No malas vērojot

Vakar biju aizbraucis uz Valmieras maratonu. Parasti uz sacensībām braucu, lai skrietu, tomēr šoreiz bijām ieplānojuši aizbraukt paskatīties, kā tad tiek sadalīti Latvijas čempiona tituli maratonā, kā arī gribējās atbalstīt pazīstamos sportistus, kas atšķirībā no manis patiešām arī skrēja.
Jāatzīst, ka vērošanai laiks gan nebija īsti patīkams, jo lietus ar katru brīdi pieņēmās spēkā, tāpēc kāds laiciņš pat tika pavadīts, apstaigājot Valmieras lielveikala veikalus. Tomēr gan starts, gan finišs bija bez nokrišņiem tāpēc galvenās lietas jau redzēju.
Skaidrs, ka maratona līmenis Latvijā kopš Rīgas maratona ir audzis, nu vismaz iekļūšanai pirmajā desmitniekā bija vajadzīgs krietni augstāks rezultāts kā Rīgā. Šķiet, ka arī orientieristu skaits, kas piedalījās maratonā, šoreiz bija lielāks, jo, šķiet, kādus 10 cilvēkus vismaz varētu nosaukt. Labākais no tiem bija Atis (Rešķis), kurš, lai arī nedaudz bija cietis no uznākušā lietus un aukstā laika, tomēr 2:47:48 ir gluži pieklājīgs rezultāts, vēl vairāk ņemot vērā to, ka tas bija viņa pirmais maratons. Līdz naudiņai, ko saņēma pirmie astoņi gan nedaudz pietrūka, bet gan jau nākamreiz.
Šāda vērošana no malas kopumā jau ir diezgan interesanta (šeit pat bija uzrīkojuši skatuvi, kur ik pa laikam kāds dziedātājs uzstājās), bet nu foršāk, protams, ir skriet pašam. Lai gan vakardienas laikapstākļos nez vai gribētos skriet. Un tik un tā līdz manam pirmajam maratonam vēl joprojām būs kāds laiciņš jāpagaida.