Tartu sprints

Šodien bija pirmā Pasaules studentu čempionāta sacensību diena. Tartu notika sprints un startu organizatori bija uztaisījuši blakus brīvdabas estrādei, kuru nācās šķērsot un pa to augšā un lejā skriet vairākas reizes. Atsildoties no distances, skrienot atpakaļ uz viesnīcu cauri vecpilsētai, šķita gan, ka orientēšanās pa Tartu vecpilsētu būtu krienti interesantāāka, bet ari šāda distance, kā bija šodien, kas lielākoties gāja pa parkveidīgu apvidu, nebija no tām sliktākajām.
Finišēju 25.vietā no 74 dalībniekiem. Šodien arī atšķirībā no garās un vidējās distances, kas būs attiecīgi rīt un parīt, katru valsti varēja pārstāvēt nevis 3, bet tikai 4 sportisti. Tāpēc konkurentu bija nedaudz mazāk, bet vieglāka skriešana no tā noteikti nebija. Skrienot gan pats jutu, ka ātrums ne tuvu nav tāds kādā būtu spējīgs skriet, bet nu laikam pasaules kauss arī ir kādu iespaidu atstājis.
Kļūda distancē bija viena visai nopietna, kad, šķiet, uz astoto punktu paskrēju garām īstajam krūmu pudurim. Kā izradījas pētot splitus, tad tur esmu zaudējis pusminūti, lai gan pašam uz vietas nelikās, ka kļūda ir tik liela. Ja būt noskrējis tīri, bez kļūdām, tad apmēram būtu tāds pats vai ļoti līdzīgs rezultāts kā Atim, kurš šodien noskrēja ļoti labi, lai gan arī viņam esot bijušas dažas kļūdiņas.
Rīt tad nu ir brīvā diena, vismaz man, jo garo distanci neskrienu. Tāpēc būs jābrauc atbalstīt tos, kas skries, un varēšu pamazām gatavoties piektdienas vidējai distancei.

