Te nu es, Renārs Roze, Renchix, Rencis Ripinātājs, centīšos ik pa laikam ierakstīt savus piedzīvojumus un domas par to, kas ar mani ir noticis
piektdiena, 2008. gada 29. februāris
Gaišie vakari
ceturtdiena, 2008. gada 28. februāris
Jukolas kārdinājums
Ja tā turpināsies, un ja klubi dos priekšroku lidošanai ar lidmašīnu, tad Rynair būs jāmeklē lielāka lidmašīna.
trešdiena, 2008. gada 27. februāris
Ātri, ātri
pirmdiena, 2008. gada 25. februāris
Tirgus
Taču šodien kā par pārsteigumu, tirgū bija salīdzinoši maz cilvēku, varbūt tāpēc, ka vēl ir tikai februāris un nekāda lielā tirgošanās (vismaz augļu un dārzeņu) stendos nenotiek, vai arī varbūt tāpēc, ka tas bija ap pulksten 11iem, kad lielais vairums cilvēku ir darbā, bet lai nu kā, šajā laika momentā tādu sprintu varētu uztaisīt pat tirgu neslēdzot. Tik punkti gan būtu jāsargā tik un tā.
svētdiena, 2008. gada 24. februāris
Ērkšķis
sestdiena, 2008. gada 23. februāris
Pēc vētras
Vienīgais, kas mani pārsteidza, bija karjera malā bebru nogāzti koki. Tā arī netopu gudrs, kur viņi tur tuvumā varētu dzīvot.
piektdiena, 2008. gada 22. februāris
Kakls
otrdiena, 2008. gada 19. februāris
Sarežģīti
Taču, ja ar fiziski grūtākās distances noteikšanu īpašu problēmu nav, un tur būtu vēl dažas kandidātes, tad noteikt tehniski sarežģītāko distanci ir visai pagrūti. Lielajā vairumā gadījumu pieļautās kļūdas distancē ir bijušas nevis tāpēc, ka būtu štruntīgs apvidus, bet gan tāpēc, ka pats esmu pielaidis muļķīgas kļūdas. Un, protams, par distanci esmu bijis arī neapmierināts, kad vienkāršu neesmu varējis paskriet. Līdz ar to droši vien ir jāsaka, ka tie sarežģītākie skrējieni vēl ir tikai priekšā. Tā, piemēram, pirms 2 gadiem notikušā Pasaules kausa noslēguma posma karte Francijā, noteikti būtu pirmajā vietā sarežģītības ziņā, ja vien būtu tur skrējis:
ceturtdiena, 2008. gada 14. februāris
Igauņi ceļo
Varbūt, ka arī mums vajag ātri ziemas čempionātu pārcelt uz Igauniju, ja reiz viņi var braukt pie mums, kāpēc gan lai mēs nebrauktu pie viņiem?
Atkal par BČ
otrdiena, 2008. gada 12. februāris
Stirnu mežs
pirmdiena, 2008. gada 11. februāris
Krievijas o-tīmeklis
"- В России и в Украине только пришло время компьютеризации и это стоит денег. Я сам пользуюсь Интернетом через мобильник. А может, это просто от лени."
Šis jaunums par to, ka Krievijā ir grūti ar datorizāciju ir nedaudz pretstatā ar lasīto par pagājušā gada Krievijas hakeru uzbrukumu Igaunijai. Bet šis teikums ir tikpat interesants kā tas, ka Krievijā sprinta sacensības nenotiek kā pie mums - pilsētās un to parkos, bet gan pa mežu, un tas arī esot galvenais iemesls, kāpēc krievi nav tik labi sprintā pasaules čempionātos un citās lielajās sacensībās (par šo gan es dzirdēju jau kaut kad agrāk).
piektdiena, 2008. gada 8. februāris
Jaunais ietērps blociņam
Pirmo reizi piereģistrējoties un izveidojot šo pierakstu blociņu, tā izskats tapa, izvēloties pirmo puslīdz pieņemamo "ādiņu" (Nav īsti skaidrs, kā template smuki tulkojas latviešu valodā. Veidne man nepatīk, lai gan arī ādiņa nav nekas izcils). Šodien pārlūkoju citus piedāvātos variantus un paliku pie šī - nedaudz mierīgākos brūnos toņos krāsots veidojums. Tīri teorētiski, ja uznāktu iekāriens tad varētu uztaisīt kaut kādu īpašu augšpusi lapai, gan arī pielikt kaut kādus sānu bannerīšus, kaut vai uz OK Ogre lapu, bet to varētu pagaidām ielikt vēlamo darbu sarakstā.
ceturtdiena, 2008. gada 7. februāris
Velo maldi 2
Šodien pēc ilgiem laikiem atkal biju uzkāpis uz riteņa. Galvenokārt tāpēc, ka atkal nedaudz sākusi sāpēt kāja. Bet plānotā mierīgā stundas brauciena vietā sanāca kārtīgs road trips.
