Šodien noskatījos 100% studiju, kur viesos bija biatloniste Madara Līduma. Papildus sarunai studijā bija arī vairāki interesanti sižeti un 2 lietas man šķita diezgan interesantas:
Pirmkārt, tika pieminēts, ka viens no varbūtējiem iemesliem ir komandas kopības trūkums. Biatlonam kaut kur pašos dziļākajos pamatos ir kaut kas līdzīgs arī ar orientēšanās sportu. Tas ir individuālais sports, kur apvienotas divas sportiskas aktivitātes. Lai nu kā, par komandas būšanu esmu domājis arī orientēšanās sportā. Man patīk kluba kopā būšanas sajūta, un arī komandas sajūta ir svarīga lielākajās sacensībās, vismaz ārpus distances, taču treniņos man nez kāpēc šķiet, ka kopāskriešana ne vienmēr ir tas labākais. Tīrie skriešanas treniņi noteikti nav slikti kopā skrienot, ja vien kādam nav par ātru vai lēnu, taču orientēšanās tehnika ir individuāla padarīšana. Tāpēc dažādas līnijas, kopīgās skriešanas ar karti, ja vien tas nav speciāli paredzēts īpaši, manuprāt, nedod maksimālu rezultātu. Esot viens ar karti, pats vari visu izpētīt, pats to objektu vai punktu atrast un dot daudz lielāku ieguldījumu nekā tad, ja skrietu kopā ar kādu.
Savukārt otra lieta, ko Sporta studijā pieminēja, bija tas, ka biatlona izlasēm lielie ražotāji nodrošina inventāru. Nez vai šādi nevajadzētu praktizēt arī lielajiem o-preču ražotājiem. Ir gan dzirdēts, ka zviedru izlase tiek pie speciāliem sprinta apaviem, vai vēl kas līdzīgs, taču par tādu praksi, ka, piemēram, Jalas sponsorētu valstu izlasēm apavus gan nav dzirdēts. Te gan, protams, no svara ir arī tas, ka biatlonā tas nozīmē, ka viņu produkciju redz visos PK posmos, bet mūsu sportā, jau tikai lielās valstis regulāri startē PK posmos un arī tad sastāvs bieži mainās.
Pirmkārt, tika pieminēts, ka viens no varbūtējiem iemesliem ir komandas kopības trūkums. Biatlonam kaut kur pašos dziļākajos pamatos ir kaut kas līdzīgs arī ar orientēšanās sportu. Tas ir individuālais sports, kur apvienotas divas sportiskas aktivitātes. Lai nu kā, par komandas būšanu esmu domājis arī orientēšanās sportā. Man patīk kluba kopā būšanas sajūta, un arī komandas sajūta ir svarīga lielākajās sacensībās, vismaz ārpus distances, taču treniņos man nez kāpēc šķiet, ka kopāskriešana ne vienmēr ir tas labākais. Tīrie skriešanas treniņi noteikti nav slikti kopā skrienot, ja vien kādam nav par ātru vai lēnu, taču orientēšanās tehnika ir individuāla padarīšana. Tāpēc dažādas līnijas, kopīgās skriešanas ar karti, ja vien tas nav speciāli paredzēts īpaši, manuprāt, nedod maksimālu rezultātu. Esot viens ar karti, pats vari visu izpētīt, pats to objektu vai punktu atrast un dot daudz lielāku ieguldījumu nekā tad, ja skrietu kopā ar kādu.
Savukārt otra lieta, ko Sporta studijā pieminēja, bija tas, ka biatlona izlasēm lielie ražotāji nodrošina inventāru. Nez vai šādi nevajadzētu praktizēt arī lielajiem o-preču ražotājiem. Ir gan dzirdēts, ka zviedru izlase tiek pie speciāliem sprinta apaviem, vai vēl kas līdzīgs, taču par tādu praksi, ka, piemēram, Jalas sponsorētu valstu izlasēm apavus gan nav dzirdēts. Te gan, protams, no svara ir arī tas, ka biatlonā tas nozīmē, ka viņu produkciju redz visos PK posmos, bet mūsu sportā, jau tikai lielās valstis regulāri startē PK posmos un arī tad sastāvs bieži mainās.
Ja orientēšanos rādītu pa TV, uzreiz sarastos sponsori
AtbildētDzēst