O-Ringenam paralēlie piedzīvojumi

Beidzot uz īsu brīdi esmu atkal mājās, lai pirmdien atkal dotos uz Igauniju uz Pasaules studentu čempionātu, kur plānots, ka skriešu sprintu un vidējo distanci, un ļoti ceru, ka arī stafeti. Taču šī nedēļa tika aizvadīta Zviedrijas kalnos, kur paralēli O-Ringenam notika Pasaules kauss, kurā tad nu skrēju arī es.
Kopumā esmu diezgan apmierināts, jo vismaz rezultāti ir stabili - visās trīs distancēs rezultāts ap 60.vietu. Garās distances rezultātos gan mans vārds ir atrodams rezultātu apakšā ar ierakstu DSQ, jo ceļā uz 25.KP etapa sākumā skrēju pa ceļu, un pašam nesaprotamu iemeslu dēļ īsti nesapratu kartē attēloto, ka tur skriets ir aizliegts. Jebkurā gadījumā pats jau vien esmu vainīgs, jo arī informācijas lapā tas bija rakstīts, bet kaut kā biju palaidis to garām, un tā nu esmu nevis 60.vietā, ko dotu mans rezultāts, bet gan tapu diskvalificēts, kas, šķiet, ir pirmo reizi manā mūžā.
Jāsaka gan arī tas, ka vismaz zviedri bija kā nākas noorganizējuši to, ka pie aizliegtā posma bija nolikti tiesneši, jo Latvijā bieži vien, it sevišķi sprintos, aizliegtos posmus neviens nekontrolē un tāpēc arī pat tos, kas šķērso kādu nepārvaramu sētu vai "zaļo" teritoriju, neviens nenoņem.
Katrā distancē bija savi grūtumi (starp citu, esot Zviedrijā radās doma, ka distanču aprakstā noderētu divi jauni kritēriji līdzās distances garumam, punktu daudzumam u.c. - grūtums un foršums, tad uzreiz varētu zināt, ko no skrējiena sagaidīt), lai gan galvenais jau bija tas, ka kalni joprojām sagādā lielas grūtības. Otra lieta ir pamats, jo pa akmeņiem paskriet pietiekami ātri vēl nespēju. Vēl noteikti arī jāpiestrādā pie skriešanas no kalna, jo tur nu droši vien esmu viens no lēnākajiem, to gan nedaudz arī brīžiem ietekmēja joprojām sāpošais celis. Kļūdu ļoti daudz nebija, bet tā, ka to nebūtu vispār, arī tā nebija.
Sprintā (skat karti zemāk), ja neskaita nelielo apjukum uz pirmo punktu un to, ka uz 5.KP iespējams vajadzēja iet taisnāk, tā vairāk pa dzelteno, tad pārējais izgāja diezgan labi un kā arī biju plānojis, tad sprintā izcīnīju visaugstāko vietu (57.), lai gan jāatzīst, ka biju cerējis vairāk uz pilsētas sprintu, jo šeit no mums Latvijā pierastā sprinta tik pat kā nekā nebija. Vēl, protams, dažās vietās varētu atrast, kur kādu sekundi nomest, taču kopumā esmu apmierināts.
Garā distance (galā DSQ) bija paredzēta ar pāru startu, kad 2 sportisti startē reizē un tad līdz "puķītei" (apmēram 35min) sanāktu skriet kopā, taču mans pārinieks uz startu neieradās un tā nu pārsvarā sanāca, ka skrēju viens pats. Kaut gan, ņemot vērā, ka sākuma punkti bija atklātajā kalna daļā, tad ik pa laikam priekšā startējošos varēja pa lielu gabalu redzēt. Pie 2.KP uztaisīju jau pirmo kļūdiņu, kas kartē gan īpaši liela neliekas, tomēr laika izteiksmē uzkāpšana dažas horizontāles par augstu maksāja kādas 40 sekundes. Jau pie otrā punkta bija grūti tāpēc jau uz trešo izvēlējos liekt kalnam riņķi nevis iet pāri, kas bija labāks variants, it sevišķi ja var paskriet. Lielākā kļūda par ko esmu visvairāk neapmierināts bija uz otrā "taurenīša" viduspunktu, kuru nevarēju paņemt kā nākas arī pēc tam nākot atpakaļ uz vidus punktu. Skrienot pa kalna nogāzi sākumā īpaši kartē neskatījos, jo sapratu, ka diezgan garš etaps, taču tad vienā brīdī ieraudzīju punktu pie klintiņas un izdomāju, ka esmu pie tās lielās, kas atrodas nepareizi iezīmētās līnijas gandrīz pašā galā (atkal zemāk kartē to var apskatīt), taču izrādās, ka biju vēl tikai tajā vietā, kur mana līnija sadalās. Tā rezultātā punktu sāku meklēt vienu graviņu par ātru un tur atstāju domāju kādas 4 minūtes vismaz. Pēc tam gan arī ar taurenīša punktiem ļoti gludi negāja, jo tajā apvidū bija ļoti daudz ORingena dalībnieku, kas visu laiku jauca galvu. Un pēc tam jau bija liktenīgais etaps uz 25.punktu, kur laikam tikai lielā noguruma dēļ neuzskatīju ne lentas uz ceļa, ne sarkanās līnijas kartē par kaut ko nozīmīgu. Tīri teorētiski jau, protams, īpaši man tas neko nedeva, ka izvēlējos to variantu, jo tiesneši, piefiksējot manu numuru, mani no ceļa nodzina tik un tā nācās atgriezties pie tā paša varianta kā visi citiem, piedevām gandrīz tikko kā tiku pāri lielākajai upītei tā sāku pret kalnu soļot, kas arī nopietni paildzināja manu etapa laiku. Vienīgais prieciņš, ka pēc 25.punkta paņemšanas, sāku skriet un paskrēju garām gan vienam zviedram, gan arī Leonīdam Novikovam (tas kurš Valentīna brālis), jo viņi laikam arī bija atstājuši krietni daudz spēkus.
Vidējā distance bija īpaša ar to, ka uz startu mūs uzveda ar slēpošanas pacēlāju, taču pati distance, lai arī bija visnotaļ interesanta, tomēr nesanāca to veikt pietiekami labi. Visdīvainākais bija tas, ka skrienot uz trešo punktu nez kāpēc sākumā skrēju gandrīz paralēli ceļam, kuru man it kā vajadzēja šķērsot. It kā kompasā skatījos, bet tik un tā nez kāpēc gāju šķībi. Pie trešā gan tik un tā noķēru jaunzēlandieti pa 2 minūtēm, taču līdz pat 8. punktam viņš bija man aiz muguras. Tad uz 9.KP atkal bija muļķīga kļūda, kad ieraudzīju punktu, un lai arī biju ļoti pārliecināts, ka tas nav mans ,tomēr nez kāpēc uzkāpu tās 2 horizontāles augstāk, lai pārliecinātos, ka tas patiesi nav mans. Tur Jaunzēlandes pārstāvis bija garām, bet arī ar visu to, ka uz 10.KP pret kalnu lielu daļu kāpu, tik un tā pie 11.punkta jau viņu atkal noķēru. No tā punkta distance jau gāja tikai no kalna lejup un kamēr vēl nebija ļoti stāvs skriešana beidzot bija diezgan viegla. Bet atkal nedaudz sabakstījos pie paša punkta, kas prasīja apmēram minūti, jo mana punkta rajonā bija daudz arī lieko, un kamēr aptvēru, kur tad īsti esmu, tad nu tas laiks arī pagāja. Tā nu beigās paliku 61., par ko gan īsti apmierināts neesmu.
Sprinta karte:

