Vakar vakarā biju Rīgā Brāļu un Meža kapos, kur norisinājās svecīšu vakars, un ļoti daudz cilvēku bija ieradušies kapos nolikt svecītes gan pie sev tuvo cilvēku kapavietām, gan arī pie lielajām piemiņas vietām - Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes kapavietas, pie daudzajām plāksnītēm 1.Pasaules karā un Brīvības cīņās kritušajiem karavīriem Mātes Latvijas Brāļu kapos, un arī citviet kapu teritorijā. Lai arī oficiālajos Staro Rīga bukletos šī vieta minēta nav, tomēr būtu pelnījusi pieminēšanu gan, jo tumsā daudzās svecītes radīja patiešām iespaidīgu un skaistu skatu.
Staigājot pa tik lieliem kapiem, jau dienas laikā atrast nepieciešamo taciņu nav tas vieglākais uzdevums, taču vakar vakarā, kad kapos vienīgo gaismu radīja svecīšu gaismas, vairākus cilvēkus dzirdēju sakām, ka esot nedaudz apmaldījušies. Un tas manī raisīja domas, ka, ja vien nepastāvētu nerakstītais likums par to, ka kapos skriet un trokšņot nav īpaši labi, tad citādi šie lielie kapi Rīgā būtu varen interesanta vieta orientēšanās sprintam. Celiņu tur ir vairāk kā vajag, līdz ar to variantu bezgala daudz. Protams, uzzīmēt to visu būtu varen piņķerīgs darbs, bet vēl grūtāk būtu nokontrolēt to, lai dalībnieki patiešām skrietu tikai pa kapu celiņiem nevis izvēlētos taisnākos variantus cauri kapu kopiņām.