pirmdiena, 2010. gada 23. augusts

Malienas kauss

Otrās dienas starts pret kalnu

Nedēļas nogalē mani atkal uz brīdi varēja uzskatīt par orientieristu - ar karti nebiju skrējis kopš Kāpas, taču Apē devos atkal meža takās ar karti rokās. Par to, ka karti kādu laiku nebiju turējis rokās, liecināja jau tas, ka ceļā uz pirmo punktu sapratu, ka neko nesaprotu. Tas, protams, rezultējās ~40 sekunžu kļūdā, tālāk gan mēģināju skriet prātīgāk, taču tik raiti nemaz nevedās. Droši vien arī būtisks iemesls bija nepierastais pamats zem kājām - mīkstās sūnas, kas kājām noteikti bija diezgan liels pārsteigums, jo kā nekā aizvadītās nedēļas ierastais pamats bija meža ceļi, lauku ceļi, asfalts stadions, nu katrā gadījumā kaut kas krietni cietāks un krietni līdzenāks.

Uz piekto punktu sekoja vēl viena kļūda uz vismaz minūti, un tur jau klāt arī bija Timo Sild, kurš startēja divas minūtes aiz manis. Ātrums uzreiz pieauga, bet es sapratu, ka pa tādu pamatu man patiesi galīgi uz priekšu neripo, un nācās ļoti piespiesties, lai tiktu uz priekšu pieklājīgā ātrumā. Uz 12.KP nedaudz biju priekšā Timo, taču uz nākamo punktu uztaisīju kļūdu, noejot pa kalnu par daudz par zemu, un, paņemot punktu, redzēju, ka Timo jau dodas uz nākamo punktu. Vēl viena saminstināšanās uz 15.KP, un pēcāk ceļā uz 19.KP neliela kartes pārprašana un divi viens otram sekojoši kritieni pār celmiem un vēl ap 30 sekunžu zaudējums un galu galā finišēju minūti aiz Timo, kurš dienu uzvarēja, bet man nācās samierināties ar 4.vietu.

Skrējens mežā patiešām nebija tik viegls kā biju cerējis, un skrienot pat sāku domāt, ka foršāk būtu skriet A grupā, kur tā varētu bez pārlieku lielas maukšanas ar baudu skriet un cīnīties par labām vietām. Katrā ziņā vakarā izgājām 40 minūtes uzskriet, un sapratu, ka tāpat vien skriet ir baigi patīkami. Par laimi pirmās dienas būšana apvidū nedaudz organismam bija atgādinājusi, ka tas jau reiz ir skrējis pa mežu, un otrajā dienā skriešana pa mežu likās krietni vien vieglāka.

Pirmajā dienā zaudējot nedaudz vairāk kā 20 sekundes Artūram Pauliņam, un 11 sekundes esot priekšā Jānim Kūmam, nozīmēja vien to, ka iedzīšana otrajā dienā varētu būt diezgan spraiga. Taču no tā spraiguma nekas dižs neiznāca, jo uz pirmo punktu izvēlējos iet vairāk pa kresi, lai ilgāk varētu paskriet pa ceļu, pēc tam vēl uzkļūdījos punkta rajonā, jo likās, ka punkts būs lielas ieplakas nevis liela kalna malā, un uz pirmo punktu Pauliņam jau biju zaudējis etapā veselu minūti. Tālāk gan centos iztikt bez kļūdām (Kūms, lai arī sākumā cītīgi turējās aiz muguras, tomēr jau pēc 3.punkta viņu vairs neredzēju) un laicīgi plānot etapus uz priekšu un, ja neskaita, ka nebiju pārliecināts vai uz 6.KP variants pa šoseju būs tas ātrākais (laikam jau bija, ja reiz esmu tur ticis pie 1.laika etapā), tad citādi skrējiens padevās diezgan raits un ceļā uz 11.KP pamanīju Pauliņu.Tā kā sākumā nelikās, ka uz pirmo punktu pazaudēju tik daudz, tad biju nedaudz pārsteigts, ka viņu ieraudzīju tikai te. Punktu paņēmu pirms viņa un tā arī pa priekšu izskrēju skatītāja punktā un arī nākamajā viņu vēl dzirdēju aiz muguras, bet pēc tam etapā cauri purvam Artūrs kaut kur pazuda, un, lai arī es tur uztaisīju nelielu kļūdiņu uz kādām 30-40 sekundēm, Artūrs bija kļūdījies vēl aptuveni pusminūti vairāk, un, lai arī bija sajūta, ka laikam tomēr esmu viņam priekšā, tomēr līdz pat beigām saglabājās neliela nedrošība, ka varbūt tomēr viņš ir priekšā. Kļūdu gan vairāk nebija un finišā skrienot, dzirdēju, ka esmu trešais, līdz ar to bija skaidrs, ka vismaz minimālo sacensību uzdevumu - tikt trijniekā esmu izpildījis.

Kopumā sacensības bija tīri ok. Galvenais jau bija tas, ka mežs bija tāds, pa kuru varēja skriet - nebija īpaši jālaužas. Jūtama gan rudens tuvošanās, līdz ar to ik pa laikam uznākušais lietus nedaudz pabojāja kopējo noskaņu, taču uz apbalvošanu spīdēja smuka saulīte un arī mājupceļš sanāca tīri jautrs. Nākamnedēļ gan atkal būs jāmēro tālais ceļš tajā virzienā, jo netālu no Gulbenes un Balviem būs Gulbenes kauss.

4 komentāri :

  1. Nu zini, man jau nedaudz kauns ir skriet A grupā, kur tad vēl tev...

    AtbildētDzēst
  2. Bet ja es vienkārši gribu izbaudīt patīkamu skrējienu mežā nedzenoties daudzus kilometrus.. Atceros stāstu par O-Ringen, kur vairākas Zviedrijas top orientieristes mēdzot skriet kādā no švakākajām grupām, tikai tāpēc, ka viņām O-Ringens ir vieta, kur aizbraukt ar visu ģimeni atpūsties (un neskriet 10-12 kilometrus katru dienu) un pie reizes paskriet pa mežu, lai arī "atvaļinājumā" izbaudītu orientēšanos, kas viņām tik ļoti patīk, īpaši par to visu neiespringstot.

    AtbildētDzēst
  3. Varbut varetu ielikt ari kartes ludzu?

    AtbildētDzēst
  4. Par Zviedriju un tās sievietēm viskaut kas ir dzirdēts, nez vai vajag par visām varēm skriet pakaļ. :) Un tas arī nav īsti godīgi pret pārējiem konkurentiem, kas tomēr grib sacensties ar sev līdzīgiem ar vismaz kaut kādām izredzēm uz sev labvēlīgu rezultātu... Atpūtai vienkārši paskriet pa mežu, manuprāt, ir domāti o-seriāli. :)

    AtbildētDzēst

Ja ir kāda vēlme kaut ko pie šī piebilst, tad lūgtum!

Lai komentārā ierakstītu savu vārdu (par ko es ļoti priecāšos), laukā "Komentēt kā" izvēlies punktu "Nosaukums/URL" un ailē Nosaukums ievadi savu vārdu, vai arī izvēlies "Anonīms", lai komentētu anonīmi (labāk tomēr komentē ar savu vārdu vai iesauku).