Garās distances karte 2 daļās:

Vidējās distances karte:

Pirms braukšanas uz Zviedriju gan it kā jau biju paredzējis, ka fiziski viegli nebūs, jo pēc kārtīgās trenēšanās jūlija sākuma nebūs svaiguma. Tad nu ceru, ka nākamā nedēļa Igaunijā būs labāka un arī ātrāka.
P.S. Pēc šiem trīs skrējieniem beidzot esmu Pasaules rangā iekļuvis pirmajā divsimtniekā un esmu 193. vietā. Par to gan esmu priecīgs.

Ceļa jūtīs

Nu jau pagājis labs laiciņš kopš mana pēdējā ieraksta, bet nekas tāds īpašs jau nav noticis. Ja neskaita ļoti labo treniņu periodu, kas aizvadīts kopš jūlija sākuma, kur centos nedaudz pakrāt kilometrus rudens sezonai, tad citādi sportiskā ziņā jaunu ziņu nav. Protams, šajā nedēļā esmu centies cītīgi sekot līdzi PČ notikumiem Čehijā, gan ar on-line rezultātu, gan on-line video, gan on-line GPS starpniecību. Katrā ziņā organizatori ir labi pastrādājuši, lai arī tiem, kas mājās palikuši, būtu laba skatīšanās.
Rīt pēcpusdienā jau braucu uz Zviedriju uz Pasaules kausu, kas notiks paralēli O-Ringenam. Atšķirībā no Norvēģijas Pasaules kausa posmiem, šoreiz dalībnieku skaits būs krietni lielāks - ja pareizi saskaitīju, tad 95 sportisti vīru konkurencē, kas nozīmē, ka iegūt kādu Pasaules kausa punktu, ko neizdevās izdarīt Norvēģijā, būs vēl grūtāk. Skriešana būs no otrdienas līdz ceturtdienai, un programmā paredzēts sprints, garā un vidējā. Pats jau visvairāk gribētu labi noskriet sprintu, ar tām pārējām distancēm tad jau manīs. Katrā gadījumā organizatori sola, ka vidējā distance būs ļoti ātra, kur liela daļa distances ies pa kalnu pļavām (pareizāk sakot pa to vietu, kur koki vairs neaug) un zāle tur esot tikai pāris centimetru augstumā ar visai stingru pamatu. Tātad kā parasti - ja paskriet nevar, tad variantu nekādu.
Tā kā tagad esmu centies pēdējās nedēļas cītīgi patrenēties, tad paredzams, ka nekāds dižais svaigums nav gaidāms, bet nu uz Pasaules studentu čempionātu pēc divām nedēļām Igaunijā jau vajadzētu būt labāk.

Pie zvēriem

Šodien biju zoodārzā un vēlreiz guvu apstiprinājumu manai domai, ka tur būtu lieliska vieta, kur sarīkot sprintu. Domāju, ka Monas pārstāvji, kas ik gadu rīko Lieldienu balvu, varētu par šo ideju padomāt. Prom no ierastajiem parkiem, tuvāk zvēriem.

Par maz vietas

Šodien nedaudz nodarbojos ar kārtības ieviešanu mājās un atcerējos, ka jāsaliek arī manā karšu mapītē pēdējo sacensību kartes. Kopš maija beigām kāda čupiņa bija sakrājusies, ko visu laiku biju atlicis malā ar domu, ka kaut kad smuki jāsaliek mapītē.
Karšu krāmēšanu mapītē iesāku pagājušajā gadā un tā kā pēc pagājušā gada sacensībām mapē vēl bija gana daudz brīvu kabatiņu (tāda foršā mapīte, kur jau sašūtas iekšā kabatiņas un kartes tik liec iekšā un pēc tam kā grāmatu skaties). Tad nu nolēmu, ka būs man apvienotā mapīte, kur likšu arī šī gada kartes. Taču pēc šodienas visu karšu salikšanas atklājās skumja vēsts - mapē vairs vietas ir tikai 9 kartēm, un tas nozīmē, ka ja ne jūlijā (3 starti Pasaules kausā O-Ringenā un vismaz 2 Pasaules universiādē), tad pēc augusta mačiem mape būs pilna.
Tad nu tagad nezinu, ko lai dara. Varētu vairs pēc tam nestartēt šogad mačos, taču to es nez vai spētu izdarīt. Sākt jaunu mapi, kurā būtu tikai daļa no šī gada kartēm arī negribas, bet vēl vairāk negribētos visas šī gada kartes pārvietot uz jaunu mapi. Katrā ziņā situācija diezgan nepatīkama.

