Laikapstākļu brīnumi

Uz brīdi jau likās, ka pavasaris ir klāt. Biju atkal atsācis skriet pa meža takām, un ar katru dienu no sniega brīvie laukumi atklātākās vietās kļuva aizvien lielāki. Zem kājām gan tik un tā daudzviet bija sniega putra, un ar sausām kājām mājās tikt nevarēja. Bet doma par to, ka sniegs tūlīt pazudīs un beidzot varēs arī iemēģināt kārtīgu skriešanu ar karti, lika aizmirst par slapjajām kājām.

Nedēļas nogalē uzkritušais sniegs atkal ir atsviedis atpakaļ ziemu. Lai arī šodien jau atkal diezgan cītīgi sniegs ir sācis kust, tomēr doma par skriešanu pa mežu kādu laiku būs jāatliek. Tam visam piedevām, atkal nākas pārkārtoties uz skriešanu pa šoseju - vismaz tur ir krietni sausāks, un arī kājas tik daudz nemet atpakaļ. Toties slēpotājiem gan laikam prieki, lai gan jāatzīst, ka slēpot bija iespēja arī pagājušonedēļ pat tajās dienās, kad kusa visvairāk - Zilo Kalnu trasē sniega vēl ir krietni daudz.

Jebkurā gadījumā tā vien šķiet, ka kartes treniņi būs vēl kādu laiku jāpagaida, nāksies ņemt karti un vienkārši to papētīt, skrienot kaut vai pa šoseju.