Mežā kopā ar klubu

Vakar no rīta biju sēņot. Grūti gan pulksten desmitus nosaukt par rītu sēņošanas izpratnē, bet tas bija agrākais, kad varējām sataisīties. Un, lai arī netālu no Ogres, tomēr iepriekšējie sēņotāji visas sēnes vēl nolasījuši nebija un šis tas tika arī manā grozā. Vienu gan zinu, ka ogošanas ātrums man tomēr ir lielāks kā sēņošanas ātrums, neskatoties pat uz to, ka sēnes ir krietni lielākas par ogām un sēņu litrā ietilpst krietni vien mazāk sēņu nekā ogu vienā ogu litrā. Un ja vēl pirmās 40 minūtes sēnes grozā liku salīdzinoši raiti, tad atlikušās 40 minūtes bija tukšais periods un, aizvien ilgāk iztiekot bez sēnes ielikšanas grozā, ar nepacietību gaidīju pēdējo sēni, kad varētu beidzot doties mājup un tā arī pēc tām ~40 minūtēm beidzot vienu nelielu dabūju.
Labā lieta, ko ieguvu no vakardienas sēņošanas, bija nedaudz piešauta acs, nu gluži kā īstenam sēņotājam, jo šodien Klubu stafetēs gan sākumā, vēl pie skatītāja punkta stāvot, vienu bekveidīgu sēni pamanīju, gan arī jau uz pirmo punktu skrienot vairākas sēnes skatam pavērās. Tomēr laikam līdz brīdim, kad tiku līdz pirmajam punktam biju pārslēdzis jau savu domāšanu uz distanci un vairāk sēnes nemanīju, un arī neviena dziesma (ja neskaita īsu brītiņu) galvā neskanēja, kas, cik esmu pamanījis, ir labs rādītājs tam, ka distance ir veikta pietiekami labi, jo nav bijis laika domāt par ārpus distances lietām.
Lai vai kā klubu stafetes ir interesants pasākums, lai satiktu sen neredzētus kluba biedrus, it sevišķi jau tāpēc, ka vajadzīgi kadri no dažādām vecuma un dzimuma kategorijām, kas nozīmē, ka arī kāds ne tik biežs meža viesis ir komandā jāiekļauj. Šogad arī izgājām uz kvalitāti nevis kvantitāti kā pagājušogad un trīs komandu vietā bija vien viena. Lai gan galu galā jau var teikt, ka arī kvalitāte pagājušogad bija labāka, jo arī 1.vieta bija krietni labāks rezultāts par šī gada septīto (objektīvi spriežot, vēl arī 2 noņemtās komandas bija par mums labākas).
Kopumā mačs bija noorganizēts diezgan labi, ja vien neskaita to, ka iepriekš izsludinātās distanču sarežģītības pakāpes patiesībā īpaši viena no otras neatšķīrās un 5.etapu, kas, lai arī bija vien 2,5km, mūsu 10gadīgajam Edgaram (citi zina viņu arī kā Viktoru) skriešana kaut kur pa taisno pāri purvam bija īsts pārbaudījums, kad viņš ir radis skriet, ja ne gluži vienmēr pa takām, tad pa līnijveida orientieriem noteikti. Toties pieredzi gan būs ieguvis.
Vēl ja man, protams, būtu ko teikt par to kartes zīmēšanas stilu, jo, kaut arī skrienot, vairāk vai mazāk man bija skaidrs, ko autors bija ar to domājis. Tomēr visai smieklīgi man likās tas, ka kartes apakšā ir uzlikti apzīmējumu skaidrojumi oficiālajiem apzīmējumiem, bet kartē reāli eksistē daudz dažādu zīmēšanas izdomājumu, kuri ne tuvu neatbilst oficiālajiem zīmēšanas standartiem, bet nu kamēr ir, kas tajās kartēs skrien, tikmēr jau lai zīmē kā grib. Latvijas kausa mačos gan nez vai šādā stilā zīmētu karti gribētu savās rokās redzēt.
Un visbeidzot, lai arī tik slikti man pašam nelikās, tomēr krietni nosmējos par Jāņa Tamuža komentāru par sava kluba rīkotajām sacensībām - "Jāatzīst, ka noorganizēts bija Ausekļa stilā- ar nospertiem KP, nestrādājošiem KP, nepareizi ieliktiem KP un citām likstām."

P.S. Šodien arī pa ilgiem laikiem skrēju bez sviedru lentes, jo biju aizmirsis to mājās, un jau distances sākuma daļā sapratu, ka tā tomēr ir noderīga lieta, jo sviedri lija acīs un vismaz sākumā sūrstēja ne pa jokam, pēc tam laikam pieradu.