Gaišie vakari

Nu jau patiesi var teikt, ka mums ir gaiši vakari, nav, protams, vēl nekāds vasaras vidus, bet šodien devos skriet pusseptiņos un skrējiens pa mežu izdevās pavisam labs. Pa mazākām takām gan īsti vēl nav ideāla skriešana, bet ja nedaudz lielāks ceļš un kaut nedaudz gaisma no debesīm iespīd, tad var skriet kā nākas. Tā skrienot ieraudzīju, ka debesīs ir ļoti daudz zvaigznes un atkal ķēros pie zvaigznāju pētīšanas, kas jau rudenī kādu laiku man nedeva mieru.

Jukolas kārdinājums

Nez vai tas ir par godu tam, ka šogad ir Jukolas 60.gadadiena vai arī vienkārši tāpēc, ka o-sports kļūst populārāks, bet jau šobrīd, kad ir palikušas 2 dienas līdz pirmajam reģistrācijas beigu termiņam, ir reģistrējies rekordskaits Latvijas komandu - 17 vīriem un 15 sievām. Pagājušogad bija pa 12 komandām gan sievu, gan vīru konkurencē. Un arī šis tā vien šķiet nav galīgais cipars, jo sarakstā vēl nav atrodama pēdējos gados startējušie OK Saldus pārstāvji, un cik zinu vēl ir pāris klubi, kas plāno šogad pirmo reizi startēt Jukolā.
Ja tā turpināsies, un ja klubi dos priekšroku lidošanai ar lidmašīnu, tad Rynair būs jāmeklē lielāka lidmašīna.

Ātri, ātri

Šodienas treniņā pēc ilgiem laikiem atkal redzēju stirnas. Abas divas lielā ātrumā pārskrēja pāri ceļam, un tikpat ātri ieskrēja krūmos. Šitik ātri pa krūmiem derētu iemācīties skriet, jo tā vien šķiet, ka viņām ātrums īpaši nemainās kā skrienot pa pliku mežu tā arī pa krūmiem.

Tirgus

Jau labu laiciņu atpakaļ man ienāca prātā doma, ka būtu interesanti o-sprintu uztaisīt Rīgas Centrāltirgū. Ar daudzajām būdiņām un galdiem un visādām citām būvēm būtu ļoti neparasts skrējiens. Vienīgās bažas bija par to, ka tad tirgus būtu jāslēdz apmeklētājiem, jo parasti to tur ir ka biezs, un tad jau nekāda dižā skriešana nesanāktu.
Taču šodien kā par pārsteigumu, tirgū bija salīdzinoši maz cilvēku, varbūt tāpēc, ka vēl ir tikai februāris un nekāda lielā tirgošanās (vismaz augļu un dārzeņu) stendos nenotiek, vai arī varbūt tāpēc, ka tas bija ap pulksten 11iem, kad lielais vairums cilvēku ir darbā, bet lai nu kā, šajā laika momentā tādu sprintu varētu uztaisīt pat tirgu neslēdzot. Tik punkti gan būtu jāsargā tik un tā.

Ērkšķis

Pirms divām nedēļām, skrienot Magnētā, sajutu asu sāpi virs ceļa, un skrienot nevarēju saprast, kas par vainu. Atbraucot mājās, izskatījās, ka tur kaut kas ir iedūries, taču diezgan ilgi pavadīju ar adatu urbinot to vietu un mēģinot kaut ko dabūt laukā, tomēr nekas dižs neizdevās, īsti nevarēju tikt klāt. Vakar vakarā pēc gandrīz 2 nedēļām ieraudzīju, ka beidzot svešķermenis ir iznācis ārā - apmēram 2-3 mm garš ērkšķis. Labi, ka ar laiku viņi iznāk ārā, nevis ielien vēl dziļāk.

Pēc vētras

Šodien biju nolēmis iziet pavisam īsā skrējienā un apskatīt, ko izslavētais lielais vējš būs nodarījis Zilo Kalnu kokiem. Taču par lielu nožēlu visi koki stāvēja kā stāvējuši, un tā nu no cerētās stihijas postījumu novērtēšanas nekas dižs nesanāca.
Vienīgais, kas mani pārsteidza, bija karjera malā bebru nogāzti koki. Tā arī netopu gudrs, kur viņi tur tuvumā varētu dzīvot.

