Iespējams, ka ilgās pārdomas, vai skriet vai neskriet o-maratonu nebija veltas. Vakar atpūtos un saņēmu brīnišķīgu kāju masāžu ar domu, lai šodien vismaz par kājām nebūtu jādomā. Un, lai arī no paša rīta kājas šķita gluži gatavas skriet, tomēr jau iesildīšanās beigās sāku just, ka sāpes atgriežas. Tā nu visu maratona 22,9 kilometru distanci papildus pārējam nācās censties skriet un nedomāt par to, ka kājas sāp it sevišķi skrienot pa ceļiem, kur pamats cietāks.Pēc finiša sajūtas kājās ir atkal līdzīgas, kā pirmajās dienās, kad sāku atkopties pēc Valmieras pusmaratona.
Taču kājas bija tikai daļējs iemesls tam, ka finišēju vien 5.vietā. Pēc kļūdas distances beigu daļā, kur kopā ar Edgaru palikām divatā un palaidām priekšā līderu trio, bija daudz grūtāk saglabāt skriešanas tempu, jo parādījās apziņa, ka "medaļas ir aizskrējušas". Taču pilnīgs spēku izsīkums pēdējās 20-25 minūtēs bija iemesls, kāpēc palaidu prom arī Bērci.
Bet bija jau arī labas lietas. Garajā etapā "nenobijos" un aizgāju pa savu variantu viens pats. Pirms punkta gan satiku Krūmu un Kalvi, kas bija gājuši apkārt, un pēcāk arī noķērām Edgaru un Raivo, tomēr etapu biju nogājis viens pats. Tāpat arī distances beigās, kad spēki bija galā, izdevās sev iegalvot, ka ir jāturpina skriet, kaut arī ļoti lēnām, jo, pārejot soļos, ko uz brīdi arī izdarīju, distances beigšana būtu ievilkusies vēl uz vismaz minūtēm desmit. Un jā, plānoto uzvarētāja laiku pārspēju par veselām 7 minūtēm. Tas nekas, ka tas deva vien 5.vietu.
Katrā ziņā tā vien šķiet, ka sezona ar šo ir arī galā. Nākamnedēļ visticamāk būs atkal saudzīgais režīms, un no skriešanas visticamāk izvairīšos. Kājas jāsaved kārtībā, lai pēc tam, varētu skriet bez traumām.
Te nu es, Renārs Roze, Renchix, Rencis Ripinātājs, centīšos ik pa laikam ierakstīt savus piedzīvojumus un domas par to, kas ar mani ir noticis
svētdiena, 2009. gada 4. oktobris
5 komentāri :
Ja ir kāda vēlme kaut ko pie šī piebilst, tad lūgtum!
Lai komentārā ierakstītu savu vārdu (par ko es ļoti priecāšos), laukā "Komentēt kā" izvēlies punktu "Nosaukums/URL" un ailē Nosaukums ievadi savu vārdu, vai arī izvēlies "Anonīms", lai komentētu anonīmi (labāk tomēr komentē ar savu vārdu vai iesauku).
Man liekas Kājas gan sirds labāk atjaunojas ja iet uz atjaunošanās skrējieniem, nevis noskrien pusmaratonu un sadzen kājas un tad neko nedara, tādā veidā tiešām var ļoti ilgi to atjaunošanos gaidīt.
AtbildētDzēstRaivo
Nu pēc pusmaratona divas dienas bija vispār grūti pastaigāt, kur nu vēl skriet, bet tāpēc arī uz nedēļas beigām centos pāris dienas arī uzskriet, lai ieietu ritmā, taču katru reizi jutu, ka kājas sāp. Un patiesībā jau "sadzītās kājas" arī ir ne pārāk korekts apzīmējums manam stāvoklim. Maksimāla pārpūle ahileja cīpslām būtu daudz pareizāk, jo muskuļi jutās gluži labi pat nākamajā dienā pēc skriešanas Valmierā.
AtbildētDzēstGarajaa etapaa tur kur mes satikamies. Manuprat tev bija tas pats kontrolpunkts kas man. Takaa ja buutu skrejis tur pat kur es. Butu punktaa atzimejies krietni pirms parejiem (iznjemot Berci un Raivo). Un man shkjiet ka Taja etapaa pa taisno noteikti vinnee.
AtbildētDzēstAndris
Manuprāt vajag arī vingrot pēc katra treniņa, ne tikai massēt kājas bet stiept un locīt arī, nezinu vai tu to dari, bet man liekas, ka tas ir ļoti nepieciešams, ne par velti visi vieglatlēti vingro un izpilda sprinta vingrinājumus.
AtbildētDzēstRaivo
Par vingrošanu pilnīgi piekrītu, diezgan ātri visādās nebūšanās var iedzīvoties nevingrojot. Tāpēc arī cenšos pēc katra treniņa arī pavingrot. Pagājušajā ziemā tieši vienu brīdi pamanīju, ka nebiju kādu laiku vingrojis un locījies pēc skriešanas un uzreiz šis tas sāka sāpēt, kopš tās reizes arī apsolīju sev, ka ir jāvingro.
AtbildētDzēst