Garš un grūts

Šodien biju ielūgts uz garo treniņu Mārupē. Kopā ar Ivaru Valtasu un Andi Bruci īsi pirms divpadsmitiem sākām mūsu skrējienu pa Mārupes un Skultes apkārtni.
Tā kā Kāpas laikā beidzot nopirku POLARam elastīgo jostiņu, kuru kaut kad pagājušā gada pavasarī biju pazaudējis, kā rezultātā visu šo laiku skrēju bez jostas un pulsu šad un tad paskaitīju vien ar roku, tad šodien visu treniņu varēju vērot kāds tad pulss man tagad ir.
2 stundu un 23 minūšu laikā tika pievārēts nedaudz vairāk kā 31 kilometrs, un POLARs rāda, ka esmu patērējis nedaudz vairāk kā 1700 kcal. Pilnīgi iespējams, ka tik daudz enerģijas arī ir patērēts, jo šobrīd sajūtas ir tādas, it kā organisms būtu iztukšots pilnībā. Ja neskaita garo distanci Norvēģijā, kur cīnījos divarpus stundas, tad šis bija nākamais garākais treniņš un varētu teikt, ka jūlija treniņu periods ir iesākts ar vērienu.

Vaidavā

Tā vien šķiet, ka šodien tika aizvadītas pēdējās sacensības pirms Pasaules kausa O-Ringena laikā. Lai arī skrējiens Apkārt Vaidavas ezeram bija skriešanas nevis orientēšanās sacensības, tomēr tik un tā mači paliek mači.
Distance 11,7 kilometri un aplis pavisam vienkāršs - apkārt ezeram. Aptuveni pirmie 4 kilometri pa zemes/grants ceļu galvenokārt cauri mežam, viss pārējais gabals pa šoseju (pa vidu pat nedaudz sanāca skriet gar Rīgas-Valmieras šoseju). Pa vidu pa kādam nelielam kāpumiņam, viens arī pirms paša finiša, taču to nevar ne salīdzināt ar Jāņa, Jānīša pēdējo kāpumu. Kopā gan uz pulksteņa parādīja, ka kāpums bijis 110 metri.
Dalībnieki bija krietni pāri četriem simtiem, taču startā izdevās nostāties pirmajā rindā, tāpēc arī īpašu problēmu tikt laukā no lielā bara nebija. Jau sākumā krietni ātri aizgāja šodienas uzvarētājs, kuram beigās zaudēju nedaudz vairāk par pusotru minūti, tad tālāk bija vēl divu cilvēku grupiņa, un tālāk jau aiz viņiem pēc aptuveni 2 kilometriem 4.vietā izvirzījos es pārdesmit metrus aiz viņiem. Līdz brīdim, kad sākās asfalts, tā arī skrēju. Asfalts gan uzreiz nedaudz iedeva pa kājām, un, lai arī karstais laiks diez ko patīkams nebija un tāpēc arī viegli nebija, bet centos tomēr skriet cītīgi. Pa vidu uz brītiņu bija patīkam sajūta, kad izskrēju cauri dārza laistāmajam, kas bija iznests uz ceļa pie kādas mājas. Vēlāk gan bija arī vēl trīs dzirdināšanas punkti.
Uz asfalta laikam uz brīdi biju palicis nedaudz lēnāks un tur mani noķēra Rolands (tas kurš Kristapa brālis). Tā arī kopā noskrējām līdz pašām beigām. Un lai arī pēdējā kalnā centos nedaudz kāpināt tempu, tomēr kalnā augšā bijām reizē un tad jau finiša taisnē man vairs variantu nebija - neesmu vēl spējīgs pēc kārtīgi nomaukta gabala vēl uztaisīt finiša spurtu. Tā nu beigās 5.vieta ar rezultātu 39:21. Līdz trešajai vietai pietrūka krietni daudz - vismaz 40 sekundes, taču sestā vieta (Kaspars Kārkliņš) bija vēl tālāk - vairāk kā pusotra minūte.
Tā nu līdz ar sacensību pauzi no rītdienas sākas neliels treniņu cikls ar garo treniņu Mārupē.