Kakls

Diezgan bieži esmu teicis, ka iesnas un klepus jau nav nekāds šķērslis, lai ietu skriet. Taču kā izrādās, tas tomēr mēdz būt arī diezgan nepatīkami. Nezinu, kur esmu saķēris to kakla kaiti, bet klepus ir diezgan liels, un ja jāklepo ir arī skrienot, tad īpaši labi tas vairs nav. Tad nu šī iemesla dēļ esmu pārgājis (vismaz nedēļas sākumā tā bija) uz "vienu dienu skrien - otru neskrien" režīmu. Par cik šī arī bija ieplānota kā nelielas atpūtas nedēļa, un arī no cītīgās skriešanas nedaudz sāpošās kājas dabūs atpūsties, tad domāju, ka labi vien ir, ka klepus ir parādījies un ļauj man nedaudz atturēties no skriešanas.

Sarežģīti

Pirms kāda laika iedomājos par to, vai es zinu, kura man ir bijusi grūtākā o-distance. Nedaudz apdomājot nonācu pie secinājuma, ka fiziski tā laikam ir bijusi JWOC garā distance 2005.gadā Šveicē, kad bija milzīgs karstums un mans organisms bija pilnīgi atūdeņojies distances laikā. Jāatzīst, ka kalni arī tur bija gana lieli. Karte tur bija šāda (atradu internetā, diemžēl bez pašas distances):
Taču, ja ar fiziski grūtākās distances noteikšanu īpašu problēmu nav, un tur būtu vēl dažas kandidātes, tad noteikt tehniski sarežģītāko distanci ir visai pagrūti. Lielajā vairumā gadījumu pieļautās kļūdas distancē ir bijušas nevis tāpēc, ka būtu štruntīgs apvidus, bet gan tāpēc, ka pats esmu pielaidis muļķīgas kļūdas. Un, protams, par distanci esmu bijis arī neapmierināts, kad vienkāršu neesmu varējis paskriet. Līdz ar to droši vien ir jāsaka, ka tie sarežģītākie skrējieni vēl ir tikai priekšā. Tā, piemēram, pirms 2 gadiem notikušā Pasaules kausa noslēguma posma karte Francijā, noteikti būtu pirmajā vietā sarežģītības ziņā, ja vien būtu tur skrējis:

Igauņi ceļo

Igaunijas O-federācijas mājas lapā uzgāju interesantu lietu. Viņiem ir īpaša sadaļa mājas lapā - aizliegtie apvidi, un kā aizliegtais apvidus ir noteikts arī Kalngales-Jaunciema mežs tepat Ķīšezera otrā galā, kur 2009.gadā būšot Igaunijas čempionāts vidējās distancē un stafetē.
Varbūt, ka arī mums vajag ātri ziemas čempionātu pārcelt uz Igauniju, ja reiz viņi var braukt pie mums, kāpēc gan lai mēs nebrauktu pie viņiem?

Atkal par BČ

Šodien tika atsūtīta informācija par Baltijas čempionātu, kas maija otrajā nedēļā notiks Viļņā. Kā izrādās, tad ar vecās kartes atrašanu īpaši kļūdījies nebiju, taču interesantākais ir tas, ka šogad pirmajā dienā būs stafete, bet garā distance, kas mums ir atlase uz EČ būs otrajā dienā. Nedaudz to visu par labu vērš tas, ka stafetes karte izskatās daudz kalnaināka, un tāpēc garajā distancē skriešanai vajadzētu būt vieglākai. Taču cik viegla tā var būt pēc grūtas iepriekšējās dienas, skrienot pa kalniem. Cik zinu, tad lietuviešiem par to noteikti bēda maza, jo viņiem atlases uz EČ būs bijušas jau nedēļu iepriekš, kad 4 dienās tiks pieveikts gan sprints, gan garā, gan vidējā distance.

