Kaut kad jau tiku rakstījis, ka skriet lietus vai pat vētras laikā ir jo īpaši forši. Pie vēl viena šāda lietainā treniņa tiku arī aizvadītajā nedēļas nogalē.
Brīvdienās bija paredzēts braukt uz laukiem Kurzemē. Biju izlēmis, ka varētu braukt jau piektdienas vakarā uzreiz pēc darba. Pāris dienas pirms braukšanas atcerējos, ka šajā nedēļas nogalē Liepājā ir Baltic Beach Party, kas nozīmētu, ka šoseja noteikti būs pilna ar mašīnām, kas dosies Liepājas virzienā. Tad nu izdomāju, ka pa ceļam uz laukiem varētu piestāt pie kādas ūdenstilpes, noskriet treniņu, tādā veidā izdotos nošaut trīs zaķus ar vienu piegājienu - noskriet treniņu, izpeldēties, kā arī pakavēt laiku, kamēr lielākā bīčistu daļa jau būs krietni tuvāk Liepājai un šoseja būs tukšāka.
Tā nu, lai īstenotu savu plānu, atradu, ka visizdevīgākā vieta šādam treniņam būtu pie Božu ūdenskrātuves (tā atrodas pa kreisi no Liepājas šosejas aptuveni 3km no apvedceļa). Nedaudz sanāca pastāvēt korķī pie Spices, jo piektdienas vakarā laikam daudzi devās ārpus no Rīgas - gan uz Liepāju, gan Jūrmalu, taču pēc brīža jau veiksmīgi nokļuvu savā iecerētajā apstāšanās vietā. Ātri pārģērbos un devos skrējienā pa iepriekš kartē izplānoto maršrutu.
Ja sākumā vēl lietus nelija, tad pēc minūtēm piecpadsmit jau sāka līņāt, vēl pēc kāda laika virs lauka jau varēja manīt zibens šautras un dzirdēt pērkona dārdoņu, bet, kad biju skrējis jau minūtes četrdesmit, tad lietus un vējš pieņēmās spēkā aizvien vairāk, un arī debesis satumsa tā, ka vietās, kur ceļš veda cauri meža puduriem, bija diezgan pamatīga krēsla, kaut arī pulkstenis vēl pat nebija astoņi. Tā nu es tur skrēju pilnīgi izmircis, bet tajā pašā laikā priecīgs par iespēju skriet tieši šādos apstākļos.
Bet pats patīkamākais brīdis bija treniņa beigās, kad lietus joprojām nebija mitējies, taču biju apņēmies pēc treniņa nopeldēties. Božu ūdenskrātuves virsma izskatījās tā, it kā tā vārītos, jo neskaitāmās lietus lāses radīja burbuļojošu efektu, bet virs ūdens virsmas cēlās garaiņi, saskaroties siltajam ūdenim ar lietus atvēsināto krietni vēsāko gaisu. Un jā, ūdens tajā brīdī likās tik silts kā vannā. Peldi, priecājies un gaidi, kad sāksi vārīties :)
Es atkal ne pa tēmu (savulaik jautāju par leģendu izmantošanu un tev sanāca ļoti labs atbildes raksts), bet labprāt uzzinātu tavas domas par trenera lomu orientēšanās sportā. Nav noslēpums, ka gandrīz jebkurā citā sporta veidā treneris spēlē ļoti būtisku lomu sportista gatavošanās procesā... Ne tikai kā treniņ-plāna sastādītājs, bet gan kā cilvēks, kas iedvesmo, kas delikāti norāda uz nepilnībām, kā cilvēks, kam izkratīt sirdi par neizdevušos startu, utt. Uz šī visa fona, orientēšanās sportā trenera loma, šķiet, ir miniatūra, lai neteiktu - vispār neeksistējoša. Vai tā tiešām ir? Vai tā tikai no malas izskatās?
AtbildētDzēstJa reiz tāda vēlme ir, tad pacentīšos kādā no nākamajām reizēm par treneru nozīmi o-sportā kaut ko uzrakstīt, lai gan vispār man laikam atbilde jau tagad ir diezgan skaidra.
AtbildētDzēstTeorētiski var iztikt bez trennera. Praktiski tas ir viens no padomdevējiem, cilvēks ar skatu no malas, kas palīdz sasniegt max iespējamo konkrētajā brīdī, gan piekoriģējot plānus, gan patīrot pauri. Viena no skrūvītēm ceļā uz virsotni
AtbildētDzēst