Trīs dienu maratons Sāremā

Ar uzvaru Siguldas pusmaratonā (1h08'20"), kur, praktiski visu distanci skrienot vienatnē, vien nieka 10 sekundes atpaliku no sava personīgā rekorda, visticamāk noslēdzu savu šī gada sacensību sezonu Latvijā. Taču ar šo skrējienu nebūt netika likts punkts sacensību sezonai kopumā, jo pēc pavisam nelielas atelpas no Siguldas skrējiena, devos uz Igaunijas lielāko salu Sāremā, lai piedalītos tur jau 40.reizi notiekošajā trīs dienu skrējienā - "Saaremaa kolme päeva jooks".
Sāremā skrējienā trīs dienu laikā tiek pieveikta maratona distance jeb 42.195 km - pirmajā dienā jāveic 10 kilometri, otrajā - 16.195 km, bet pēdējā 16 km. Šajā skrējienā piedalījos jau otro reizi. Iepriekšējā reize bija pirms trim gadiem, kad trīs dienu laikā maratonu pieveicu 2:22:08, izcīnot 6.vietu, bet šogad biju apņēmības pilns noskriet vismaz pāris minūtes ātrāk. Uz Sāremā gan braucu arī ar domu šo skrējienu izmantot kā labu treniņu maratonam, taču neskatoties uz šo sacensības tomēr paliek sacensības.
Brauciens uz Igauniju iesākās visai saspringti, jo, jau tā izbraucot ar lielu novēlošanos, nācās vēl atgriezties mājās pēc aizmirstā maka un tiesībām. Galu galā uz prāmi tomēr paspējām, kaut arī, vēl esot Latvijā par paspēšanu īstas pārliecības nebija. Laiks pa ceļam bija visai lietains un arī visnotaļ vējains, un lai arī Sāremā lietus jau bija mitējies, tomēr vējš tur bija visai iespaidīgs, kas nozīmēja tikai to, ka savu ietekmi uz rezultātu tas noteikti atstās.

Otrās dienas startā

Stāvot uz starta 10 kilometru distancei piektdienas pēcpusdienā, nopētīju, ka no pērnā gada TOP10 finišētājiem, kam tiek piešķirti dalībnieku numuri atbilstoši pērnā gada vietai, ieradušies ir vien trīs. Bet igauņu ātros sportistus jau sejā nepazīstu, tāpēc to, cik daudz gana ātru skrējēju dalībnieku vidū patiesībā ir, nemaz nevarēju īsti nojaust. Tā, piemēram, nemaz nemanīju, ka sportistu vidū ir arī igauņu ātrākais šī brīža stadiona garo distanču skrējējs Tiidrek Nurme - taisnības labad gan jāatzīst, ka Sāremā viņš bija ieradies ar domu ne pārāk nopietni pieiet startam. Turpretī viņa treniņu partneris no Kenijas Ibrahim Mukunga, kas pirms mēneša bija vinnējis Tallinas pusmaratonā, skrienot ātrāk par stundu un sešām minūtēm, gan bija ieradies Sāremā trīs dienu skrējienā, lai uzvarētu.
Tā nu pirmās dienas startā jau pirmajos metros no visiem skrējējiem jūtami atrāvās jau pieminētais Kenijas skrējējs, kurš vēl pirmajos metros atskatījās, it kā neizpratnē, kāpēc viņam neviens neseko. Aiz Ibrahima, kurš ar pavadošo motorolleru attālinājās aizvien tālāk, kādu gabaliņu tālāk skrējām aptuveni seši skrējēji, viņu vidū arī igauņu skrējējs Vjatšeslav Košelev, kurš 2000. gadu sākumā Sāremā skrējienā uzvarējis vairākas reizes, un joprojām 45 gadu vecumā skrien gana ātri, jo pērn bija ierindojies 3.vietā kopvērtējumā.
Jau pirmajā kilometrā jutu, ka vējš ir patiešām stiprs, tad gan trase pagriezās un vēju atkal juta mazāk, tajā brīdī arī tie, kas pirmo kilometru bija sākuši nedaudz ātrāk par savām spējām, jau sāka pagurt, un es nedaudz tempu kāpināju, kā rezultātā palikām trijatā - es, Košelevs un vēl viens igaunis. Tā nu, galvenokārt man skrienot pa priekšu,noskrējām divus kilometrus, un neilgi pēc trešā kilometra atzīmes krustojumā, kur trase oficiāli veda pa kreisi, norādošā bulta bija sagriezta par 90 grādiem. Kaut arī tā nedaudz aidomīgi tā norāde izskatījās, tomēr tiesneša tur neviena nebija, priekšā skrienošais Ibrahims arī vairs nebija redzams, un visi trīs aizskrējām taisni. Tagad, kad esmu kartē precīzi izmērījis, varu teikt, ka noskrienot 200 metrus ceļš beidzās un priekšā bija liels lauks, līdz ar to bija skaidrs, ka esam aizskrējuši nepareizi. Apgriežoties pa gabalu varēja redzēt, ka visi pārējie sportisti krustojumā nogriežas pa kreisi, un nu nācās dzīties visiem pakaļ.
Uzsākot pakaļdzīšanos, laikam diezgan jūtami pieliku ātrumā, jo visai drīz abi mani kompanjoni pamazām sāka iepalikt, un lai arī ik pa laikam savus sekotājus dzirdēju, tomēr viņi bija jau kādu gabaliņu iepakaļus. Tā nu pamazām dzenoties visiem sportistiem garām, kas kaut arī pirmos kilometrus bija veikuši lēnāk kā es, tomēr bija pratuši nogriezties īstajā vietā, pamazām sāku savu pozīciju uzlabot. Jo tuvāk pirmajiem tiku (laikam gan pareizi būtu teikt 'otrajiem', jo Ibrahims no Kenijas noteikti joprojām turpināja attālināties), jo viņu apsteigšanai vajadzēja arvien vairāk laika, taču, pa vidu cīnoties vēl arī ar vēju, apmēram pie 6.kilometra atzīmes jau sazīmēju priekšā divus skrējējus, kas skrēja tobrīd otrajā un trešajā pozīcijā.