Stirnu mežs

Pavisam nesen iedomājos, ka sen neesmu redzējis nevienu dzīvnieku mežā, un mana zvēru uzskaite nevirzās uz priekšu. Un šodien skrienot pa Zilajiem Kalniem manā priekšā pāri takai pārskrēja veselas trīs stirnas. Plāns kādam laikam piepildīts.

Krievijas o-tīmeklis

Vienmēr esmu zinājis, ka lapās krievu valodā var atrast milzum daudz dažādas informācijas. Daudz ziņu ir ne tikai par visparastākajām lietām, bet arī par o-sportu. Tā gluži netīšām uzgāju arī Krievijā veidotu programmu darbam ar Sportident sistēmu, un šodien, papētot šo lapu, atradu krietni daudz citas Krievijas orientēšanās lapas. Interesanti palasīt, bet vislabāk no lasītā man iepatikās, ko teica Krievijas izlases sportists Andrejs Khramovs kādā intervijā ukraiņu o-portālam, atbildot uz jautājumu, kāpēc Krievijas sportisti neveido internetā savas mājas lapas pretstatā daudziem Eiropas sportistiem:
"- В России и в Украине только пришло время компьютеризации и это стоит денег. Я сам пользуюсь Интернетом через мобильник. А может, это просто от лени."
Šis jaunums par to, ka Krievijā ir grūti ar datorizāciju ir nedaudz pretstatā ar lasīto par pagājušā gada Krievijas hakeru uzbrukumu Igaunijai. Bet šis teikums ir tikpat interesants kā tas, ka Krievijā sprinta sacensības nenotiek kā pie mums - pilsētās un to parkos, bet gan pa mežu, un tas arī esot galvenais iemesls, kāpēc krievi nav tik labi sprintā pasaules čempionātos un citās lielajās sacensībās (par šo gan es dzirdēju jau kaut kad agrāk).

Jaunais ietērps blociņam

Pirmo reizi piereģistrējoties un izveidojot šo pierakstu blociņu, tā izskats tapa, izvēloties pirmo puslīdz pieņemamo "ādiņu" (Nav īsti skaidrs, kā template smuki tulkojas latviešu valodā. Veidne man nepatīk, lai gan arī ādiņa nav nekas izcils). Šodien pārlūkoju citus piedāvātos variantus un paliku pie šī - nedaudz mierīgākos brūnos toņos krāsots veidojums. Tīri teorētiski, ja uznāktu iekāriens tad varētu uztaisīt kaut kādu īpašu augšpusi lapai, gan arī pielikt kaut kādus sānu bannerīšus, kaut vai uz OK Ogre lapu, bet to varētu pagaidām ielikt vēlamo darbu sarakstā.

