Pauze procesā

Laikā, kad o-izlases kandidāti dzīvoja pa nometni Ventspilī, bet Valērijs Lisabonā laboja rekordu, Rencis dzīvoja pa istabu. Ne jau tāpēc, ka negribētos neko darīt - skriet gribējās ļoti, ar katru dienu arvien vairāk. Taču vairāk kā mēnesi ilgā skriešana ar brīžiem pārejošu klepu (aukstā vējā savilkt plaušās vēso gaisu nemaz nav grūti, jo vieglāk to izdarīt, ja paskrien nedaudz ātrāk) un ik pa laikam manāmām pazīmēm par temperatūras vai slimības klātbūtni, galu galā rezultējās kārtīgā ārstēšanās kūrē.

No rīta konstatētā temperatūra pie ārsta galu galā tika apzināta, kā izstaigāts (vai varbūt izskriets?) plaušu karsonis, peribronhīts, kaut kāda vīrusa paliekas un vēl auss iekaisums, ko visu pastiprināja pirms divām nedēļām piedzīvotais kritiens uz asfalta, kad ne tikai tiku pie pamatīga roba zodā, bet arī visai stipri atsitu galvu, kas par sevi ik pa laikam atgādina ar zināmām galvassāpēm. Lai no šī visa tiktu vaļā tika nozīmēta vesela čupa zāļu un mājas režīms ar, protams, atturēšanos no skriešanas.

Pagājušajā nedēļā tiku skrējis vien pirmdien, pirms tam piektdiena un sestdiena arī tika pavadīta pusslimā stāvoklī un bez skriešanas, bet nu jau kopš pirmdienas pamazām cenšos kustēties, jo dakteres vārdiem, neliels sportiņš šobrīd esot vajadzīgs, lai organismu iekustinātu. Pirmā treniņskrējiena sajūtas gan bija tādas it kā nebūtu skriets trīs gadus, jo kājas vispār neklausīja (kā nekā iepriekšējās sešas dienas praktiski pa māju vien bija staigāts), bet nu var teikt, ka ar katru dienu sajūtas skrienot kļūst labākas. Un jācer, ka no ziemas neveseluma stāvokļa pamazām būšu ticis vaļā, un pavasari varēšu izbaudīt pilnībā vesels. Varētu jau domāt, ka tā būs mācība turpmākiem gadiem, ka pie pirmajām slimības pazīmēm no skriešanas jāatturās, ātro skriešanu vēsajā laikā jāaizstāj ar skriešanu manēžā un ārsta padoms jāmeklē laicīgāk, taču uz tiem pašiem grābekļiem mēdzam kāpt atkal un atkal, tāpēc būtu labi, ka uz priekšdienām no šī ņemtu vērā kaut mazumiņu.

Visvairāk pārdzīvoju par to, ka izrautās nedēļas no treniņprocesa būs pabojājušas manus pavasara sezonas sportiskos plānus vai, precīzāk sakot, cerētos rezultātus, jo izkritušas ir ne vien pēdējās divas nedēļas, bet arī šī un droši vien nākamā nedēļa būs vairāk tādā saudzējošā režīmā bez nopietna specifiskā treniņdarba. Tāpat krietni pasen biju pieteicies Varšavas pusmaratonam, kas šo svētdien norisināsies Polijas galvaspilsētā, un tā kā biļetes un viesnīca jau sen tika nomaksāta, tad kaut vai ekskursiju pa Varšavu būtu grēks laist garām. Uz starta līnijas jau droši vien arī iziešu, taču cik tā skriešana būs nopietna droši vien sapratīšu vien, stāvot uz starta līnijas. Katrā ziņā tuvāko dienu uzdevums ir iekustināt kājas tiktāl, lai 21 km pievārēšana nebūtu pārāk apgrūtinoša.