Sāpju teorija

Šodien ir divdesmitā diena kopš brīža, kad pārtrūka mans normālais treniņu process. Precīzāk gan būtu teikt normālais "skriešanas treniņu process", jo lai arī divas vai trīs brīvas dienas no fiziskām aktivitātēm pa šo laiku ir bijušas, tomēr pēdējās divas nedēļas skriešanas aizvietošanu ar peldēšanu (epizodiski) vai riteņbraukšanu (krietni vien biežāk) esmu centies piekopt visai cītīgi - bieži vien pat divas reizes dienā. Vai no šādām aktivitātēm gan ir liels labums, grūti teikt, jo, lai arī sirds tiek nodarbināta puslīdz līdzīgā režīmā kā skrienot, tomēr muskuļu grupas tās tomēr ir citas. Taču vismaz psiholoģiski ir vieglāk, jo ir sajūta, ka kaut ko daru.
Ar atgriešanos skriešanas gaitās arī kopumā ir šādi tādi uzlabojumi. Pirms nedēļas desmit minūšu skrējiens no rīta, un sāpes kājā visas turpmākās dienas garumā. Toties ceturtdien, kad Ogres stadionā vadīju koptreniņu tiem, kas tikai tagad uzsāk savu skriešanas sezonu, pavadīju veselu pusstundu dažādās kustīgās aktivitātēs, un kāja, lai arī pēc tam sāpēja, tomēr sāpes, šķiet, bija mazāk noturīgas. Savukārt vakar vienā piegājienā noskrēju pat divdesmit piecas minūtes, un lai arī skrējiena otrā pusē sāpes papēža/potītes rajonā kļūst jūtamākas, tomēr tās ir tīri ciešamas. Gandrīz vai grūtāk vakar bija sadzīvot ar to, ka kaut arī sirds noslodzes jomā esmu sevi centies turēt kaut kādā nebūt kondīcijā, tomēr skriešana patiešām ir cita lieta, jo vakar mērenā tempā tikšana kalnā lika teju pāriet soļos - vismaz sajūtas bija līdzīgas. Un arī pulss 10-15 sitienus virs agrākā treniņu pulsa, laikam jau ir tikai normāla parādība pēc vairāk kā divu nedēļu atturēšanās no skriešanas.
Sāpes kājā, lai arī iet mazumā, bet, protams, pazudušas vēl nekur nav. Piektdienas vizīte ultrasonogrāfijā apliecināja, ka kaut kur tur papēža apkaimē ir iekaisums, kaut kur ir pārāk daudz šķidruma. Saliekot ultrasonogrāfijas rezultātus kopā ar dažādiem interneta izziņu avotiem, arvien vairāk izskatās, ka sākotnējā diagnoze par sastieptām saitēm ir bijusi kļūdaina. Visticamāk saites netika sastieptas vispār (tad arī nebūtu jābrīnās, ka iztiku bez kājas pietūkuma), bet gan visa šī trauma ir ilgāka laika perioda rezultāts treniņiem, kam kāja acīmredzot vairs nebija spējīga turēties pretī. Šis viss gan ir manis paša izskaidrojums tām sekām, ko tagad izjūtu, bet, visu kopā saliekot, skaidrojums ieņem visai loģisku apveidu.
Šajā bezskriešanas periodā gan esmu sapratis arī to, ka iepriekš esmu kļūdaini domājis par traumām. Savulaik ierakstā par savām traumām rakstīju, ka traumas iedalās divās daļās - tās, kuras sāp vai citādi liek par sevi manīt, bet skriet netraucē, un tās kur fiziski nav iespējams paskriet (piemēram, salauzt kāja). Taču domājot par šī brīža traumu, kustību zuduma spējas ir bijušas minimālas, taču sāpes, ko šīs kustības rada ir tik lielas, ka skriešanu padara neiespējamu nevis nespēja veikt kustību, bet gan sāpes, ko tās izraisa. Tāpat atklāju, ka laikam pastāv arī tāda lieta kā sāpju atmiņa. Jo pat tad, kad lielo sāpju periods jau bija garām, un klibošana ejot vairs nebija īsti loģiska, tomēr joprojām neapzināti kāju liku uz ārmalas baidoties izjust sāpes (šīs nepareizās iešanas rezultātā gan laikam kaut ko nedaudz paspēju arī pastiept). Taču tas viss kopā tikai apliecina to, ka - viss ir tikai galvā.