Sāpju teorija

Šodien ir divdesmitā diena kopš brīža, kad pārtrūka mans normālais treniņu process. Precīzāk gan būtu teikt normālais "skriešanas treniņu process", jo lai arī divas vai trīs brīvas dienas no fiziskām aktivitātēm pa šo laiku ir bijušas, tomēr pēdējās divas nedēļas skriešanas aizvietošanu ar peldēšanu (epizodiski) vai riteņbraukšanu (krietni vien biežāk) esmu centies piekopt visai cītīgi - bieži vien pat divas reizes dienā. Vai no šādām aktivitātēm gan ir liels labums, grūti teikt, jo, lai arī sirds tiek nodarbināta puslīdz līdzīgā režīmā kā skrienot, tomēr muskuļu grupas tās tomēr ir citas. Taču vismaz psiholoģiski ir vieglāk, jo ir sajūta, ka kaut ko daru.
Ar atgriešanos skriešanas gaitās arī kopumā ir šādi tādi uzlabojumi. Pirms nedēļas desmit minūšu skrējiens no rīta, un sāpes kājā visas turpmākās dienas garumā. Toties ceturtdien, kad Ogres stadionā vadīju koptreniņu tiem, kas tikai tagad uzsāk savu skriešanas sezonu, pavadīju veselu pusstundu dažādās kustīgās aktivitātēs, un kāja, lai arī pēc tam sāpēja, tomēr sāpes, šķiet, bija mazāk noturīgas. Savukārt vakar vienā piegājienā noskrēju pat divdesmit piecas minūtes, un lai arī skrējiena otrā pusē sāpes papēža/potītes rajonā kļūst jūtamākas, tomēr tās ir tīri ciešamas. Gandrīz vai grūtāk vakar bija sadzīvot ar to, ka kaut arī sirds noslodzes jomā esmu sevi centies turēt kaut kādā nebūt kondīcijā, tomēr skriešana patiešām ir cita lieta, jo vakar mērenā tempā tikšana kalnā lika teju pāriet soļos - vismaz sajūtas bija līdzīgas. Un arī pulss 10-15 sitienus virs agrākā treniņu pulsa, laikam jau ir tikai normāla parādība pēc vairāk kā divu nedēļu atturēšanās no skriešanas.
Sāpes kājā, lai arī iet mazumā, bet, protams, pazudušas vēl nekur nav. Piektdienas vizīte ultrasonogrāfijā apliecināja, ka kaut kur tur papēža apkaimē ir iekaisums, kaut kur ir pārāk daudz šķidruma. Saliekot ultrasonogrāfijas rezultātus kopā ar dažādiem interneta izziņu avotiem, arvien vairāk izskatās, ka sākotnējā diagnoze par sastieptām saitēm ir bijusi kļūdaina. Visticamāk saites netika sastieptas vispār (tad arī nebūtu jābrīnās, ka iztiku bez kājas pietūkuma), bet gan visa šī trauma ir ilgāka laika perioda rezultāts treniņiem, kam kāja acīmredzot vairs nebija spējīga turēties pretī. Šis viss gan ir manis paša izskaidrojums tām sekām, ko tagad izjūtu, bet, visu kopā saliekot, skaidrojums ieņem visai loģisku apveidu.
Šajā bezskriešanas periodā gan esmu sapratis arī to, ka iepriekš esmu kļūdaini domājis par traumām. Savulaik ierakstā par savām traumām rakstīju, ka traumas iedalās divās daļās - tās, kuras sāp vai citādi liek par sevi manīt, bet skriet netraucē, un tās kur fiziski nav iespējams paskriet (piemēram, salauzt kāja). Taču domājot par šī brīža traumu, kustību zuduma spējas ir bijušas minimālas, taču sāpes, ko šīs kustības rada ir tik lielas, ka skriešanu padara neiespējamu nevis nespēja veikt kustību, bet gan sāpes, ko tās izraisa. Tāpat atklāju, ka laikam pastāv arī tāda lieta kā sāpju atmiņa. Jo pat tad, kad lielo sāpju periods jau bija garām, un klibošana ejot vairs nebija īsti loģiska, tomēr joprojām neapzināti kāju liku uz ārmalas baidoties izjust sāpes (šīs nepareizās iešanas rezultātā gan laikam kaut ko nedaudz paspēju arī pastiept). Taču tas viss kopā tikai apliecina to, ka - viss ir tikai galvā.

