Nakts treniņš

Šodien ieplānots pirmais nakts treniņš, gatavojoties Jukolai. Paredzēts, ka sākam pulksten 22:00. Pēc visiem sarakstiem šodien saule pie mums riet 21:44.

Šobrīd ir 21:43, pie horizonta vēl var redzēt saules atblāzmu, bet vēl ir diezgan gaišs. Lampas ir paredzēts ņemt līdzi, bet redzēs cik liela jēga no tām būs. Skaidrs, ka ātrāk par pirmo pusstundu nez vai būs vērts slēgt iekšā.

***************************

Esmu nu atpakaļ no treniņa. Galu galā bijām tikai divatā ar Mārci, taču, skrienot spriedām, ka vienatnē nez vai būtu īpaši jauka skriešana, tad divatā ir pavisam labi.
Kartē biju iezīmējis sešus punktus, līdz kartei gan kādi 3,5km bija jāskrien un turpceļā aizskrējām lampu neieslēdzot, likās pavisam gaišs. Tomēr jau pašā pirmajā mirklī ejot nost no takas lampu slēdzām iekšā, bet nu sākumā vēl bīja tīri ok, bet kad treniņā bija pavadītas 25 minūtes, kas bija jau kādas 8 pa mežu, sapratu, ka, mežā esot, bez lampas kartē īsti neko redzēt nevar.
Plkst. 23:50 skrējām pa taku cauri izcirtumam un, paskatoties uz debesīm, šķita, ka ir diezgan gaišs, tur lampas bijām izslēguši. Taču jau pēc 6 minūtēm, kad atkal uzmetu acis pulkstenim, un paskatījos uz debesīm, likās, ka aina ir pilnīgi mainījusies, jo debesis bija daudz tumšākās. Nopriecājāmies vēl, ka laiks nav apmācies, citādi būtu pavisam tumšs. Vēl pēc minūtēm piecām, skrienot pa ceļu ar izslēgtām lampām, kartē redzēt neko īpaši redzēt vairs nevarēja, tikai lielākos ceļus labākajā gadījumā. Pēdējās 10 treniņa minūtes, kad bijām jau atceļā uz mājām, izslēdzot lampas, īsti nevarēja vairs neko redzēt arī zem kājām, un arī šobrīd, kad pulkstenis rāda 23:46 ir pavisam tumšs. Domājams gan, ka Somijā par šī brīža tumšumu vēl lielāks nebūs, bet to jau varēs precīzi zināt tikai uz vietas esot.

Secinājumi pēc treniņa ir vairāki. Tā kā ar lampu kartē nebiju skrējis jau kopš janvāra, tad sajūtas ir dīvainas, un ar orientēšanos tik viegli nemaz neiet, gandrīz visus punktus sanāca nedaudz "pabakstīties". Tāpēc ir skaidrs, ka tiem, kas Jukolā plāno startēt nakts etapus, pirms mača noteikti ir vairākas reizes jāpamēģina, kā ir skriet tumsā ar karti. Man pašam labāka ziņa gan ir tā, ka pēc pašreizējiem plāniem nakts skriešana man Jukolā nedraud, līdz ar to, par to, ka pa nakti punkti man tik viegli nenāk pretī, daudz jāuztraucas nav.

442

Jukolā beidzot komandām ir iedalīti numuri. OK Ogre ir tikusi pie 442.numura. Numuru piešķiršanas mehānisms gan īsti skaidrs nav, jo RSP komanda, kura tāpat kā mēs startē pirmo gadu, bet, ja nemaldos, pieteicās vēl pirms mums, ir dabūjusi 873. numuru. Lai vai kā par 442.numuru esmu visnotaļ priecīgs, jo, ja startē pa 40 cilvēkiem rindā, tad esam 12.rindas pašā malā un tas nemaz nav tik ļoti tālu no pirmās rindas.

Skriet ir forši

Pēc 6dienas un 7dienas neskriešanas pirmdienas vakarā devāmies lēnā paskrējienā, tāds pats bija arī vakar pašā vakarā. Un šo abu skrējienu laikā cenšamies pievērst sportam jaunu ripinātāju vai, pareizāk sakot, atgriezt skrējēju ierindā, jo nu jau gandrīz desmit gadi pagājuši kopš kompass ir pakārts uz nagliņas.
Taču vēl pirms vakara skrējiena jau diezgan dziļā pēcpusdienā pēkšņi sagribējās skriet, ārā bija smuks laiks, uzvilku botas un devos uz mežu. Ierastais meža ceļu pamats tika nomainīts pret krietni mīkstāku, jo daļu treniņa noskrēju pa purviem un izcirtumiem, kur saulainajā sajūtas bija vienkārši lieliskas. Tagad arī zinu, ka šogad vismaz Ogres purvos melleņu ražai jābūt ļoti labai.

Šodien beidzot arī biju pie fizioterapeita, kurš apskatīju manu kāju un, šķiet, ka vismaz viena problēma būs novērsta. Redzēs ko kāja treniņa laikā teiks. Pēc 2 nedēļām gan paredzēta vēl viena reize, kad skatīsim, kas celim īsti ir noticis, taču viennozīmīgi bija vērts aiziet. Visvairāk man patika, ka viena kāja bija kļuvusi īsāka par otru, taču padarbojoties ar saitēm un muskuļiem izdevās to atgūt iepriekšējā garumā.

