Pēdējo reizi maratonu skrēju pirms divdesmit mēnešiem - pagājušā gada martā Barselonā. Pa šo laiku sajūtas par to, ko nozīmē skriet maratonu, pamazām sāka izplēnēt, tāpēc bija pēdējais laiks šīs sajūtas atjaunot. Tā nu par manu devīto maratonu kļuva Valensijas maratons - un, lai arī sasniegtais rezultāts nebija līdz galam tas, ar ko būtu pilnīgi apmierināts, tomēr, ņemot vērā, kādi šie divdesmit bezmaratona mēneši ir bijuši, neliels gandarījums par maratona pieveikšanu tomēr ir, un vismaz nu zinu, ka maratonu tomēr vēl skriet varu.
