Bulgārijai būt!

Šodienas galvenā ziņa ir tā, ka atlasē uz Eiropas čempionātu tomēr esmu ticis izlasē, kā Nr.1 pēc atlasēm, neskatoties pat uz šodienas 6.vietu Aronas kausā.
Šī nedēļa treniņu ziņā ir vērtējama kā sekmīgi pavadīta tikai līdz otrdienai, jo dažādu iemeslu dēļ trešdien, ceturtdien un piektdien treniņos kopā pavadītais laiks pat īsti nesasniedz stundu, ko jutu arī šodien, jo kājas mistiskā kārtā sāpēja tā it kā nebūtu skrējušas pa mīkstu pamatu nez cik sen, un līdz ar to skrienot bija sajūta, ka paskriet nevaru vispār. Pat likās brīžiem ka arī Atis Rešķis, ko pie 14.KP pamanīju aiz sevis (startēja gan 2 minūtes man priekšā) un it kā biju noķēris, patiesībā skrēja ātrāk nekā es - un laikam ne par velti arī finišēja viņš man pa priekšu.
Par Kusas mežu man jau no bērnības nav tās patīkamākās atmiņas, jo allaž mežs te ir bijis ļoti zaļš, un šogad nedaudz labāk varbūt bija vien tas, ka lapas vēl saplaukušas nebija. Citādi gan - brikšņi, izgāzti koki, vējgāzes - pa tādu apvidu, pat izejot etapu it kā bez kļūdas, vari zaudēt padsmit sekundes etapā vien dēļ tā, ka šie dabiskie šķēršļi bieži vien pārvietošanās ātrumu samazina līdz minimumam, un veiksmīgāks ir tas, kurš ir atradis labāko vietu, kur izložņāt starp sagāztajiem kokiem. Nu nepatīk skriet man pa tādiem mežiem, kur nav iespējams normāli paskriet. Piedevām, protams, šāds mežs dāvā saskrāpētas rokas, kājas un arī seju.
Kā man gāja tieši orientēšanās? - Nu tā, varēja labāk. (Karti skatīt zemāk) Vietām gan man arī likās, ka kartē zīmētais 100% neatbilda tam, kā tas izskatījās dabā, bet ja arī tā bija, tad tas jau visiem bija vienādi. Startā biju pārsteigts par negaidīti lielajiem kontrolpunkta rimbuļiem uz kartes. Vai nu iepriekšējos mačos tie bija par mazu, vai arī šeit par lielu vai arī pārāk spilgi, tomēr sākumā tas likās visai savādi.
Uz 1. varbūt arī vajadzēja iet pa ceļu, taču izlēmu tomēr riskēt un pirmo punktu detaļām pilnā rajonā tomēr ņemt pa taisno. Pirms punkta, vēl kalnā esot, neizlasīju punkta atrašanās vietu kartē, un, noskrienot no kalna ieplakā, nevarēju saprast, kāpēc punktu neredzu, tikai pēc brīža sapratu, ka punkts ir no manis pa kreisi. Ceļā uz 3. uz brīdi "iesprūdu" starp sagāztajiem kokiem, pašu punktu gan paņēmu labi. Uz 5. pirmā kļūda bija aplama izeja no 4., izejot pa kreisi, nevis taisni pa taku. Pie paša punkta neizlasīju punkta vietu, un tikai nonācis pie strautiņa sapratu, ka punkts patiesībā ir divas horizontāles augstāk. Uz 6. atkal kļūda tāpēc, ka atkal neizlasīju punkta rajonu kartē (laikam skriešana cauri brikšņiem un tajā pat laikā skatīšanās kartē nav paveicama aktivitāte priekš manis). Ceļā uz 8. atkal pa ceļam krietni mani sabremzēja kritušie koki un brikšņi zaļajā. Lai arī sākotnēji nebiju plānojis, tomēr jau diezgan laicīgi uzskrēju kalnā, galvenokārt, lai apskrietu kritušos kokus, taču tālāk purvā ejot gar grāvi virzienā uz punktu, nonācu praktiski tieši pretī blakus ielokam (šī arī bija viena no vietām, kur man likās nedaudz savādi uzzīmēta karte), un galu galā atkal tika zaudēts laiks. Tālāk vien nedaudz pārsteidza tas, ka 11. bija baigi pa labi no tās vietas, kur pārgāju pār strautiņu, taču citādi līdz pat 13. problēmu ar orientēšanos nebija, uz ceļa vien jutu, ka galīgi šodien "neripo".