Kaut kur trasē, mēģinot atgūt zaudēto

Turpmāko divu kilometru laikā atstarpi līdz viņiem sadeldēju, un pie astotā kilometra atzīmes, kur tajā dienā bija visstiprākais vējš (vējš brāzmās bija vismaz 10 m/s), veicu manevru, lai apsteigtu otrajā vietā esošo skrējēju, līdz ar to pakaļdzīšanos biju sekmīgi īstenojis (vakarā gan uzzināju, ka dažiem igauņiem bija licies, ka mēs vienkārši esam pirmos kilometrus sākuši lēnāk, pēc tam sākuši skriet kā nākas un tāpēc viņiem tādā pieklājīgā ātrumā skrienam garām vēl distances vidū). Pēdējos divos kilometros vējš atkal iegriezās vairāk no muguras, līdz ar to skriešana bija vieglāka, un finišā ieskrēju kā otrais ar rezultātu 33'04". Ņemot vērā noskrietos liekus 400 metrus, kas teorētiski prasīja vismaz ap 1'15", rezultāts būtu kādas 10 sekundes zem 32 minūtēm, kas nozīmē, ka būtu ticis pie jauna PB 10km šosejas skrējienā - taču varu vien vainot pats sevi, ka palaidu garām īsto pagriezienu. No otras puses, liekus 400 metrus noskrēja arī mani abi konkurenti, kas finišēja aiz manis ~20 sekundes, tāpēc uz to varētu skatīties arī kā uz taktisku gājienu pretinieku nokausēšanai, un oficiāls PB tad jau būs nākamreiz, jo pārliecinājos, ka personīgā rekorda tempā 10 kilometrus varu noskriet.
Otrās dienas 16.195 km skrējiens tāpat kā pirms trim gadiem norisinājās Sorves pussalā, taču šogad apmēram puse trases veda pa citu maršrutu. Būtiskākā atšķirība droši vien bija tā, ka distances pirmajā daļā apmēram 2 kilometri veda pa meža ceļu, iepriekšējai trasei meža posma nebija (ja neskaita pēdējos 500 metrus, kas sakrita arī ar šī gada distanci) un viss skrējiens bija pa asfaltu.

