Lai arī reizēm daļai cilvēku to uzzinot ir pārsteigums, taču pirms 14 gadiem, kad sāku ar orientēšanās sportu nodarboties, nevienam manā ģimenē ar to nekāda saistība iepriekš nebija bijusi. Un arī šo 14 gadu laikā, neskaitot cītīgo manu sportisko gaitu atbalstu, neviens no maniem ģimenes locekļiem mežā ar karti nav bijis. Taču šodien šajā ziņā bija īpaša diena, jo māsa piedzīvoja savas pirmās orientēšanās sacensības.
Debija notika tepat Ogrē Reljefā, un 50 minūšu laikā tika pievārēta S21C grupas distance 3,1 kilometra garumā. Visu šo laiku arī es aktīvi piedalījos lielajā notikumā, sekojot māsai pa pēdām un vajadzības gadījumā piepalīdzot, lai neaizietu pavisam aplam.
Jāsaka, ka biju patīkami pārsteigts, ka ātrums viņai pa mežu bija vairāk kā pieklājīgs, un viņas ikdienas 15-20 minūšu skrējieni laikam ir nesuši rezultātus. Pie kartes lasīšanas un orientēšanās prasmēm gan vēl jāpiestrādā, bet tas jau tāpat kā man - ar skriešanu īpašu problēmu nav, nebūtu tik tā karte līdzi jānes :) Un tas brīdis, kad pa gabalu tiek pamanīts kontrolpunkts un ātrums pieaug visai ievērojami, no malas skatoties ir vienkārši neaprakstāms.
Jācer, ka arī pēc nedēļas viņai pietiks apņemšanās, lai dotos mežā, jo tad to nāksies darīt vienai, jo būšu Igaunijā.
P.S. Izrādās, ka, arī ne pārāk ātri līdzi skrienot, var tikt pie traumām. Kritiens, ko izcirtumā piedzīvoju, no malas esot izskatījies visai iespaidīgs, par ko liecina arī nobrāztā roka un saskrāpētā krūts.
Nav komentāru :
Ierakstīt komentāru
Ja ir kāda vēlme kaut ko pie šī piebilst, tad lūgtum!
Lai komentārā ierakstītu savu vārdu (par ko es ļoti priecāšos), laukā "Komentēt kā" izvēlies punktu "Nosaukums/URL" un ailē Nosaukums ievadi savu vārdu, vai arī izvēlies "Anonīms", lai komentētu anonīmi (labāk tomēr komentē ar savu vārdu vai iesauku).