Velo maldi 2

Šodien pēc ilgiem laikiem atkal biju uzkāpis uz riteņa. Galvenokārt tāpēc, ka atkal nedaudz sākusi sāpēt kāja. Bet plānotā mierīgā stundas brauciena vietā sanāca kārtīgs road trips.
Ogrē vietām uz zemes ceļiem vēl ir ledus, un jau pēc pirmajām 10 minūtēm piedzīvoju pirmo ledus kritienu ar sasistu celi un slapju pēcpusi. Jāatzīst gan, ka arī braukšana pa tā vietām, kur ledus nebija, nebija nemaz tik viegla, jo dubļi vietām bija visnotaļ lieli.
Lai braukšanu padarītu interesantāku, nolēmu pabraukt pa meža ceļiem uz augšu no briežu dārza. Ļoti bieži tur bijis neesmu, bet pāris reižu esmu skrējis tur. Tad nu pa kādu mazāku celiņu nogriezos un cerēju, ka kaut kur izbraukšu, taču tas beidzās ar to, ka meža ceļš pārtapa mazā taciņā, kas ieveda purvā, es gan spītīgi turpināju stumties uz priekšu un beigās tiku uz kaut kāda mežizstrādes ceļa, kas beigu beigās aizveda līdz lielākam ceļam un veiksmīgi tiku atpakaļ uz lielā meža ceļa.
Pēc tam nogriezos vēl vienā sānu ceļā, bet, kad tas beidzās purvā, un nedaudz pastūmies pa purvu sapratu, ka cauri tikt nav kur, griezos riņķī.
Kad laiks jau bija pamazām doties atpakaļ uz māju pusi, atceļā nogriezos vēl vienā sānu celiņā, ko biju ievērojis turpceļā. Sāka jau gan nedaudz satumst, bet šķita, ka šis ceļš varētu aizvest līdz šosejai. Kā beigās izrādījās, ar šo pieņēmumu biju kļūdījies. Smukais meža celiņš pēc kāda brīža pārtapa par traktoru izbraukātu nelīdzenu un dubļainu taku, un vienā brīdī ceļš ieveda tieši purvā, izskatījās gan, ka otrpus purvam tas turpinās, tāpēc pirmajā mirklī ar riteni iebraucu purvā un tajā brīdī atcerējos to reklāmu, ko šķiet rādīja vēlēšanu laikā, kad džeks ar riteni brauca purvā. Lai nu kā, sapratu, ka purvam cauri netikšu tāpēc pa malu apstūmos purvam apkārt un patiesi ceļš turpinājās, taču drīz vien tas beidzās purvā. Tā kā no lielā ceļa biju braucis jau labu laiciņu nolēmu, ka jāturpina tik kaut kā kulties uz priekšu. Tā nu riteni ņēmu uz pleciem un kādas 5 minūtes nesu to uz muguras pa purvu. Lieki piebilst, ka, ja uz lielajiem ceļiem ledus ir tikai dažās vietās, tad purvā tas ir vēl diezgan daudz un purva ūdens no tā nemaz nav kļuvis silts :) Pa gabalu kaut kur dzirdēju skaņas no šosejas taču purvam galu īsti neredzēju. Tad pamanīju kādu pusaizaugušu izcirtumu, kur pēc manām domām klāt bija jābūt kādam ceļam. Tā arī bija, lai gan no paša sākuma tas bija ļoti dubļains. Kad tiku uz šī ceļa sapratu, ka tas ved atpakaļ uz turieni no kurienes purvā biju iebraucis. Tā nu sanāca, ka, izmetot loku pa purvu, biju pēc kāda laika atgriezies atpakaļ uz lielā ceļa. Tālāk jau no purvainiem un ledainiem ceļiem centos izvairīties un pa diezgan lielu tumsu centos pēc iespējas ātrāk tikt mājās, lai sasildītu nosalušās un slapjās kājas.
Kopsavilkums ir tāds, ka ar riteni pa ledu braukt nevajag, pa purvu arī ne, un pa tumsu tāpat. Ar mani kopā kaut kur braukt ar riteņiem arī nav vēlams, jo visticamāk ievedīšu kaut kādos dubļos. Un treniņš plānotās stundas vietā aizņēma gandrīz pusotru stundu gan ar mīšanos, gan velo stumšanu, gan nešanu uz pleciem. Garlaicīgi nebija.

Jā vai nē?!

Šodien skrienot treniņu, aizdomājos par to, ka kaut kad drīzumā Ziemas Magnēts notiks Lilastē. Turpat, kur 19.aprīlī būs atlase uz EČ. Viskorektāk, man šķiet, būtu publiski noziņot, ka tiem, kas gatavojas startēt atlasē, šajā Ziemas Magnētā piedalīties nav ļauts. Citādi, lai arī varbūt ne pārāk lielu, bet tomēr - priekšrocību var iegūt. Un šajā apvidū, kur cīņa visticamāk notiks pa sekundēm, arī nelielas priekšzināšanas būtu bonuss. Protams, var jau teikt, ka tas kurš ir stiprs uzvarēs tāpat, bet to jau redzēs tikai 19.aprīlī. Savukārt, ja nekādu norādījumu par startēšanu šajā Magnētā nebūs, tad varbūt tur ir jābrauc un jāizmanto iespēja papētīt apvidu, ja jau arī citiem būs tāda iespēja. No godīguma un vienlīdzības principa es gan tādu lietu neatbalstītu.