Pamazām iesoļojam rudenī

Vakar Gulbenes kausā mežs bija pilns ar sēnēm. Tik daudz, ka tās varēja manīt pat skrienot. Tas nozīmē, ka rudens ir pavisam tuvu, un, lai arī ārā vēl ir pietiekami silts, tomēr no rudens neizbēgsi. Un arī sportiskajā griezumā ir iesācies rudens cēliens.

Pēc Pasaules čempionāta Ungārijā ir jūtams tās vispārējs sagurums, tomēr pa nedēļu centos tomēr uzskriet, lai kājas turpinātu kustēties. Vakar Gulbenē biju patīkami pārsteigts, ka pa mežu varēju paskriet gana ātri, un kā laba piedeva tam bija arī iegūta 1.vieta.

Šodien Klubu stafetēs gan vairs īsti labi neripoja. Vienīgi Latvijas paugurus pēc Ungārijas kalniem gan joprojām īsti nejūtu. Tos īpaši nejutu vakar Gulbenes diezgan kalnainajā distancē un pat Baldones Riekstu kalna pusnogāze šodien padevās bez kādas īpašas piepūles. Tas viennozīmīgi priecē. Un arī šodien bija prieciņš rezultātu formā, jo esam pakāpušies pāris pakāpienus tuvāk tam, lai Klubu stafetēs atkal izcīnītu 1.vietu. Šogad 4. vieta pēc pagājušā gada 7. vietas bija gana labs sasniegums. Paldies arī Ogres līdzjutējiem.

Tālākais rudens plāns sacensību formā vēl nav 100% skaidrs, tomēr, ja nekas kardināli nemainīsies, tad no 14.-20.septembrim startēšu Igaunijā Pasaules militārajā čempionātā, pēc tam 27.septembrī ir plānots startēt Valmieras maratonā pusmaratona distancē un pēc tam oktobra sākumā Latvijas čempionāts orientēšanās maratonā. Iespējams, ka ar to arī sacensību sezonai šogad tiks pielikts punkts, bet laiks rādīs.

Vismaz viens prieciņš Ungārijā bija

Tā tam somam vajadzēja. Ne par velti trešais laiks finišā. Žēl tikai, ka ar to bija par maz, lai tiktu finālā.

Čempionāts beidzies

Sajūta, protams, štruntīga palikt vienu vietu un tikai četras sekundes aiz fināla. Un tagad jau varētu atrast ne vienu vien vietu, kur tās sekundes esmu atstājis, taču patiesībā jau viss ir pavisam vienkārši - var jau teikt, ka nepaveicās, vai čīkstēt par sekundēm, bet galu galā jau vienkārši ir jābūt tik stipram, lai šādas sekunžu kļūdas neko nespētu ietekmēt.

Nav izslēgts, ka biju cerējis uz augstāku rezultātu, jo man šķita, ka varu paskriet ātrāk nekā patiesībā spēju. Arī orientēšanās negāja tik gludi, kā varētu vēlēties, taču galu galā visi šie iemesli dos lielāku motivāciju turpmākiem treniņiem.

Tagad nu man čempionāts ir beidzies un varu atlikušajā nedēļas daļā aiziet kādā ekskursijā, atbalstīt mūsējos stafetē un garajā distancē un kārtīgi saēsties ungāru kūciņas, kā fanes iepriekš bija vēlējušas. Un, protams, jāuzskrien arī vēl kāds treniņš pa ungāru kalniem.

Visas cerības uz sprintu

Ja būtu ticis finālā, tad pelnījis to nebūtu. Pirmajā distances daļā atstātais laiks kļūdās bija pārāk liels un tāpēc 20.vieta un palikšana ārpus fināla galu galā ir tikai pelnīta. Līdz skatītāju punktam, kad biju skrējis 40 minūtes, Thierry, kurš mūsu skrējienu uzvarēja, jau zaudēju 7 minūtes un 20 sekundes, bet atlikušajās 27 minūtēs piezaudēju vien 1:45. Bet nu prieks vismaz, ka paskriet, it sevišķi beigu daļā, varēju pietiekami ātri, tāpēc jācer, ka sprintā ar karti izdosies labāk tikt galā un tur finālā ieskriet izdosies.

Par pašu distanci jāsaka, ka startā jau nedaudz pārsteidza garais pirmais etaps, kur uzreiz bija redzami 2 varianti, vai nu vairāk pa labi, pa ceļu cauri zaļajam, vai arī vairāk pa kalna kori. Izvēlējos otro variantu, un tik tālu jau viss bija labi, taču no ceļa pirms punkta nogriezos nedaudz par ātru, jau ieraugot dzelteno klajumiņu un nesagaidot takas līkumu. Tad arī nolaidos pārāk zemu un īsti kartē iezīmēt savu ceļu tajā vietā nevaru, bet nu domāju, ka 1:30 vismaz tur atstāju, beigās punktu paņēmu no apakšas. Uz otro punktu noskrienot no kalna, pagriezu diezgan asi potīti, taču centos nesamazināt ātrumu un ar laiku vairs īpaši sāpes nejutu (pēc finiša gan tagad sāp). Nedaudz arī uzbakstīju 3.KP, jo pārpratu, ka punkts ir kalniņa nevis ieplakas malā, bet tur ātri attapos.

