Atkal uz kājām

Šodien ir pagājušas trīs dienas kopš Valmieras pusmaratona, un pa ilgiem laikiem šīs ir pirmās trīs dienas pēc kārtas, kad neesmu skrējis nemaz (pēdējoreiz trīs dienu atpūta bija dažas dienas pirms Jāņiem). Patiesībā jau iemesls bija ne tik daudz, lai atgūtu spēkus pēc skrējiena Valmierā, bet galvenokārt tāpēc, ka pēc asfalta piedzītajām kājām (pareizāk būtu teikt atsistajām) vakar un aizvakar īsti normāli pastaigāt nevarēju. Šī iemesla dēļ arī ilgi domāju par to, vai pieteikties svētdienas Latvijas čempionātam o-maratonā, taču beigās izlēmu par labu skriešanai svētdien, jo jutu, ka kājas savu "normālo stāvokli" atgūst diezgan ātri. Arī šodien vēl pavisam ideālas sajūtas nav, taču domājams, ka līdz nedēļas nogalei vairs nekas neliks manīt par to, ka dažas dienas atpakaļ pa trepēm kāpu it kā kājas būtu no tīra koka. Un patiesībā jau šodien, lai arī skriet nebiju, tomēr sanāca nedaudz padarboties ar karti, sargājot kontrolpunktus Reljefa pilsētas kārtā, ko varētu uzskatīt par nelielu orientēšanās treniņu.

Saistībā ar sāpošajām kājām diezgan daudz pārdomāju iespējamos iemeslus. Visticamāk tas ir vairāku faktoru ietekmēts rezultāts (nepierasti liels ātrums, apavi ar salīdzinoši plānu zoli, cietais asfalta pamats, nepilnības solī), tomēr no šiem visiem, manuprāt, galvenais ir tieši cietais pamats, pa kuru skriet pēdējā laikā neesmu radis, vismaz ne šādā ātrumā. Arī uz apaviem varbūt var daļu norakstīt, taču ņemot vērā, ka ir vīri, kas maratonus ir vinnējuši, skrienot basām kājām, nez vai tas ir vērā ņemams iemesls. Jebkurā ziņā, lai spētu skriet vēl ātrāk un pēc tam justies krietni labāk, ir nepieciešams krietni vairāk skriet pa asfaltu, kas nozīmē nosacīti speciālu gatavošanos asfalta sacensībām, kas šogad neapšaubāmi izpalika, jo pusmaratons iepriekš nebija ieplānots starp sezonas galvenajiem mērķiem. Orientēšanās maratons gan bija jau laicīgi plānots pasākums, tāpēc tuvākās dienas gatavošos šim pasākumam.

1:09:38

Divus gadus atpakaļ savu pirmo pusmaratonu beidzu ar rezultātu 1:16:28. Nu ir pagājuši gandrīz 2 gadi un toreiz sasniegtais rezultāts ir tapis labots gandrīz par 7 minūtēm - 1:09:38 ir mans rezultāts šodien skrietajā pusmaratonā Valmierā.

Pirms starta biju cerējis tuvoties stundai un 10 minūtēm, lai gan tādas īstas skaidrības par to, cik ātri varu skriet nebija. Vēl jo vairāk, salīdzinoši nogurdinošā iepriekšējā nedēļa Igaunijā lika domāt, ka varbūt visi spēki ir tikuši atstāti tur, tomēr, kā izrādījās, paskriet varu, un man par lielu prieku tika izcīnīta 2.vieta. Lai gan neiztika arī bez dažiem pārpratumiem (atkal uzzināju, ka enerģijas dzēriens ļoti kož acīs) un maksimāli piedzītām kājām (lūk ko nozīmē, ja uz asfalta uzkāpj tikai pāris reizes), tomēr  pozitīvās emocijas šodien bija pārsvarā.

Bet patiesībā vislielākais paldies jāsaka tiem, kas atbalstīja visas distances garumā - orientieristi gan trasē, gan gar trases malām bija ļoti daudz, un uzmundrinošie saucieni pašsajūtas un cīņasspara uzlabošanai bija tieši tas, kas vajadzīgs. Dzirdēt uzmundrinājumus no tiem skrējējiem, kuriem distancē paskrēju garām bija jo īpaši patīkami, jo viņiem atlika spēka ne tikai pašiem skriet, bet arī pateikt kādu labu vārdu. Un jo īpašs paldies maniem trim personīgajiem līdzjutējiem - par ūdeni distancē, par kāju atdzīvināšanu pēc finiša un atbalstīšanu no sākuma līdz pašam galam.

