 |
Barselonas arhitektūra |
Iesākt sezonu ar personīgo rekordu ir pat ļoti patīkami, iesākt to ar rezultātu, kas ir bijis kluss mērķis vismaz pēdējos četros maratona sagatavošanās ciklos, ir vēl jo patīkamāk. Un kaut arī tā īsti pašam noticēt savam finiša rezultātam ir visnotaļ pagrūti, tomēr skrējiens Barselonas maratonā, acīmredzot, ir izdevies patiešām lielisks - bija gan vieglāki, gan grūtāki momenti, taču finišs tika sasniegts patiesā priekā.
Pirms maratona
Par labu startam
Barselonas maratonā izlēmu pašā janvāra sākumā - vienu brīdi gan apsvēru domu par skriešanu Parīzē aprīļa sākumā, un tāpat arī bija variants par Romas maratonu nedēļu vēlāk kā Barselonā (Romā būs jāskrien kādu citu gadu, jo Romas trasi noteikti gribu izskriet) , taču galu galā izlēmu, ka Barselona ļoti labi iekļaujas plānā, kad, atbraucot no trīs nedēļu ilgās
Spānijas nometnes, tieši atliktu divas nedēļas līdz startam. Tā kā pēdējās divās nedēļās tik un tā vairs nekāda super nopietna trenēšanās nebūtu jāveic, līdz ar to, pat, ja laikapstākļi šajās divās nedēļās Latvijā būtu ļoti ziemīgi, nekādu īpašu ietekmi uz maratonu tas neatstātu. Un arī tas, ka decembris bija pagājis praktiski bez sniega un treniņi bija aizritējuši šajā laikā ļoti labi, lika domāt, ka salīdzinoši agrais sezonas sākums būs tieši laikā, lai novērtētu ziemā izdarīto. Protams, tikko, kā maratona dalība bija apstiprināta, tā janvārī līdz Latvijai atnāca lielais aukstums, taču, zinot to, ka maratons būs jāskrien, nācās vien trenēties ar tādu pat atdevi kā siltajā decembrī.