Trauma

Šodiena ir sanākusi visnotaļ neveiksmīga. Varētu jau teikt arī, ka labās lietas mijās ar sliktajām, bet nu šobrīd sajūtas ir nepatīkamas.

No rīta piedalījos NBS krosā. Tā kā NBS sporta klubs to rīkoja sadarbībā ar Ogres 54.ITB bataljonu, tad kross notika tepat Ogrē. Visas cerības, ka jau ap 12iem būšu mājās, jo bataljonā bija jābūt plkst.10, izplēnēja, kad izrādījās, ka īsi pirms 11iem tikai ir atklāšanas parāde un starts ir 12os, piedevām man bija ticis otrais skrējiens, kas startēja tikai pus1os.
Otrais skrējiens bija saveidots jūtami spēcīgāks, kā nekā tajā startēja tādi vīri kā Valērijs Žolnerovičs un Viktors Sļesarjonoks, kas savu varēšanu skriešanā ir pierādījuši arī ārpus Latvijas. Manā skrējienā bija arī Mikus Žagata, bet kopā, šķiet 19 skrējēji. Jāskrien bija 2 apļi, katrs nepilnus 1,7km garš. Starts bija kalna galā un sākums tāpēc gāja pa kalnu uz leju, pa visai grumbuļainu taku, tad gabals pa līdzenu taku, un beigas aplim bija pret kalnu.
Pirmajā aplī jutos vēl diezgan labi un centos skriet kopā ar priekšējo grupiņu, apļa otrajā daļā pirmie trīs gan nedaudz sāka atrauties, toties apdzinu Miku, un pirmā apļa laiks bija 5:06, kas sanāk 3:02 min/km. Otrā apļa sākumā, lejup no kalna, Mikus mani apdzina un sāka pamazām attālināties. Drīz vien man iestājās jūtams plīsiens, skaidrs, ka pirmo apli biju skrējis par ātru. Drīz vien mani apdzina 2 sportisti, bet tad sekoja pats sliktākais visā skrējienā. Uz pavisam līdzenas vietas pagriezu potīti, tā ka nokrakšķēja vien, līdz finišam gan bija vairs kādi 400-500 metri, un izdevās īpaši ātrumu nesamazinot arī tikt līdz galam ar rezultātu 10:49. Uzreiz pēc finiša medicīnas darbinece man sasmērēja traumēto vietu ar kaut kādu vēso gēlu, sasaitēja un tad nu, vēl īpašas sāpes nejuzdams, soļoju atpakaļ uz bataljonu, lai pārģērbtos.
Bataljonā, protams, bija jāgaida noslēguma ceremonija un apbalvošana. Rezultātos savā V-1 grupā biju 7.vietā, kā izrādījās tad pirmā skrējiena uzvarētājs bija zaudējis man ap pusminūti.

Šodien bija arī diena, kad Reljefā mums bija pirmā atlase uz Jukolas komandu. Tā kā Jukola ir svarīga lieta, un lai arī visticamāk, izlaižot šo atlases pasākumu, tik un tā komandā tiktu, tomēr uz mežu aizbraucu. Starta vieta bija pavisam netālu no tās liktenīgās vietas, kur biju pagriezis kāju. Mājās kāju cītīgi notinu ar elastīgo saiti, uzvilku garās zeķes, pa virsu vēl potīti saturošo zābaciņu, un tāds nu biju gatavs distancei. Kāja ari beidzot bija nedaudz sapampusi, un sāpes nedaudz lielākas, tomēr jācer, ka nekas baigi nopietns tas nebūs. Pa ceļiem skrienot trieciens uz kāju ir nedaudz lielāks, bet pa mežu, kur pamats ir mīkstāks, skriet var tīri labi, tikai bija jāuzmanās, ka vēl nepagriežu kāju, jo katrs sašķiebiens bija gana sāpīgs. Jau uz 3.KP biju apdzinis Kristapu, kurš bija startējis 4 minūtes pirms manis, pēc tam gan viņš mani atkal noķēra un apdzina un pa ceļu nedaudz atrāvās. Taču pie punkta atkal bijām kopā. Uz nākamo katrs aizgājām savu variantu, un nākamo, kā jau man pašam arī likās, paņēmu krietni pirms viņa. Pēc tam viņš mani atkal pieķēra tikai pēc 3 punktiem, taču pēc tam atkal neliela kļūda no viņa puses, un beigās finišēju nepilnu minūti pirms viņa. Kā beigās izrādījās, tad šodien kļūdījušies bija pilnīgi visi, un ar visu savu kļūdu uz pirmo punktu, kur atstāju vairāk kā minūti, šodien biju labākais. Citi bija taisījuši vēl lielākus brīnumus. Tā ka nu sanāk, ka pirmo atlasi esmu vinnējis, un rītdienas atlases krosu iespējams izlaidīšu. Viss gan atkarīgs kā jutīsies kāja.