piektdiena, 2009. gada 17. aprīlis

Atslēgšanās

Neatminos, kurš to man reiz teica, taču, ja pēc finiša īsti vairs nespēj atcerēties kā esi skrējis, tad esi noskrējis vai nu ļoti labi, vai arī vispār nemāki orientēties.
Pārdomājot pirmdienas sprinta distanci, noteikti zinu, ka pirmo etapa pusi uz 12.KP īsti neatceros, atceros vien brīdi, kad tiku līdz lielajai ielai. Un ja to saliek kopā ar to sākuma secinājumu par neatcerēšanos, tad tas patiesībā nozīmē, ka tajā brīdī man bija izdevies "atslēgt" smadzenes, lai pilnībā tajā brīdī koncentrētos un nodotos tikai skriešanai. Domāju, ka šāda atslēgšanās patiesi varētu būt maksimālā ātrumā veiktas distances pamatā, īstajā brīdī atslēdzot domāšanu, lai sasniegtu lielāku ātrumu. Atceros, ka, šķiet, Thierry Gueorgiou kādā rakstā bija minējis par to, ka viņš spēj kontrolēt savu koncentrēšanās līmeni distancē, piemēram, uz ceļiem to samazinot, tādā veidā arī atpūtinot smadzenes. Tas pats būtu attiecināms arī uz kartes lasīšanu visa etapa garumā, kad patiesībā tas nemaz nav vajadzīgs.
Nez vai šī metode ir vienkārši pielietojama bez nopietna iepriekšējā treniņa, taču, šo prasmi pilnveidojot, rezultātiem būtu jābūt labākiem.

Nav komentāru :

Ierakstīt komentāru

Ja ir kāda vēlme kaut ko pie šī piebilst, tad lūgtum!

Lai komentārā ierakstītu savu vārdu (par ko es ļoti priecāšos), laukā "Komentēt kā" izvēlies punktu "Nosaukums/URL" un ailē Nosaukums ievadi savu vārdu, vai arī izvēlies "Anonīms", lai komentētu anonīmi (labāk tomēr komentē ar savu vārdu vai iesauku).