Ogrē vietām uz zemes ceļiem vēl ir ledus, un jau pēc pirmajām 10 minūtēm piedzīvoju pirmo ledus kritienu ar sasistu celi un slapju pēcpusi. Jāatzīst gan, ka arī braukšana pa tā vietām, kur ledus nebija, nebija nemaz tik viegla, jo dubļi vietām bija visnotaļ lieli.
Lai braukšanu padarītu interesantāku, nolēmu pabraukt pa meža ceļiem uz augšu no briežu dārza. Ļoti bieži tur bijis neesmu, bet pāris reižu esmu skrējis tur. Tad nu pa kādu mazāku celiņu nogriezos un cerēju, ka kaut kur izbraukšu, taču tas beidzās ar to, ka meža ceļš pārtapa mazā taciņā, kas ieveda purvā, es gan spītīgi turpināju stumties uz priekšu un beigās tiku uz kaut kāda mežizstrādes ceļa, kas beigu beigās aizveda līdz lielākam ceļam un veiksmīgi tiku atpakaļ uz lielā meža ceļa.
Pēc tam nogriezos vēl vienā sānu ceļā, bet, kad tas beidzās purvā, un nedaudz pastūmies pa purvu sapratu, ka cauri tikt nav kur, griezos riņķī.
Kad laiks jau bija pamazām doties atpakaļ uz māju pusi, atceļā nogriezos vēl vienā sānu celiņā, ko biju ievērojis turpceļā. Sāka jau gan nedaudz satumst, bet šķita, ka šis ceļš varētu aizvest līdz šosejai. Kā beigās izrādījās, ar šo pieņēmumu biju kļūdījies. Smukais meža celiņš pēc kāda brīža pārtapa par traktoru izbraukātu nelīdzenu un dubļainu taku, un vienā brīdī ceļš ieveda tieši purvā, izskatījās gan, ka otrpus purvam tas turpinās, tāpēc pirmajā mirklī ar riteni iebraucu purvā un tajā brīdī atcerējos to reklāmu, ko šķiet rādīja vēlēšanu laikā, kad džeks ar riteni brauca purvā. Lai nu kā, sapratu, ka purvam cauri netikšu tāpēc pa malu apstūmos purvam apkārt un patiesi ceļš turpinājās, taču drīz vien tas beidzās purvā. Tā kā no lielā ceļa biju braucis jau labu laiciņu nolēmu, ka jāturpina tik kaut kā kulties uz priekšu. Tā nu riteni ņēmu uz pleciem un kādas 5 minūtes nesu to uz muguras pa purvu. Lieki piebilst, ka, ja uz lielajiem ceļiem ledus ir tikai dažās vietās, tad purvā tas ir vēl diezgan daudz un purva ūdens no tā nemaz nav kļuvis silts :) Pa gabalu kaut kur dzirdēju skaņas no šosejas taču purvam galu īsti neredzēju. Tad pamanīju kādu pusaizaugušu izcirtumu, kur pēc manām domām klāt bija jābūt kādam ceļam. Tā arī bija, lai gan no paša sākuma tas bija ļoti dubļains. Kad tiku uz šī ceļa sapratu, ka tas ved atpakaļ uz turieni no kurienes purvā biju iebraucis. Tā nu sanāca, ka, izmetot loku pa purvu, biju pēc kāda laika atgriezies atpakaļ uz lielā ceļa. Tālāk jau no purvainiem un ledainiem ceļiem centos izvairīties un pa diezgan lielu tumsu centos pēc iespējas ātrāk tikt mājās, lai sasildītu nosalušās un slapjās kājas.
Kopsavilkums ir tāds, ka ar riteni pa ledu braukt nevajag, pa purvu arī ne, un pa tumsu tāpat. Ar mani kopā kaut kur braukt ar riteņiem arī nav vēlams, jo visticamāk ievedīšu kaut kādos dubļos. Un treniņš plānotās stundas vietā aizņēma gandrīz pusotru stundu gan ar mīšanos, gan velo stumšanu, gan nešanu uz pleciem. Garlaicīgi nebija.