Triumfs

Ogres pārstāvis arī šogad ir bijis ātrākais latvietis Rīgas maratonā. Tā kā pēdējie mēneši pavadīti kopīgos treniņos ar Kristapu, tad liels prieks, ka viņam ir izdevies būt starp labākajiem. Tāda milzu kausa dēļ vien ir vērts skriet. Malacis!

Mans apsolījums, ka, ja netieku izlasē uz EČ, tad skrienu Rīgā pusmaratona distanci, gan šoreiz neīstenojās, jo sapratu, ka kāja neļaus pilnībā izbaudīt skrējienu un tāpēc nolēmu šoreiz izlaist. Bet noteikti, ka šogad kāds pusmaratons vēl tiks pievārēts. Šodien gan atpūtas nolūkos ir jau otrā brīvdiena pēc kārtas. Tāda divu dienu pūšanās nav bijusi, šķiet, jau vairākus mēnešus, tāpēc droši vien īstais brīdis nedaudz piebremzēt, lai vasaras startiem būtu gatavs.

Kross

Šodien biju aizbraucis uz Biķerniekiem, piebiedrojos junioriem viņu atlases krosā. Trīs reizes pa 2,5km aplim. Cik atceros, tad līdz šim to apli esmu skrējis noteikti vienu reizi, it kā kaut kur atmiņā arī doma, ka varētu būt, ka bijuši pat divi skrējieni, taču arī pēdējais no tiem bija, šķiet, 2003.gadā. orient.lv vecajos Izlases sadaļas arhīvos vairs tos rezultātus neatradu, taču šķiet toreiz skrēju apmēram 34 minūtes. Šodien laikapstākļi bija krosam ļoti piemēroti, laiks bija ne pārāk silts, un arī lietus nebija.
Startā, par cik neesmu vairs juniors, tiku nostādīts trešajā rindā, aiz junioriem un juniorēm. Jāatzīst gan, ka tajā rindā atrados tikai starta brīdī, jo pēc pirmajiem soļiem meitenēm tiku garām. Bet nu tā kā apļa sākumā ir šaura un zaļa taciņa, tad juniori visi vēl bija priekšā. Pirmajā smilšainajā kalnā, gan lielāko daļu apdzinu un priekšā palika, šķiet, tikai brāļi Žagatas un Kalvis. Kalvi, gan drīz vien apdzinu. Pēcāk pirmajā aplī man garām aizskrēja Andis Laveiķis, ar kuru tad tālāk kopā skrēju gandrīz visu skrējienu. Pa līdzeno viņš vismaz sākumā bija jūtami ātrāks, taču kalnos gan stiprāks biju es. Pēdējā aplī gan kalnos centos uzskriet vēl ātrāk, un tas arī bija izšķirošais, lai finišētu 3.vietā. Rezultāts 30:01 (pa apļiem 9:34, 10:12, 10:15) gan īsti nebija tas uz ko, braucot uz mežu, biju cerējis, tomēr jau pēc pirmā apļa rezultāta bija skaidrs, ka nekas dižs nebūs. Jāsaka gan, ka arī ar sāpošu kāju "nav aršana", no kalniem noskriet ļoti grūti, laikam pirmdien būs tomēr jāparāda kādam speciālistam, kas tad tur galu galā ir.
Vienīgais prieciņš šodien bija tas, ka divi no EČ izlases skrējējiem palika aiz manis. Tas, vai viņi skrēja uz maksimumu vai nē, lai paliek katra paša ziņā, tomēr manu gandarījumu tas nemazina.

Pēdējais mēnesis

Šodien ir 14.maijs, un līdz Jukolas startam 14.jūnijā ir atlicis tieši mēnesis. Katru dienu apskatu pieteikto komandu sarakstu un tā vien šķiet, ka iepriekšējo gadu pieteikto komandu skaits tiks pārspēts ar uzviju, jo jau šobrīd mēnesi pirms mača ir pieteiktas 1319 komandas, kas ir tikai par 47 komandām mazāk kā iepriekš. Ja tā turpināsies, tad pieļauju, ka kopējais dalībnieku skaits sasniegs lielo 10 000 robežu, kam nepieciešamas 1429 komandas, jubilejas reizei tas noteikti būtu labs cipars.
Un pirmdien internetā uzgāju veco karti no 1986.gada Jukolas, kas norisinājās tai pat vietā, kur šogad. Kartes kreisajā malā var redzēt līkloču trasīti, kurai blakus sacensību centrs būs arī šogad.

