Traumpunkts - trešā sērija

Kā izrādījās, tad nepagāja ne mēnesis kopš pēdējās viesošanās slimnīcas traumpunktā, kā nācās tur pabūt jau trešo reizi šogad (katrā reizē slimnīca gan ir bijusi cita). Lai arī mežs šoreiz īsti pie vainas nebija, nu vismaz ne tik tieši kā iepriekšējās reizes, tomēr pie traumas tik un tā tiku, atrodoties mežā, precīzāk sakot, Baložu mežā Rīgas pievārtē.

Skrēju neko ļaunu nenojaušot, un joprojām neko ļaunu arī nenojautu, kad pa palielu gabalu redzēju ceļam pārskrienam palielu suni. Tomēr vēl pēc īsa brīža šis pats suns pilnā ātrumā jau skrēja manā virzienā, un, lai arī, kā ierasts šādos brīžos, apstājos un centos nekustēties, tomēr šis suns pretstatā ierastajam scenārijam - pieskriet, apostīt un aizskriet prom - uzreiz ķērās kājā. Kārtīgi ieķerties gan viņam nesanāca, taču, mēģinot no viņa izvairīties, dabūju izjust viņa zobus arī otrā apakšstilbā. Par nožēlu brīdī kad beidzot pamanīju pie zemes nokritušu zaru un paķēru to rokā, suns kaut kur tālumā sadzirdēja savas saimnieces balsi un aizskrēja prom - citādi droši vien pie nākamā košanas mēģinājuma viņš būtu dabūjis izjust šo zaru uz savas galvas. Saimnieci nemanīju, jo viņa bija kaut kur patālu aiz līkuma, pēc brīža gan pa gabalu redzēju, ka mans uzbrucējs manāms kopā ar vēl vienu līdzīgu suni, tāpēc uzmetu aci uz kājām, vai kur nemana asinis, un veikli griezos riņķī, izvēloties tālāk skriet pa citu taku.

Mājās atskrienot, konstatēju, ka bojājumi īpaši lieli nav, tomēr bikses nedaudz uzplēstas, uz abām kājām nelielas zobu pēdas manāmas, un arī asinis tomēr tapušas nedaudz izlietas. Pēc brūču dezinfekcijas, lai arī sākumā doma par došanos uz slimnīcu tika atmesta, tomēr galu galā, lai drošāks prāts, aizbraucu arī uz traumpunktu, lai noskaidrotu, vai arī pie šāda salīdzinoši minimāla koduma jāsatraucas par trakumsērgu. Slimnīcā gan nevienam īpaši jautājumi neradās un uzreiz saņēmu divas šprices - gan pret trakumsērgu, gan stinguma krampjiem. Vēlreiz tika apstrādātas zobu pēdas un saņēmu īpašo potēšanās lapu, ar kuru turpmākās četras nedēļas jāsaņem vēl piecas potes.

Protams, starpgadījums nepatīkams, un kaut arī no salīdzinoši virspusējiem ievainojumiem tik un tā nelieli uztūkumi traumētajās vietās manāmi un jūtams, ka kāds tur savus zobus ir mēģinājis ievietot, tomēr patiesībā jāpriecājas, ka esmu ticis cauri samērā veiksmīgi, jo kodumi patiesībā varēja būt tādi pavisam kārtīgi, ar zobiem muskulī un tad jau par skriešanu būtu jāaizmirst. Toties manā gadījumā pirms brīža jau atnācu no vakara skrējiena, un skriešanu dienas saķeršanās ar suni nav īpaši ietekmējusi - vien abas zobus izjutušās kājas, joprojām nedaudz jūt zobu neseno klātbūtni.