Ogrē vietām uz zemes ceļiem vēl ir ledus, un jau pēc pirmajām 10 minūtēm piedzīvoju pirmo ledus kritienu ar sasistu celi un slapju pēcpusi. Jāatzīst gan, ka arī braukšana pa tā vietām, kur ledus nebija, nebija nemaz tik viegla, jo dubļi vietām bija visnotaļ lieli.
Lai braukšanu padarītu interesantāku, nolēmu pabraukt pa meža ceļiem uz augšu no briežu dārza. Ļoti bieži tur bijis neesmu, bet pāris reižu esmu skrējis tur. Tad nu pa kādu mazāku celiņu nogriezos un cerēju, ka kaut kur izbraukšu, taču tas beidzās ar to, ka meža ceļš pārtapa mazā taciņā, kas ieveda purvā, es gan spītīgi turpināju stumties uz priekšu un beigās tiku uz kaut kāda mežizstrādes ceļa, kas beigu beigās aizveda līdz lielākam ceļam un veiksmīgi tiku atpakaļ uz lielā meža ceļa.
Pēc tam nogriezos vēl vienā sānu ceļā, bet, kad tas beidzās purvā, un nedaudz pastūmies pa purvu sapratu, ka cauri tikt nav kur, griezos riņķī.
Kad laiks jau bija pamazām doties atpakaļ uz māju pusi, atceļā nogriezos vēl vienā sānu celiņā, ko biju ievērojis turpceļā. Sāka jau gan nedaudz satumst, bet šķita, ka šis ceļš varētu aizvest līdz šosejai. Kā beigās izrādījās, ar šo pieņēmumu biju kļūdījies. Smukais meža celiņš pēc kāda brīža pārtapa par traktoru izbraukātu nelīdzenu un dubļainu taku, un vienā brīdī ceļš ieveda tieši purvā, izskatījās gan, ka otrpus purvam tas turpinās, tāpēc pirmajā mirklī ar riteni iebraucu purvā un tajā brīdī atcerējos to reklāmu, ko šķiet rādīja vēlēšanu laikā, kad džeks ar riteni brauca purvā. Lai nu kā, sapratu, ka purvam cauri netikšu tāpēc pa malu apstūmos purvam apkārt un patiesi ceļš turpinājās, taču drīz vien tas beidzās purvā. Tā kā no lielā ceļa biju braucis jau labu laiciņu nolēmu, ka jāturpina tik kaut kā kulties uz priekšu. Tā nu riteni ņēmu uz pleciem un kādas 5 minūtes nesu to uz muguras pa purvu. Lieki piebilst, ka, ja uz lielajiem ceļiem ledus ir tikai dažās vietās, tad purvā tas ir vēl diezgan daudz un purva ūdens no tā nemaz nav kļuvis silts :) Pa gabalu kaut kur dzirdēju skaņas no šosejas taču purvam galu īsti neredzēju. Tad pamanīju kādu pusaizaugušu izcirtumu, kur pēc manām domām klāt bija jābūt kādam ceļam. Tā arī bija, lai gan no paša sākuma tas bija ļoti dubļains. Kad tiku uz šī ceļa sapratu, ka tas ved atpakaļ uz turieni no kurienes purvā biju iebraucis. Tā nu sanāca, ka, izmetot loku pa purvu, biju pēc kāda laika atgriezies atpakaļ uz lielā ceļa. Tālāk jau no purvainiem un ledainiem ceļiem centos izvairīties un pa diezgan lielu tumsu centos pēc iespējas ātrāk tikt mājās, lai sasildītu nosalušās un slapjās kājas.
Kopsavilkums ir tāds, ka ar riteni pa ledu braukt nevajag, pa purvu arī ne, un pa tumsu tāpat. Ar mani kopā kaut kur braukt ar riteņiem arī nav vēlams, jo visticamāk ievedīšu kaut kādos dubļos. Un treniņš plānotās stundas vietā aizņēma gandrīz pusotru stundu gan ar mīšanos, gan velo stumšanu, gan nešanu uz pleciem. Garlaicīgi nebija.
piektdiena, 2008. gada 1. februāris
Jā vai nē?!
Abonēt:
Ziņas
(
Atom
)