Migla un nātres

Vēl pusvienpadsmitos, kad šodien devos uz startu, zeme bija balta. Salnas Lietuvā bija ne pa jokam. Un arī tajos pašos pusvienpadsmitos migla finiša pļavā bija tāda, ka 200m attālo pēdējo pukntu redzēt nevarēja. Startēt laikā, kad savu elpu mierīgi aukstajā gaisā varēja saskatīt, nebija nekāda prieka, jo rokas arī sala uz nebēdu. Tad nu atšķirībā no vaakrdienas apakšā tika vilkta siltā veļa, un uz distances beigām jau palika diezgan silti.
Šodienas 45.vieta ir atkal visai tuvu cerētajam TOP40 un 20 vietas labāk kā pirms gada. Būtībā jau ar savu skrējienu esmu visai apmierināts. Kļūdās tika atstātas, kādas minūtes četras aptuveni, tas gan tā virspusēji rēķinot. Sliktākais, ka garo etapu sakļūdījos, kur vien kādas 2 minūtes tika pasētas. Par šodienas distanci droši vien var priecāties Demirels Suleimans no Turcijas, jo kā pie 11.punkta man astē iesēdās, tā novilka līdzi līdz pat pirmspēdējam punktam, un beigās pat šķiet palika 50ais, kas salīdzinājumā ar pārējiem turkiem ir visai augsta vieta. Distancē gan aizmuku no soma, gan austrietis kaut kur nozuda, bet turks visu laiku bija aiz muguras. Jātzīst, ka vienu punktu viņš palīdzēja paņemt, jo pats punktu neredzēju, bet šis sāka bļaut un tad nu attapos, taču kartē gan šķiet šis īpaši neskatījās.
Distances sākumdaļā ndaudz pastiepu kāju, kas mežā gan netraucēja, taču tagad gan visai nepatīkami sāp. Vēl vairāk jūtamas lietuviešu nātres, jo tās šodien bija baigi daudz, un tagad kājas sūrst patiesi daudz. Jācer, ka rītdienas brauciens uz Druskininku akvaparku sadziedēs visas kaites, un sestdien stafetē varēs uzskriet kā nākas. Tik žēl, ka komandu cīņā līdz trijniekam tā arī nesanāca aizsniegties, norvēģi tomēr bija labāki.