Otrās dienas finišā

Pirmajos metros pēc starta jau atkal no visiem ātri vien atrāvās Ibrahims, un nedaudz ātrāk par mani iesāka arī kāds skrējējs ar Sāremā kreklu (acīmredzot vietējais Sāremietis), kuram šajā dienā tempu palīdzēja noturēt jau manis pieminētais ātrais igaunis Tiidrek Nurme. Pirmajā pusotrā kilometrā, kura laikā arī bija pastāvs noskrējiens no kalna, Sāremā skrējējs vēl turējās man priekšā kādu gabaliņu, bet tad, nonākot uz meža ceļa, viņam paskrēju garām. Kādu brīdi ar mani vēl bija arī mani abi iepriekšējās dienas kompanjoni, kurus biju aizvedis nepareizi, taču drīz vien arī viņi sāka pamazām iepalikt.
Ap ceturto kilometru jau biju atpakaļ uz asfalta, sekoja apmēram kilometru garš skrējiens cauri finiša ciematiņam ar nosaukumu Iide - te vismaz gar malu vēl bija pa kādam līdzjutējam, bet tālāk jau nācās pilnībā paļauties uz savām spējām bez ārējiem atbalsta saucieniem. Sestais kilometrs iegriezās tieši vējā, un tā kā tā vēl bija atklāta vieta, tad vējš bija jo jūtamāks. Lai raksturotu vēja ietekmi varu teikt, ka starpība uz tempu bija apmēram 10-12 sekundes uz kilometru, skrienot nosacītā aizvējā vai šeit stiprajā pretvējā.
Ar lielāku vai mazāku pretvēju nācās cīnīties turpmākos sešus kilometrus. Aptuveni divarpus kilometru garajā posmā jūras tuvumā vējš bija jūtams vēl spēcīgāk - posmā kur vējš pūta no sāniem man bija nopietni jāpiepūlās, lai sāniski varētu pārvietoties no vienas ceļa puses uz otru. Savukārt tajās retajās vietās, kur aizvēju radīja koki vai krūmi, nācās īpaši piedomāt pie tā, lai šo brīdi neizmantotu atpūtai un strauji nenomestu tempu, bet turpinātu skriet pienācīgā ātrumā.
Kad līdz finišam bija atlikuši nedaudz mazāk kā pieci kilometri trase pagriezās nost no jūras atpakaļ uz Iide ciematu, un nu jau vējš pūta no muguras un skriešana bija daudz patīkamāka un arī kilometru laiki kļuva daudz ātrāki.

Ibrahim Muukunga

Vēja ietekmētās tempa maiņas distances laikā vairākas reizes lika arī pārmainīt potenciālā finiša laika prognozes. Ja pirms starta biju cerējis, ka ideālā variantā varētu noskriet nedaudz lēnāk kā 52'30", tad distancē šī prognoze sākumā pārvērtās par 53' minūtēm, pēc tam jau 53'30" un vienā brīdī pat šķita, ka būs jāpiepūlas tikt zem 54'. Kad līdz finišam bija palikuši vairs četri kilometri, tad sapratu, ka būs jāpacenšas, lai varētu tomēr finišēt zem 53'30", bet pēdējie divi ātrākie kilometri beigās ļāva finišēt ar rezultātu 53'19". Finišēju diezgan pārliecinoši otrajā pozīcijā - 2'19" aiz Ibrahima no Kenijas un minūti priekšā trešās vietas finišētājam.
Skaidrs, ka vējš kādas 30-40 sekundes pie rezultāta bija pielicis, bet no otras puses varu priecāties, ka nenācās vēl papildus cīnīties arī ar lietu, jo laikā, kad finišēja pēdējie skrējēji bija sācies arī lietus - vienīgi, šķiet, ka tas bija sācies, kad viņiem vējš jau bija mugurā, tāpēc tik ļoti skriešanu tas droši vien neietekmēja.
Pēdējā 16 kilometru garā diena pa Kuresāri un tās tuvāko apkaimi iepriekšējos gadus tika organizēta kā iedzīšanas starts pirmajiem desmit skrējējiem pēc pirmo divu dienu rezultātiem. Taču šogad - vai nu tāpēc, ka pa divām dienām pirmās vietas atrāviens no otrās vietas, šajā gadījumā manis, bija jau četrarpus minūtes, vai arī kāda cita iemesla dēļ - bet arī pēdējā dienā visi tomēr startēja kopā.