Atpūtas režīmā

Līdz ar militārā čempionāta beigām sezonas galvenie starti ir aiz muguras, taču sezona vēl nebūt nav pavisam galā - šo svētdien skriešu Valmierā pusmaratonu, bet vēl pēc nedēļas ir plānota dalība LČ orientēšanās maratonā. Taču tā kā sezona patiesi tuvojas beigām, tad nu uz pāris nedēļām esmu iegājis ļoti mierīgā treniņu režīmā, kas vairāk izskatās pēc aktīvas kustēšanās ik dienu, nevis kārtīgas trenēšanās. Tas viss tāpēc, lai nedaudz atpūstos no ierastās slodzes, saārstētu savainojumus un uzkrātu spēkus nākamajam treniņu ciklam, kas pēc šī brīža prognozēm varētu sākties oktobra beigās/novembra sākumā, cik nu spēšu izvilkt skrienot mierīgajā režīmā. Un, protams, pirms pusmaratona un o-maratona jau arī nav vērts iespringt, bet vairāk gan atpūsties - vairs jau nekam nesatrenēsies.

Par ātru sapriecājos

Tieši tas laikam bija šodienas kļūdu galvenais iemesls - par ātru sapriecājos par veiksmīgo distances sākumdaļu. Pēdējās 10 minūtēs pamanījos atstāt kļūdās tuvu 2 minūtēm, lai arī pirms tam pēc kopējā laika biju 13.vietā. Lai vai kā uz distances beigām orientēšanās kļuva pavirša un rezultātā arī visai muļķīgas kļūdas. Taču tik un tā 25.vieta beigu beigās ir gluži ok, vien 50 sekundes ātrāk un būtu vietas desmit augstāk, kas liecina, ka rezultāti, vismaz man priekšā, bija visai blīvi.

Viena no atziņām, ko šodien guvu, ka kļūdīties distances sākumā un pēc tam veikt atlikušo daļu bez kļūdām ir daudz patīkamāk nekā kļūdas sataisīt tikai pašās distances beigās. Pat ja rezultāts galā ir vienāds, tomēr škrobe par zaudēto pirmajā gadījumā ir daudz mazāka.

Jāsaka, ka šodien biju arī priecīgs, ka, neskatoties uz traumētajām kājām (labā joprojām ir satūkusi), skriešanu tas galīgi netraucēja. Ja jau pamanījos arī šodien tikt pie viena pirmā etapu laika, tad jau tik slikti ar to nav.

Un rīt jau klāt ir pēdējā sacensību diena - stafete. Skriešu otrajā komandā trešo etapu un centīsimies kopā ar Miku un Andri sastādīt konkurenci pirmajai komandai, cik nu tas būs mūsu spēkos.

Beigu beigās jāpiezīmē arī Aijas varenā uzvara, jo, pat ar gana lielām kļūdām viņa pamanījās pārējām konkurentēm ierādīt, cik ātri patiesībā ir jāskrien.

Garā distance aizvadīta

Pirmā sacensību diena te, Igaunijā, ir garām un jāsaka, ka garā distance ir aizvadīta godam. Protams, ka bez kļūdām neiztika, it sevišķi neapmierināts esmu par aptuveni minūtes kļūdu uz pirmo punktu, bet patiesībā tā arī bija vienīgā nopietnā kļūda un kopumā ar savu veikumu esmu ļoti apmierināts. Kā nekā pēc pagājušā gada 45.vietas un 65.vietas vēl gadu iepriekš, 25.vieta šodien ir visai ievērojams kāpums, un Ieva jau smējās, ka, tā turpinot, nākamgad jābūt gandrizi vai medaļai.

Par šodienas distanci varu teikt, ka mežs bija visai pateicīgs manām prasmēm, jo mežs bija labi skrienams, distance gan bija diezgan kalnaina (kopā savācu 500m kāpumu), taču plānojums gan bija salīdzinoši vienkāršs, par ko liecina arī mans mazais kļūdu laiks, jo kopā ar pirmā punkta kļūdu, salasot visādus sīkumus, kļūdās atstājuv ien kādas trīs ar pusi minūtes. Vienīgā problēma distancē bija atdauzītās kājas - labo atsitu jau uz otro vai trešo punktu un tad tā ik pa brīdim vilka, it sevišķi kalnos skrienot, bet kreisās kājas ikru muskuli savilka kaut kur vēlāk, iespējams, arī to kaut kur atsitu. Jātzīst, ka pa ceļiem, kas distancē bija gana daudz, kājām attistīt gana lielu ātrumu gan īpašu problēmu nebija. Jāsaka gan paldies arī lietuvietim Donatas Mickus, kuru noķēru par minūti uzreiz aiz "puķītes" un tā visu atlikušo noskrejām kopā. Lielo vairumu gan noskrēju viņam pa priekšu, bet vismaz divatā ātrums bija lielāks.

