Par cilvēkātrumiem

Mašīnām ir ātrumi - pārsvarā pieci, citām arī sestais, un vēl arī atpakaļgaita. Arī vairumam velosipēdu ir ātrumi - trīs zobrati priekšā, seši aizmugurē, kopā sanāk astoņpadsmit. Taču kādā no pēdējiem treniņiem aizdomājos, ka arī cilvēkam ir savi ātrumi. Skaidrības labad droši vien gan būtu jāpiemin, ka vārda "ātrumi" vietā iespējams šajā gadījumā būtu labāk lietot vārdu "pārnesumi", taču cerams, ka būs skaidrs arī paliekot pie "ātrumiem".

Cilvēkam-gājējam to ātrumu ir mazāk - divi, trīs, taču manas domas toreiz treniņā vairāk klīda ap skrienošo cilvēku ātrumiem. Skaidrs, ka tāpat kā mašīnām arī skrējējiem ir atpakaļgaita, taču tā tiek izmantota ļoti reti - būtībā vienīgi treniņos, kā arī skrienošo atpakaļgaitu izmanto tie, kuriem uznāk kāre noskriet, piemēram, maratonu atmuguriski. Taču normālo (ar skatu skriešanas virzienā) ātrumu noteikšana nemaz nav tik vienkārša padarīšana.

Teorētiski varētu paņemt jebkuru distanci un paskatīties labāko rezultātu šādā distancē un rezultātā sanāktu, cik distanču, tik atbilstošo ātrumu, lai distanci veiktu maksimāli ātri. Taču lielākoties rekordisti katrā no distancēm, kurās tie startē, pavada zināmu laika sprīdi treniņos, lai pie konkrētā ātruma pierastu. Tieši tāpēc par atsevišķu ātrumu jeb pārnesumu būtu uzskatāms tāds skriešanas temps, kurā skrējējam ir ērti skriet bez īpašas piedomāšanas par precīzu tempa noturēšanu, respektīvi temps, kuru iespējams vienmērīgi noturēt zināmu laika sprīdi.

Līdz ar iepriekšējo definējumu, manuprāt, vienam skrējējam to ātrumu nemaz nav tik ārkārtīgi daudz, kuros jūtamies pietiekami komfortabli. "Komfortabls" temps gan ir visai nosacīts apzīmējums, jo, piemēram, maksimāls sprints ne vienmēr ir patīkams temps, taču jebkurā gadījumā tas ir ātrums, kuru varam vienmērīgi noturēt apmēram 10 sekundes, kas ir pietiekami garš laika sprīdis, lai to varētu uzskatīt par atsevišķu skrējēja ātrumu. Piedevām jāpiebilst, ka par "komfortablu" ātrumu uzskatu tādu, kurā esmu spējīgs vienmērīgā tempā skriet, speciāli nekontrolējot skriešanas tempu pulkstenī.

Tad nu mēģināju saprast, vai varu nodefinēt, cik ātrumu ir man, un man sanāca septiņi:

• Pirmais - tempa diapazons salīdzinoši plašs, bet tas ir ātrums, pie kura ātri ejot, iespējams, pat kustētos ātrāk - būtībā slavenais džogings;
• Otrais - iesildīšanās temps, ātrāk kā pirmais ātrums, jo ir sajūta, ka kaut lēnām, bet tomēr skrienu;
• Trešais - parastais mierīgo treniņu temps;
• Ceturtais - šo tā apzināti esmu atklājis salīdzinoši nesen, skriešanas literatūrā šo mēdz dēvēt par steady state jeb vienmērīgi ātru skrējienu, kad  organisms vēl izmanto tikai aerobo enerģiju, bet ātrums jau ir diezgan pieklājīgs. Būtībā ātrums tuvu aerobajam slieksnim;
• Piektais - kaut kas ātrāks par maratona tempu, tuvāk pusmaratona tempam. No skriešanas teorijas šis ir tuvu anaerobajam slieksnim;
• Sestais - šis ir ātrākais temps, ko varu noturēt ilgāk kā maksimālā padsmit sekunžu sprintā, t.i. vismaz 1-2 minūtes. Reāli treniņos šis ātrums izpaužas dažādos intervāla treniņos.
• Septītais - kad kājas kustās to maksimālajā ātrumā un patiešām ir sajūta, ka tas ir maksimālais ātrums, kādā spēj skriet. Šādu ātrumu gan vairāk par 100-200m noturēt nevar.

Teorētiski starp katru no maniem ātrumiem varētu izdalīt vēl kādu, kurš varētu būt pietiekami vienmērīgi noturams, visdrīzāk varētu nodefinēt vēl viens starp piekto un sesto, taču, iespējams, atsevišķi to izdalīt nav vērts. Pēc esošā dalījuma, neskaitot pirmo ātrumu, kura tempa diapazons ir ļoti plašs, pārējie viens no otra atšķiras apmēram 20 sekunžu robežās uz vienu kilometru. Te gan jāpiebilst, ka atkarībā no pašsajūtas un ārējiem apstākļiem konkrētā ātruma temps dienu no dienas var atšķirties, pat šo pašu 20 sekunžu diapazonā.

Visbeidzot, ja nu rodas jautājums par to, kāda atšķirība cik to ātrumu ir, tad viens no iemesliem ir tāds, ka jo vairāk "komfortablo"  ātrumu ir, jo vispusīgāk ir iespējams attīstīt savas skriešanas spējas, spējot trenēties un attiecīgi pierast pie visiem šiem ātrumiem. Savukārt otrs visai svarīgs iemesls ir tas, ka jo vairāk ātrumu ir pieejami virs konkrētā skrējiena ātruma, jo lielākas izredzes ir uzvarai cīņā ar konkurentiem. Tā teikt, ja pats skrien ar piekto ātrumu, bet konkurentam tas jau ir sestais, tad pats pārslēdzoties uz sesto un spējot to noturēt pietiekami ilgi, no konkurenta veiksmīgi spēsi aizbēgt, vai vinnēt viņu finiša paātrinājumā.