Uz 4.KP sapratu, ka kalnam jācenšas apliekt apkārt. Īsi pirms punkta no kalna augšas pieskrēja klāt čehs, kurš startēja 2min aiz manis (etapu laikam bija gājis pa taisno). Uz 5.KP centos turēt viņam līdzi, taču punkta rajonā viņš sāka "staigāt" un arī es apjuku, jo patiesībā bijām uzkāpuši par augstu. Arī te vismaz minūte tika atstāta, varbūt pat vairāk. Uz 6.KP man pa ceļam patrāpījās priekšā soms, kurš smuki aizveda līdz punktam, taču pie paša punkta nedaudz aizgāju par daudz pa kreisi, viņš paņēma punktu, es pēc kādām 10 sekundēm, un uz nākamo jau nācās ķert viņu rokā. Pirms 7. punkta redzēju, ka viņš aiziet pārāk tālu un sapratu, ka laikam viņam nav mans punkts, taču savējo sāku meklēt pārāk zemu, un arī te kādas 30-40 sekundes atstāju.

7.KP paņēmu kopā ar Scott Fraser no Lielbritānijas, taču uz skatītāju punktu pa kalnu uz leju viņš atrāvās, es vēl paguvu nošļūkt nedaudz uz vēdera, tāpēc skatītājā biju jau gabaliņu aiz viņa. Nākamie punkti aiz skatītāja bija diezgan vienkārši, un pie 15.KP atkal satiku Skotiju, kurš izskatījās gana pajucis, nevarot atrast punktu. Punktu paņēmu pirms viņa un uz nākamo arī skrēju pa priekšu. Te gan uztaisīju visai stulbu kļūdu, jo pirmajā brīdī jau sapratu, ka pirmā ieplaka, ko redzu, nav manējā, taču, kad ieraudzīju, ka tā ir tik ļoti akmeņaina, tad likās, ka varbūt tomēr ir īstā un ieskrēju iekšā jau pirmajā, taču punkta tur, protams, nebija. Bet līdz punktam Skotiju atkal praktiski noķēru.

Uz 17.KP pa gabalu ieraudzīju, ka uz punktu skrien šveicietis Baptiste Rollier. Punktu paņēmu labu gabaliņu aiz viņa, taču uz 18.KP nedaudz ātrāk uzskrēju un pie punkta bijām kopā gan ar Skotiju, gan Baptiste. Uz 19.KP smuki mūs aizveda Baptiste, bet, izejot no punkta, viņi abi ar Skotiju nedaudz sabremzējās, laikam sākumā gribēja iet lejā uz ceļu, šeit gan pats sapratu uzreiz, ka zaļais jāapliec pa labo pusi, un garām man pēc brīža paskrēja vien Baptiste. Uz 21.KP pa ceļu Baptiste sāka skriet krietni ātrāk, taču netaisījos atpalikt un punkta rajonā bijām kopā, vien viņam bija blakus farsta punkts, pie kura pieskrēju, bet ātri attapos. Skotijs gan paspēja tajā jau atzīmēties un, ja nebūtu es sācis skatīties leģendu, tad viņš droši vien tā arī būtu aizskrējis tālāk un galu galā būtu noņemts. Tad jau vien bija atlicis pēdējais punkts un finišs, kurā uzdevums bija noķert un apdzīt priekšā esošo somu, ko arī godam izdarīju, finišējot 20.vietā ar laiku 1:07:06, uzvarētājam zaudējot 9:05. Kopumā kļūdās ap 4-5 minūtēm noteikti savācas, ja ne pat vairāk.

Un te arī karte ar manu ceļu:

Rezultāti - (C kvalifikācijas skrējiens)

Apgūstam Ungāriju

Vakar īsi pirms pusdienlaika pēc 18 stundu braukšanas ieradāmies Miškolcā, pasaules čempionāta ciematā (WOC village), kas izvietots Miškolcas universitātes studentu pilsētiņā. Pirmais īsais kāju izkustināšanas treniņš bija 20 minūšu garumā pa universitātes teritoriju ar vietējo sprinta karti rokās.

Vakarā aizbraucām arī uz oficiālo treniņkarti. Ņemot vērā, ka man būs jāskrien garā distance un vidējo neskrienu, tad piedāvāto 1:10000 karti nemaz nepētīju, bet devos lielajos kalnos ar otru 1:15000 mēroga karti. Pusstundas laikā apskrēju pāris tuvākos punktus, un guvu arī pirmos iespaidus par apvidu - kalni, protams, lieli, bet, ja spēks ir, uzskriet var, tikai jāpiespiež sevi. Ātrumi noteikti būs lieli, jo redzamība ir ļoti laba un pamats zem kājām pietiekami ciets, vietām tikai zem lapām ir akmeņi, kur jābūt uzmanīgākam. Orientēšanās pa lielam būs atkarīga no precīzas virziena un attāluma izjūtas, jo diži daudz detaļu, ko kartē lasīt nav.