Tad nu tagad jādakterē kājas, jātpūšas kā nākas, un piektdien vidējā distancē jāmauc atkal. Žēl tikai, ka mežs tur būs krietni zaļāks un īpaši ieskrieties nevarēs.

Uz Igauniju

čau, draugi!
rīt dodos uz igauniju. jā, jā, jūs jau pareizi uzminējāt; tās būs manas kārtējās sacensības, un par ko gan citu, lai es rakstītu šajā blociņā, ja ne par skriešanu, sportu, kartēm un treniņu plāniem. jūtos nedaudz apslimis, bet tas tikai nozīmē, ka esmu cītīgi gatavojies, lai sasniegtu labus rezultātus.
novēlu lācītim(savai māsai) tikt 3dien uz reljefu un noskriet vismaz par minūti ātrāk, tas tā, virzienā uz progresu!:)

P.S. Rīt patiesi braucu prom. Uz Igauniju, uz Pasaules militāro čempionātu orientēšanās sportā. Trešdien garā distance, piektdien vidējā, bet sestdien stafete. Čempionāta lapa - http://www.mil.ee/orienteering/

Orientieristu skaita kuplināšana ģimenē

Lai arī reizēm daļai cilvēku to uzzinot ir pārsteigums, taču pirms 14 gadiem, kad sāku ar orientēšanās sportu nodarboties, nevienam manā ģimenē ar to nekāda saistība iepriekš nebija bijusi. Un arī šo 14 gadu laikā, neskaitot cītīgo manu sportisko gaitu atbalstu, neviens no maniem ģimenes locekļiem mežā ar karti nav bijis. Taču šodien šajā ziņā bija īpaša diena, jo māsa piedzīvoja savas pirmās orientēšanās sacensības.

Debija notika tepat Ogrē Reljefā, un 50 minūšu laikā tika pievārēta S21C grupas distance 3,1 kilometra garumā. Visu šo laiku arī es aktīvi piedalījos lielajā notikumā, sekojot māsai pa pēdām un vajadzības gadījumā piepalīdzot, lai neaizietu pavisam aplam.

Jāsaka, ka biju patīkami pārsteigts, ka ātrums viņai pa mežu bija vairāk kā pieklājīgs, un viņas ikdienas 15-20 minūšu skrējieni laikam ir nesuši rezultātus. Pie kartes lasīšanas un orientēšanās prasmēm gan vēl jāpiestrādā, bet tas jau tāpat kā man - ar skriešanu īpašu problēmu nav, nebūtu tik tā karte līdzi jānes :) Un tas brīdis, kad pa gabalu tiek pamanīts kontrolpunkts un ātrums pieaug visai ievērojami, no malas skatoties ir vienkārši neaprakstāms.

Jācer, ka arī pēc nedēļas viņai pietiks apņemšanās, lai dotos mežā, jo tad to nāksies darīt vienai, jo būšu Igaunijā.

P.S. Izrādās, ka, arī ne pārāk ātri līdzi skrienot, var tikt pie traumām. Kritiens, ko izcirtumā piedzīvoju, no malas esot izskatījies visai iespaidīgs, par ko liecina arī nobrāztā roka un saskrāpētā krūts.

Nav vairs tas gaišums

Pulksten pusdeviņos vakarā mežā jau ir tik tumšs, ka bez lampas īsti droši, lai neiekāptu kādā bedrē, nav. Tas nozīmē, ka vakarā vairs īpaši iešanu-uz-treniņu vilkt garumā nevarēs. Lai arī šodien atskrēju mājās uzreiz pēc 9iem, tomēr skriet nav tik forši, ja visu laiku jāuzmanās par to, lai lieku kāju uz stingra pamata un neiekāpju kādā bedrē, kuras vairs tumsā īsti redzēt nevar.

Netipiski igauņiem

Pēc ilgas rakņāšanās interneta līkločos beidzot uzgāju nedaudz plašāku info par Militāro čempionātu. Un visai pārsteigts biju par to, ka garās distances karte izskatās gana balta, bez zaļajiem un purviem, kas citkārt Igaunijai ir ļoti raksturīgs:

Vidējās distances un stafetes karte gan ir gluži igauniska: