Kad gribēšana ir lielāka par varēšanu

Turpinot Vecāķos aizsākto ceļu uz atgriešanos skriešanas pasaulē, joprojām sacensībās pārāk garas distances neskrienu. Lai arī vēl pagājušajā nedēļā domāju, ka Valmieras maratonā skriešu pusmaratonu, tomēr nedēļas sākumā sapratu, ka, lai arī vēlme skriet pusmaratonu ir gana liela, tomēr nebija īstas pārliecības, ka tas tomēr būs pa spēkam - joprojām garākos skrējienos kājas netur ilgāku slodzi, un arī mans sāpošais reģions par sevi diezgan bieži atgādina.
Ja tā padomā, tad, lai vispār būtu progress, gribēšanai regulāri būtu jābūt lielākai par varēšanu - citādi jau nespēsim piespiesties izdarīt vēl nedaudz vairāk un izkāpt no komforta zonas. Taču laikam jau reizēs, kad varēšanu ierobežo veselības likstas, tad ar to piespiešanos izdarīt vairāk jābūt visai uzmanīgam. Tā nu šoreiz cīņā starp gribēšanu un reālistisko varēšanu uzvarēja varēšana, un Valmierā skrēju vien 10.5 kilometru distanci. Tagad, apskatot pusmaratona rezultātus, gan šķiet, ka, iespējams, pusmaratonā pat finišētu augstāk par 4.vietu, ko izcīnīju 10.5 kilometru distancē, bet veselības labā lēmumu laikam tomēr biju pieņēmis pareizu.

Lēnā atgriešanās

Šī vasara noteikti bija krietni atšķirīgāka nekā daudzas iepriekšējās, vismaz sportiskajā ziņā noteikti. Vasaru noteikti sanāca nedaudz vairāk pavadīt kā parastam aktīvam cilvēkam un mazāk kā tādam, kas lielāko daļu brīvā laika pavada aktīvi trenējoties. Tomēr vismaz šobrīd neliela virzība pozitīvā virzienā sāk notikt.