Pēdējā dienā distances sākumdaļā

Šoreiz trešās un ceturtās vietas īpašnieki laikam tomēr bija nolēmuši vairāk pievērsties taktiskai cīņai, tāpēc jau no paša starta kā parasti visiem pa priekšu aizskrēja Ibrahims, bet šoreiz arī man neviena sekotāja nebija, un tā nu jau no paša distances sākuma skrēju vienatnē. Šajā dienā vējš bija mitējies, un vismaz tas nebija īpašs traucēklis. Taču tā kā pēdējā dienā tikai nedaudz vairāk kā pusdistance bija pa asfaltu, bet pārējā distances daļa veda gan pa zemes, gan grants ceļiem, gan pa vietējo golfa laukumu, slēpošanas trasi un pat īsu posmu pa pavisam mazu meža taciņu, tad vēja vietā nācās saskarties ar citām grūtībām.

Pēdējie kilometri pirmajā dienā

Pirms starta biju nospriedis, ka nebūtu slikti pacensties finišēt ar rezultātu zem 52'36", kas ļautu triju dienu summā paskriet zem 2h19'. Un, lai arī regulārās seguma maiņas dēļ arī distances pirmajā pusē kilometru laiki brīžiem diezgan jūtami lēkāja, tomēr vēl piecus kilometrus pirms finiša teorētiski saglabāju iespēju cerēto rezultātu sasniegt. Tomēr pēdējie kilometri izrādījās tieši visgrūtākie, jo vispirms trase uz īsu brīdi iegriezās diezgan jūtamā pretvējā, savukārt tad sekoja divi kilometri pa slēpošanas trasi, par kuras esamību no trīs gadu senā skriešanas reizes biju jau piemirsis. Slēpošanas trasē tempu ietekmēja gan mīkstais segums skaidu un mulčas formā, gan arī divi pastāvi kāpumi, no kuriem uz viena pat bija uzlikta liela izsaukuma zīme par tūlīt sekojošo stāvo lejupnoskrējienu.
Pēdējie divi kilometri atkal bija pa pilsētu garām Kuresāres cietoksnim, un lai arī tos noskrēju pieklājīgā tempā, tomēr slēpošanas trasē kādas 15-20 sekundes tika pazaudētas no cerētā laika, un finišā ieskrēju ar rezultātu 52'47". Ibrahimam zaudēju 2'23", bet aiz manis nākamais finišēja pēc 1'34". Kopumā triju dienu summā biju noskrējis maratona distanci 2h19'11" - ņemot vērā pirmās dienas liekos metrus, veiksmes gadījumā varētu paskriet pavisam nedaudz zem 2h18'. Taču pat tādā gadījumā Ibrahimam būtu zaudējis veselu mūžību, jo viņa trīs dienu rezultāts 2h12'15" tikai pāris sekundes atpalika no Sāremā skrējiena visu laiku labākā rezultāta.

Ar finišētāja medaļu (pēc finiša vēl tiku nointervēts kaut kādai igauņu TV)

Kopumā ar skriešanu šajā trijās dienās biju visnotaļ apmierināts, sanāca savākt gana daudz kilometrus pieklājīgā ātrumā, kas noteikti maratona treniņprocesā nāks par labu. Jāatzīst, ka pirmdienā diezgan labi jutu, ka aizvadītās dienas ir gana daudz un gana ātri skriets, jo gan nedaudz sāpēja kājas, gan arī kopējais sagurums bija jūtams, un vakarā pat uz salīdzinoši īsu treniņu īpaši negribējās iet. Arī nākamā diena vēl bija ar salīdzinoši sagurušām sajūtām, taču jau trešdien atkal sajūtas biju gluži labas, un nu varu pielikt pēdējos punktus uz "i" maratona gatavošanās posmā, jo mans nākamais maratons paredzēts jau pēc divarpus nedēļām.