Šodien pēc brokastīm (baro ļoti labi, un arī sadzīves apstākļi kopumā ir gluži ok) devāmies uz to pašu karti, kur aizskrēju uz tālāko kartes galu, kur nogāzes vairs nebija tik stāvas, taču tik un tā 50 minūšu laikā 330 metrus kāpuma savācu (no tiem gan 100m bija pirmajās septiņās minūtes, lai "uzrāptos" uz starta vietu).

Rīt jau pirmā sacensību diena ar vidējās kvalifikāciju, bet mans pirmais starts būs pirmdien no rīta - garās distances kvalifikācijā.

Kaujas gatavībā

Nu vairs atlikušas pārdesmit minūtes līdz prombraukšanai uz Ungāriju. Vakar paņēmu brīvu no skriešanas, un šorīt īsajā treniņā sajūtas jau bija daudz labākas, nekā aizvakar stadionā. Arī kaujas svars - 66,5 kg, kā šodien rādīja svari, liecina, ka pēdējo nedēļu dažādo izēšanās pasākumu sekas ir pilnībā likvidētas.

Katrā ziņā fiziskā gatavība ir pilnīgi pietiekoša, lai minimālo programmu - tikt finālos, izpildītu. Tehnisko gatavību Ungārijas apvidiem šeit Latvijā ir bijis grūti pilnveidot, tāpēc nācās aprobežoties ar Ungārijas karšu pētīšanu un variantu analizēšanu. Bet par psiholoģisko un taktisko gatavību ir grūti ko teikt, tā bieži vien ir atkarīga no konkrētās dienas sajūtām.

Visu info par Pasaules čempionātu var atrast čempionāta mājas lapā www.woc2009.hu. Es mežā došos 17. augustā garās distances kvalifikācijā, 20. augustā - sprinta kvalifikācijā, un, ja būs izdevies tikt finālā (15 labākie no katra kvalifikācijas skrējiena tiek tālāk), tad 20. augusta vakarā startēšu sprinta finālā, savukārt 23. augustā - garās distances finālā. Laika prognozes sola temperatūras ap +30, kas nozīmē, ka mežā viegli nebūs ne tikai dēļ kalniem, bet arī dēļ lielā karstuma, taču visas grūtības ir pārvaramas, vajag tikai apņēmību.

Vēl nav

Lai arī līdz prombraukšanai uz Ungāriju ir atlikušas vien 2 dienas, tādas īstas sajūtas, ka tuvojas praktiski sezonas lielākais notikums, nav. Var jau būt, ka no vienas puses ir labi, ka nav stresa, taču tik un tā kaut kā savādi. Labi vismaz, ka apņēmība nav zudusi, lai gan šodien treniņā īpaši neripoja, kas īpaši patīkamas sajūtas neradīja.

Nost visu lieko

Šodien par godu Ungārijai esmu ticis pie jaunas frizūras. Nu uz galvas matu ir krietni mazāk nekā pēdējā laikā biju radis, taču tā, ka matu vispār vairs nebūtu, arī nav. Katrā ziņā šodien treniņā jau jutu, kā vējš tiek arī galvai klāt. Tā ka jāsaka paldies trenerim ne tikai par periodisko palīdzību fiziskās kondīcijas gatavošanā, bet arī par frizūras ieveidošanu.

Āgenskalna ielās

Kā sagatavošanās procesa pasaules čempionātam Ungārijā šodien izmantoju laipno aicinājumu piedalīties RSP rīkotā Parku tūres posmā Āgenskalnā un Uzvaras parkā. Pretstatā ierastajam 15 minūšu skrējienam, šodien bija 4,3km distance, kas ar visu līkumošanu izvērtās par gana ātru skrējienu gandrīz pusstundas garumā.

Finišēju ar rezultātu 26:37, un ja neskaita Mārtiņu Sirmo, kas vinnēja man 42 sekundes, tad pārējie dalībnieki (kas bija pārsteidzoši daudz - ap 20-25) bija nedaudz lēnāki. Bet ne jau rezultāts šoreiz bija tas galvenais. Bija iespēja ātrumā sajust karti un iekļauties īstā distancē un nedaudz dabūt mača sajūtu, ko treniņos ir visgrūtāk sajust. Un par spīti pāris jaunām sētām, kas kartē nebija un pabojāja izvēlētos variantus, un nepierasto lenšu meklēšanai kontrolpunktu vietās, man pasākums patika. Jutu, ka rezervīte skrienot vēl ir un tas jau laikam pirms lielā mača ir galvenais.

Paldies Vitai un Kristapam par aicinājumu uz šo pasākumu, un kas zina, varbūt iznāks uzskriet šogad vēl kādu reizi līdzīgā mačiņā.