iesaistīsies daudzi. Katrā ziņā ātrāk par 20. decembri nekādus mīnus grādus nesola, un tālākām prognozēm jau diez ko ticēt nevar.

Daudz un mazas vai maz un lielas

Stāsts būs par kļūdām. Šodien, skrienot treniņu, aizdomājos par to, kas ir labāk, daudz, bet nelielas kļūdas vai arī viena, bet liela. Variantus ar daudz un lielām vai maz un nelielām kļūdām neapskatīšu, jo pie pirmā gadījuma orientēšanās sports laikam nav īstais priekš tāda, kas taisa milzu kļūdas vienu pēc otras, savukārt minimāls kļūdu daudzums ir tas, uz ko vajadzētu tiekties.

Pēc savas būtības orientēšanās sportā mērķis ir - saglabājot maksimālu koncentrēšanos visas distances garumā un izvairoties no kļūdām, veikt to iespējami ātrāk. Un pēc manas teorijas nepietiekama koncentrēšanās arī ir vairākuma kļūdu pamatā. Tas kurš kļūdas taisa daudz, bet nelielas, visticamāk nespēj pienācīgi koncentrēties distancei, taču spēj pietiekami ātri 'savākties', lai izbēgtu no lielas kļūdas. Savukārt tam, kurš kļūdas pieļauj salīdzinoši maz, taču tās ir krietni lielākas, koncentrēšanās spēja visticamāk ir labāka, taču kaut kāds iemesls ir tam, kāpēc kļūdas ir daudz lielākas.

Un tā nu skrienot aizdomājos par to, ja pieņem, ka kopējais kļūdās patērētais laiks ir vienāds, kurš no sportistiem nākotnē spētu sasniegt vairāk - tas, kurš pieļauj daudz, bet sīkas kļūdas, vai arī tas, kuram ir varbūt tikai viena kļūda distancē, taču tā vienmēr ir pietiekami liela? Es laikam liktu savu naudu uz to otro, jo samazinot kļūdas lielumu kaut uz pusi nozīmētu, ka tam pirmajam mazo kļūdu skaits būtu jāsamazina arī uz pusi, kas man tomēr šķiet grūtāk izdarāms.