Joprojām bez īstas atpūtas

Nākamā diena pēc Kāpas deva nelielu atelpas brīdi, taču jau pirmdienas vakarā biju Tallinā, lai jau otrdien startētu Baltijas militārajās spēlēs. Pagājušogad Klaipēdā biju patālu aiz labākajiem, tāpēc šogad bija vēlme noskriet labāk. Un izdevās arī!
Igauņi kā parasti bija ieradušies ar pirmo izlasi, arī lietuviešiem bija četri sportisti, kas parasti vismaz Baltijas čempionātā startē Lietuvas izlasē, savukārt poļiem bija arī šķiet tāda otrā izlase, pretstatā pagājušajam gadam, kad viņi bija ieradušies spēcīgākajā sastāvā un maču arī vinnēja. Tā nu kopā 16 dalībnieki un pirms starta uzdevumu sev noteicu, ka jāpacenšas būt labākajam no Latvijas pārstāvjiem (vēl startēja Kaspars Kārkliņš un Atis Rešķis), kā arī nebūtu slikti ieskriet 6niekā.
Uzliktais mērķis tika izpildīts ar uzviju, jo, neskaitot apmēram minūtes kļūdu uz pirmo KP, vairāk tādu acīmredzamu kļūdu nebija un finišēju ar labāko laiku tajā brīdī. Pēc manis vēl startēja 8 sportisti, tā ka bija vēl jāpagaida līdz galīgo rezultātu noskaidrošanai. Kā izrādījās, tad distanci ne visiem izdevās veikt tikpat labi kā man un beigās vien Olle Karner mani apsteidza, jātzīst gan, ka ar diezgan labu atrāvienu 2:15. Tomēr prieks par otro vietu bija gana liels. To gan nedaudz aizēnoja fakts, ka būs jāpaliek uz apbalvošanu un mājās tikšu nevis jau trešdien pēc stafetes, bet gan vien 4dien.
Lai vai kā arī pārējiem bija gājis individuālajā distancē, cerējām arī labi noskriet stafetei, un bija skaidrs, ka ar igauņiem būs pagrūti cīnīties, tomēr gan lietuviešu, gan poļus apsteigt varētu. Rezultāts gan sanāca daudz bēdīgāks kā cerēts, jo jau pirmajā etapā Atis bija pamatīgi sakļūdījies, un jau tajā brīdī trešajai vietai - poļiem zaudējām 10 minūtes. Tad nu bija skaidrs, ka tikai poļu fatāla neveiksme varētu mūs pacelt augstāk. Taču tas, protams, nenotika un tā arī beigās finišējām 4.vietā, vairāk kā 7 minūtes aiz trešajiem.
Tā kā mačs bija pavisam mazs, tad arī mans trešā etapa finišs tika gaidīts, lai beidzot visi varētu braukt atpakaļ uz Tallinu, jo aiz manis mežā vairs neviena nebija. Pats gan atkal noskrēju visnotaļ labi - vienīgi apmēram minūtes kļūda uz otro punktu, un iespējams varianta kļūda distances viducī, tomēr vairāk kļūdu nebija un varbūt pārāk arī neizšaujoties savus astoņus kilometrus noskrēju 47 minūtēs.
Kopumā par pasākumu var teikt visu to labāko. Kā jau pieņemts dzīvojām un ēdām armijas bataljonā, tācu par to sūdzēties nevar. Prieks arī par to, ka lai arī orientēšanās mačā startēja vien 16 vīri, 7 sievas tomēr distancē bija uzorganizēts radiopunkts, un arī finišā pa mikrofonu visu laiku tika ziņots par notiekošo gan distancē, gan finišā, kas padarīja visu pasākumu daudz interesantāku. Žēl vienīgi, ka mums tā skriešana bija tā patālāk no Tallinas, līdz ar to pārējo sporta veidu dalībnieku sniegumu īsti klātienē vērot mums nesanāca.
Joprojām nelielas problēmas ar datoru, liedz pielikt arī kartes pēdējiem o-pasākumiem. Tomēr cerams, ka jau pēc nākamā o-mača arī kādai kartei te vieta atradīsies.

Un lai arī biju plānojis, ka pēc šī mača uz kādu laiku no sacensībām būs miers, jo arī tur Igaunijā skrienot kājas juta, ka iepriekš ir cītīgi skriets, tomēr izskatās, ka sestdien visticamāk vēl aizbraukšu uz skrējienu Apkārt Vaidavas ezeram. Pēc tā gan mači uz kādām divām nedēļām būs jāatliek malā, lai varētu pa ilgiem laikiem uztaisīt tādu normālāku treniņu periodu.