Pērn uz Spāniju devos janvāra vidū, bet šogad braucienu izdevās ieplānot gandrīz mēnesi vēlāk - tā teikt, tuvāk skriešanas sezonai. Un tā nu februāra lielākā daļa tika pavadīta nedaudz siltākā vietā par Latviju (jāatzīst gan, ka pirmās nometnes dienas bija visai lietainas un pavēsas - un līdzpaņemtās vilnas zeķes gluži labi noderēja arī Spānijā).
Protams, kopš aizbraukšanas arī Latvijā temperatūras nebija diez ko ziemīgas, un skriešanai laikapstākļi ir bijuši visnotaļ pateicīgi, taču lielākais pienesums no nometnes, manuprāt, ir tieši nometnes režīms, kad skriešanai un arī pilnvērtīgai atpūtai pēc skriešanas ir pieejama visa diena - kad ir laiks diendusai dienas vidū, kad nav jāuztraucas par darbu vai mājas rūpēm, kad nedaudz ilgāk paguļot, nav jāsaīsina treniņš, lai paspētu uz darbu un vienkārši var trenēties daudz atbrīvotāk (tas gan nebūt nenozīmē ka mazāk).
San Pedro promenāde gar Vidusjūru (kaut kur tālumā vīd arī Gibraltārs) |
Līdz šādam skatam jāskrien kilometri desmit, bet noteikti pūļu vērts |
Spānijā tiku arī pie līdz šim lielākās ēstās "austiņas" |
Redz pie kā noveda atvaļinājums :) Ar nepacietību gaidu PR maratonā aprakstu.
AtbildētDzēst/edGars