Stirnubuks Valmierā

Pēc pagājušā gada kopvērtējuma uzvaras šogad nevienā Stirnubukā līdz šim nebiju skrējis. Pavasarī bija maratoni, vasarā trauma. Un, lai arī būtu gluži mierā, ka arī atlikušajos Stirnubukos neskrietu, tomēr kaut kāds vilinājums braukt uz Valmieras Stirnubuku bija.

2023.gadā Stirnubuks Valmierā jau bija, un toreiz arī trase bija skrienama, kalnu bija relatīvi maz. Vienīgais, kas man toreiz nepatika bija līkumotās makšķernieku takas Gaujas un Abula krastos, kur īsti nevarēja ieskrieties. Un tā kā arī šogad distance pārsvarā vijās gar Gaujas abiem krastiem, tad bija skaidrs, ka lielu džungļu vai lielu kalnu tikpat kā nebūs.

Latvijas čempionāts šosejā 5km

Jūlija beigās mans ieplēstais muskulis šķietami jau jutās daudz labāk, un biju sācis skriet katru dienu. Nebija tā, ka nejutu galīgi neko, bet pārsvarā jutu mierā stāvoklī, nevis skrienot. Pēc nepilnām trim nedēļām gan tās miera stāvokļa sajūtas sāka palikt nepatīkamākas un atkal paņēmu trīs dienas brīvas. Kaut biju skrējis katru dienu, tā bija vairāk vai mazāk mierīga skriešana, izņemot, šķiet, vienu treniņu ar tempa daļu viducī. Man joprojām nebija drošas sajūtas, ka varu mēģināt skriet kaut ko jūtami ātrāku.

Augusta beigās, otrdienu vakaros Ogrē atsākoties skrējienam "Apkārt Zilajiem Kalniem", tas kļuva par manu iknedēļas ātro treniņu. Tā kā tur jāskrien ir ne tikai "apkārt", bet arī "augšup", "lejup" un "pāri" Zilajiem Kalniem, tad intensitāte ir ļoti labā līmenī (pat, ja kopējais temps nav tik ļoti augsts kā gludajā skrējienā). Un, to 4km apli noskrienot ap 14 minūtēm, pulss paspēj uzkāpt diezgan pamatīgi. Tā ka šis bija veids, kā atcerēties to, kā ir skriet tuvu sacensību intensitātei.