Medaļu prestižs

Maratona zelta medaļa, lai arī man tā ir pietiekami īpaša, kaut vai tā iemesla dēļ, ka tā ir mana pirmā zelta medaļa startējot elites grupā, tomēr to noteikti būtu bijis grūtāk izcīnīt, ja startētu paši spēcīgākie Latvijas orientieristi. Šajā sakarā es aizdomājos par to, kuras medaļas tad ir prestižākas.
Skaidrs, ka zelts paliek zelts. Tomēr viens no iemesliem, kas nosaka medaļas vērtību noteikti ir dalībnieku dalībnieku skaits, kas palicis aiz uzvarētāja, jo jebkurā gadījumā pirmā vieta no 50 dalībniekiem vismaz izklausās labāk kā pirmā vieta, apsteidzot vien, piemēram, piecus konkurentus.
Tomēr uzvarēt dažus, bet spēcīgus konkurentus noteikti ir cienījamāk, nekā uzvarēt daudzus dalībniekus, kas īsti pat nav uzskatāmi kā konkurenti, kas startē vien prieka pēc. Tāpēc sanāk, jo vairāk spēcīgu dalībnieku, jo izcīnītā uzvara ir vērtīgāka.
Ņemot vērā, ka o-sportā ir vairākas disciplīnas, arī uzvara kādā no distancēm droši vien ir vērtīgāka par uzvaru kādā no citām distancēm. Šis gan varētu būt katram individuāli, jo katram jau ir kāda mīļākā distance un tāpēc tajā uzvarēt ir arī lielāks prieks. Tomēr laikam jau viens izteikts dalījums, kuras ir tās prestižākās distances, ir tās, kas ir starptautisko čempionātu programmās (sprints, vidējā, garā un stafete) un visas pārējās - naktis, maratoni, rogainingi, mikro un visi pārējie brīnumi, ir vien tā starp citu.

Pēdējos gadus arī ir sanācis tā, ka lielākais dalībnieku skaits LČ ir vidējā distancē un stafetē, tāpat arī tur ir bijis spēcīgākais sastāvs. No tā tad nu varētu secināt, ka vidējās distances zelta medaļa, nu vismaz Latvijā, ir tā prestižākā. Protams, arī uzvara stafetē nav peļama, taču o-sports tomēr ir individuālais sporta veids, un arī medaļu tur tomēr izcīna komanda nevis tikai viens no dalībniekiem.