Pēc neveiksmīgā
skrējiena Valmieras maratonā sapratu, ka veselība laikam nav bijusi ideālā stāvoklī, jau stājoties uz maratona starta, tāpēc nolēmu, ka jādod organismam iespēja nedaudz atgūt spēkus. Tāpēc nākamo nedēļu pēc Valmieras aizvadīju pavisam mierīgā režīmā, divas dienas pēc maratona vispār neskrienot, un arī pārējās dienas skrienot salīdzinoši maz un ne pārāk ātri.
Pēc šīs atjaunošanās nedēļas skriešanas kāre atkal kļuva lielāka, to gan nedaudz mazināja nu jau atnākušais rudens vēsums un tumšie vakari, taču bez šim ārējiem apstākļiem arī zemapziņā saglabājās tā sajūta, ka Valmierā un pēdējos ātrajos treniņos pirms tam nespēju no sevis dabūt laukā to, ko vajadzētu. Tāpēc, atkal atgriežoties pie ātrajiem skrējieniem, nebija pārliecības, ka varēšu pienācīgā ātrumā skriet.