Sezonas sākums, bet tomēr ne gluži

Šodien ir jau septītā diena pēc kārtas kā neesmu skrējis. Droši vien daudz nekļūdīšos, sakot, ka pagājušajā gada pa visu gadu nesavācās tik daudz brīvās dienas. Bet paskriet vienkārši neesmu spējīgs.
Man gribas domāt, ka cēlonis tam bija vairāku faktoru kopums - nelielas sāpju sajūtas potītes apkaimē jutu Pirmajās Lieldienās, kas, iespējams, bija kaut kāda reakcija no iepriekšējās dienas garā treniņa. Otrajās Lieldienās manis plānotajā "svētku izklaidē" orientēšanās sprinta sacensībās "Lieldienu Balvā" Rīgas ostas apkaimē, skrienot iekāpu bedrē, kā rezultātā stipri potīti pagriezu, taču turpināju skriet bez jebkādām problēmām. Jau mājās esot, jutu nelielas sāpes potītes apkaimē, taču ne tur kur parasti tās ir, sastiepjot potītes saites. Droši vien lielākā kļūda bija pietiekami intensīvs treniņš tajā pat vakarā, kura laikā velkošas sāpes jutu uz katru soli, bet piestājot pēc treniņa ātrās daļas, kad adrenalīna deva laikam bija beigusies, sapratu, ka sāpes ir tik lielas, ka nespēju vairs skriet - uzliekot svaru uz kājas, sāpes milzīgas. Atlikušos četrus kilometrus līdz mājām sākumā soļoju, bet kad man sāka salt, sapratu, ka jāmēģina kustēties ātrāk un ar imitētu skriešanu 2x lēnāk par ierasto tempu aizklumburēju līdz mājām. Pat galvenais, ka, arī nokļūstot mājās, joprojām kāja nebija ne pietūkusi, ne bija redzami kādi zilumi - vien sāpes un nespēja pārvietoties.
Saskaņā ar nākamajā dienā apmeklētā traumatologa slēdzienu diagnoze ir "Kreisās loc. mediālo sānu saišu sastiepums". Visi normāli cilvēki potītes izgriež uz āru un sastiepj vai sarauj saites potītes ārmalā - ar šādu traumu, gana labi notinot vai noteipojot, var turpināt skriet pat bez īpašām sāpēm. Taču man ir "paveicies" satraumēt saites kājas iekšpusē potītes/papēža kaula rajonā. Pirmās dienas pārvietojoties kliboju diezgan pamatīgi, un kaut arī ar katru dienu sāpes mazinās, tomēr, pat ejot, joprojām kāju uz pilnas pēdas varu nolikt tikai īpaši pie tā piedomājot, jo līdzi uzreiz nāk sāpes. Tā kā šajā gadījumā arī teipošana īsti nespēj līdzēt, tad atturēšanās no skriešanas man ir uz nenosakāmu laiku. Katru dienu ceru, ka "rīt noteikti varēšu nedaudz paskriet", bet, pat mēģinot spert skriešanas soli, sāpes ir pārāk lielas.
Skriešanas sezona Latvijā iesākās aizvakar ar Rēzeknes pusmaratonu. Biju uz Rēzekni aizbraucis un vēl piektdien klusībā cerēju, ka varbūt tomēr spēšu skriet. Taču pirms starta uzvelkot skriešanas drēbes, uzvelkot kājās botas un mēģinot skriet, sapratu, ka skriet nebūs lemts. Pat ja caur milzīgām sāpēm pāris kilometrus spētu noskriet, pēc tam droši vien neskriešanas periodu daudzkārt pagarinātu. No skriešanas Rēzeknē nācās atturēties, toties centos būt par labu līdzjutēju.
Protams, vietējo maču izlaišana - vēl jo vairāk tādu kā te Rēzeknē, kur reāli varētu cīnīties par uzvaru, ne tuvu nav patīkamākā lieta, taču jo vairāk nomāc tas, ka ar katru dienu, kurā nākas iztikt bez skriešanas attālinās cerība pilnvērtīgi būt gatavam maratonam, ko biju iecerējis skriet maija otrajā pusē. Kaut arī šobrīd vēl ceru, ka maratonu skriet varēšu, tomēr arvien skaidrāks top tas, ka cerēto maratona gatavību sasniegt nebūs iespējams.
No diviem treniņiem dienā pāriet uz pilnīgu aktivitāšu zudumu nemaz nenāk par labu organismam, kurš ir pieradis pie kārtīgas slodzes. Un kaut arī saņemties darīt kaut ko citu, lai vismaz aerobās spējas uzturētu kaut kādā nebūt kondīcijā, nav tik viegli kā gribētos, tomēr pagājušajā nedēļā droši vien biju viens no regulārākajiem baseina apmeklētājiem ar trim peldēšanas reizēm, un arī vakardienas maratons uz velosipēda pēc Parīzes maratona noskatīšanās, nedaudz par sevi atgādina caur sāpošiem dibena muskuļiem. Kamēr skriet vēl nevaru, ar šādām aktivitātēm būs jāturpina nodarboties regulāri, citādi brīdī, kad kāja atkal ļaus skriet, skriešanai gatava nebūs ne vien kāja, bet arī viss organisms.