14. tā fakta dēļ, ka tam visapkārt kartē bija zaļā krāsa vien darīja mani bažīgu, un, lai arī brīdi domāju, ka varbūt uz punktu ir kāds cits variants, tomēr devos vien taisno. Te nu etapa pēdējā trešdaļa atkal bija tīra laušanās pa brikšņiem un tā rezultātā, gandrīz paskrēju garām punktam. Paņemot punktu, aiz sevis ieraudzīju Ati Rešķi, kurš startēja 2 minūtes aiz manis, un atlikušo distances daļu veicām kopā. Neliela aizķeršanās sanāca pie 17., kur SportIdent stacija bija norauta no statīva un gulēja zemē, līdz ar to pirmajā mirklī likās, ka būs jāatzīmējas ar kompostieri, tomēr pamanīju to pie zemes un atzīmējos kā nākas, vēl piemetot to nedaudz tuvāk pašam punktam, lai arī citi redz. Uz 18., līdzīgi kā sākumā, iespējams, tomēr vajadzēja skriet pa ceļu, jo, lai arī kontūra gar "zaļo" bija gluži labs orientieris tomēr, tur visu laiku sanāca skriet augšā-lejā. Uz 19. aiz zara aizķērās sviedru lente un nolidoja no galvas, par laimi aizmugurē esošais Atis to uzreiz pamanīja un pameta man to atpakaļ. Uz 20. etapa pirmo daļu skrēju nekādī nevarot sagaidīt ceļu, bet, galu galā pārskrienot to uzreiz blakus purvam, cauri zaļajam gāja taciņa, kas kartē atzīmēta nebija un tāpēc vienu brīdi punktu gribēju meklēt ātrāk, un biju nedaudz pārsteigts ieraugot īsto stidziņu pirms punkta, un pirmajā brīdī apjūkot, kur tad īsti esmu, jo it kā vienai takai pāri jau pārskrēju. Par laimi te Atis pamanīja punktu un tad jau skrienot uz nākamo biju pārsteigts, ka esam jau tikuši līdz distances beigām.
Protams, galu galā 6.vieta nav nekas īpašs 9kopvērtējums Aronas kausam jau gan arī man nesanāk, jo skrēju vien tikai šodien), taču galvenais uzdevums šajā mačā par tikšanu uz Eiropas čempionātu Bulgārijā tika izpildīts. Tāpēc maija beigas un jūnija sākums izskatās, ka tiks pavadīts pie Melnās jūras. Latvijā tā vien šķiet, ka nākamie orientēšanās mači būs Latvijas čempionāts Saldū, kas nu jau būs atlase uz Pasaules čempionātu.
Nākamsestdien būšu sastopams Cēsīs skrējienā "Cēsu pavasaris", un, lai arī sestdien un svētdien notiks arī Rīgas kausi, kas ir arī atlase uz Pasaules Studentu čempionātu un teorētiski domāju, ka komandā droši vien arī tiktu, taču šos mačus izlaidīšu. Galvenokārt tāpēc, ka jau sezonas sākumā biju nolēmis, ka tieši tāpēc, ka atlases uz studentu čempionātu nez kāpēc nesakrīt ne ar EČ vai PČ atlasēm, kas, manuprāt, liecina par pilnīgi aplamu atlašu plānošanu (nevar taču katru nedēļas nogali startēt kādā atlases mačā), un galu galā studentu izlases veidotāju mērķis laikam ir aizvest uz čempionātu nevis spēcīgāko, bet gan maksimāli nogurdināto izlasi, kas ar startēšanu visos mačos pēc kārtas, iespējams, būs izsmēluši sevi jau sezonas sākumā.