Braucienu uz laukiem Aizputē biju nolēmis apvienot ar paskriešanu mežā ar karti un nostartēt Kurzemes pavasarī. Tāpēc kā jau Aijai teicu, vairāk tā bija nevis kārtīga atgriešanās o-sportā, bet vien tāda "iegriešanās", jo tā vien šķiet, ka līdz maija vidum mežā mani arī vairs redzēt nevarēs (nu ja vienīgi Lieldienu balvā). Katrā ziņā paskriešana pa mežu bija interesanta pārmaiņa treniņos un, lai arī 100% sevi neizliku, tomēr pasvīst sanāca tik un tā.
Ar karti mežā nebiju skrējis kopš pērnā gada o-maratona oktobra sākumā, tāpēc galvenās bažas bija tieši par to, cik veiksmīga būs mana un kartes sadarbība. Taču patiesībā šajā ziņā sanāca krietni labāk kā biju cerējis. Fiziskā ziņā, lai arī pa mežu, protams, ir skriet pilnīgi citādāk kā pa asfaltu un arī kājas ir uzkrājušas visai lielu nogurumu, tomēr īpašu problēmu nebija, kaut arī jutu, ka sajūtas, ātrums un piepūle, skrienot pa apvidu un ceļiem, ir pilnīgi dažādi.
Pirmajā dienā jau, skrienot uz pirmo punktu, treniņu darba ar karti trūkums bija manāms, jo uz pirmo punktu kļūdījos ~40-45 sekundes. Tālāk gan noteicu sev, ka jāpiebremzē un vairāk jāseko kartei un patiesībā neskaitot dažas "bakstīšanās" īpašu kļūdu arī nebija. Vien uz pēdējo punktu izskrēju ne tā kā visi citi, pa marķējumu, bet pa taisno cauri mazajām priedītēm un aukstajam ūdenim uz pavisam īsu etapu pazaudējot 10 sekundes. Skrienot jutu, ka ar tādu ātrumu varētu arī skriet otrajā dienā, tāpēc zināju, ka ja izdosies iztikt bez kļūdām tad noteikti otrajā dienā rezultātam jābūt labākam par 1.dienas 10.vietu, jo arī vakara treniņā jutu, ka kājas īpaši izskrējušās nav.
Otrajā dienā patiesībā izdevās noskriet vēl tīrāk kā pirmajā, jo tādu vērā ņemamu kļūdu nebija. Varbūt vienīgi variantus šur tur varēja ņemt citus. Skrienot uz 4.KP pa gabalu ieraudzīju Olle Karner, kurš startēja 4 minūtes pirms manis, taču viņš jau gāja no punkta prom. Pēc tam, paņemot 5.KP, pamanīju, ka viņš punktu paņem vēl aiz manis un ceļā uz 6.KP mani pieķēra un līdz "puķītes" beigām (16.KP) skrējām kopā. Jāatzīst, ka ceļā uz sākot ar 10.punktu un "puķītes" punktus paskrēju Ollem astē, un vairāk centos ātrāk tikt uz priekšu pa apvidu, ne tik daudz orientēties, jo zināju, ka punkti mums sakrīt. Pēc "puķītes" bija garais etaps, kur aizgājām katrs savu variantu - es pilnīgi pa taisno cauri visiem aukstajiem purviem, bet Olle nedaudz vairāk pa ceļiem. Pie punkta biju sekundes 10-15 aiz viņa, taču uz nākamo jau viņu atkal noķēru, un tālāk jau jutu, ka varu skriet un no viņa pamazām attālinājos (pēc finiša gan Olle atzina, ka aukstā ūdens dēļ esot kājās sākušies krampji tāpēc beigās palicis lēnāks). Tā nu arī beigas noskrēju viens pats un finišā zināju, ka esmu noskrējis labi un pat veiksmes gadījumā varētu tikt trijniekā. Devos treniņā un atskrienot manīju, ka manas cerības ir īstenojušās un kopvērtējumā esmu ierindojies 2.vietā, kas pēc pēdējo gadu divām 4.vietām bija patīkams iznākums.
Kopumā Kurzemes pavasaris, kā ierasts, bija foršas sacensības ar interesantām distancēm. Patika tas, ka mežs bija pietiekami skrienams un arī sniega mežā vairs tikpat kā nebija, kā arī lielais vējš mežā bija jūtams minimāli. Būtu gribējies 2.dienā garo distanci nedaudz garāku, lai skrējiens būtu noteikumos paredzēto 90-100 minūšu robežās, un arī vienu kārtīgu garo etapu, bet arī bez tā sanāca izskrieties diezgan labi. Prieks arī par to, ka Kurzemes pavasari bija izvēlējušies gana daudz ārzemju sportistu, kas konkurenci padarīja daudz spraigāku, un spēkus līdz ar to var salīdzināt ne tikai vietējā mērogā.
Mani ceļi - vidējā distance, garā distance.
Nav komentāru :
Ierakstīt komentāru
Ja ir kāda vēlme kaut ko pie šī piebilst, tad lūgtum!
Lai komentārā ierakstītu savu vārdu (par ko es ļoti priecāšos), laukā "Komentēt kā" izvēlies punktu "Nosaukums/URL" un ailē Nosaukums ievadi savu vārdu, vai arī izvēlies "Anonīms", lai komentētu anonīmi (labāk tomēr komentē ar savu vārdu vai iesauku).