Vēl nav īstais brīdis

Nu ir garām Baltijas čempionāts, garām arī pēdējā atlase uz EČ, taču šis Eiropas čempionāts būs bez manis. Laikam vienkārši vēl nav pienācis īstais brīdis, jo, šādi skrienot, neesmu vēl pelnījis skriet Latvijas izlases sastāvā. Šodien gan, neskaitot piecu minūšu kļūdu uz otro punktu, bija arī dažas citas kļūdiņas, taču visumā par distanci biju visai apmierināts. Distance bija interesanta un arī prieks par to, ka kalnos uzskriet varēju, un arī sāpošā kāja praktiski nelika par sevi manīt distances laikā. Pirms garā etapa pie punkta pavadītais laiks, izvēloties variantu, gan laikam īsti neattaisnoja savu uzdevumu, jo šosejas variantam zaudēju gandrīz 2 minūtes, bet varbūt vienkārši skrēju tajā etapā lēnāk kā bija vajadzīgs, nebija gan arī īsti nevies, kas palīdzētu skriet ātrāk, jo ja neskaita "taurenītī" sastaptos, tad distanci veicu pilnībā viens - ne mani kāds noķēra, ne arī man izdevās kādu pieķert.
Lai vai kā, pats vien esmu vainīgs, ka neizdevās atlasīties EČ, jau Ziemeļu 2-dienās tika sataisītas pilnīgi muļķīgas kļūdas, taču jācer, ka līdz 2010.gada Eiropas čempionātam Bulgārijā būšu ko mācījies. Katrā ziņā tagad orientēšanās ziņā līdz Jukolai būs brīvāks brīdis, jāpataupa arī kāja, lai gan uzskriet piektdien krosu kopā ar junioriem gan varētu.

Ceturtās vietas

Nez vai šis atkal būs ceturto vietu gads?! Šķiet, gadus trīs atpakaļ, regulāri sacensībās paliku ceturtais, un šogad atkal jau trīs sacensībās esmu bijis 4.vietā - Saulkrastu sprintā, Universiādē un arī šodien NBS čempionātā. Protams, ceturtā vieta nebūt nav slikta, taču, kad trijnieks ir tik tuvu, arī par ceturto vietu ir neliels rūgtums. Bet, lai no 4.vietām izvairītos, vispirms jau ir jāstrādā pašam ar sevi, jo kamēr vien tiks taisītas kaut kādas izcili muļķīgas kļūdas, tikmēr arī 4.vieta būs uzskatāma par lielu sasniegumu.

Te arī karte no šodienas NBS mača. Pirmais KP gan kaut kā nav ielīdis bildē, taču tas arī bez kļūdas tika paņemts:

Universiāde

Ja pagājušā gada universiādē karte bija uzzīmēt kā vajag, tikai izdrukāta galīgi garām, tad šoreiz bija otrādi - izdrukāta bija tīri tā nekas, bet nu uzzīmētais vairākās vietās īsti ar dabā redzamo nesakrita. Lai vai kā, mačs bija interesants un lai arī kļūdās tika atstātas, tā ātrumā skaitot, vismaz 8 minūtes, tomēr bija interesanti. It sevišķi jau tas, ka tieši brīdī, kad bija man jādodas uz starta līnijas, sākās ļoti stiprs lietus un krusa, kas pirmo divu punktu paņemšanu nedaudz apgrūtināja. Bet arī pēc tam slapjuma bija gana, jo zilā krāsa noteikti kartē dominēja. Gala rezultātā arī pārplēsta roka un sasista kāja, taču tik un tā piedzīvojumi bija labi.

Kas zīmē kartes?

Šodien aizdomājos par to, vai sievietes arī ir karšu zīmētājas. Ja neskaita kaut kādus zīmēšanas mēģinājumus vienkārši tāpat vien (kaut vai kā Minna Kauppi). Latvijā nevienas kartes, ko būtu zīmējusi sieviete īsti laikam nav, vismaz pēdējā laikā mačos ar tādu karti nav skriets. Arī orient.lv karšu sarakstā nevienu sieviešu kārtas kartes autori neatradu. Nez vai arī citur pasaulē karšu zīmēšana ir tikai vīriešu nodarbe?

Gandarījums

1.maijs nu ir pagājis un gandarījuma sajūta par paveikto. Aizvadīts Daugavas kauss, kas šogad notika jau 10. reizi. Šī reize bija īpaša ar to, ka man tika uzticēta distanču plānošana, kas tā vien šķiet bija padevusies gana labi, īpašas sūdzības nedzirdēju, un dažiem pat bija paticis. Šogad arī izdevās tikt galā bez visādiem starpgadījumiem, kas iepriekšējos gados, pie datora sēžot, bija gadījušies.
Īpaša diena arī tāpēc, ka atšķirībā no iepriekšējo gadu Daugavas kausiem, kad parasti sacensību diena tika pavadīta pie datora un nācās iztikt bez treniņa, šodien paspēju pat uzskriet divas reizes - pirmo reizi agri no rīta un otru pavēlāk vakarpusē.

Ak jā, nedrīkstu aizmirst pierakstīt, ka otrdienas Reljefā, punktus liekot, redzēju trīs stirnas, savukārt vakar treniņā pār ceļu pārskrēja kas līdzīgs zebiekstei, vai varbūt tā arī bija lapsa, tomēr tāds zvērs iepriekš redzēts, vismaz pēdējā laikā, noteikti nebija.