Lēnā atgriešanās

Šī vasara noteikti bija krietni atšķirīgāka nekā daudzas iepriekšējās, vismaz sportiskajā ziņā noteikti. Vasaru noteikti sanāca nedaudz vairāk pavadīt kā parastam aktīvam cilvēkam un mazāk kā tādam, kas lielāko daļu brīvā laika pavada aktīvi trenējoties. Tomēr vismaz šobrīd neliela virzība pozitīvā virzienā sāk notikt.

Skriešanas atsākšana

Nedienas ar sāpošo jostas vietu, par ko jau jūlija sākumā rakstīju, nekur nepazuda. Laiku pa laikam pamēģināju paskriet, kad jutu, ka vairs ikdienā sāpes nejūtu, tomēr parasti sapratu, ka joprojām labi nav, un turpināju savu brīvo laiku aizpildīt ar velobraukšanu. Tā jūlijā kopumā noskrēju vien 66 kilometrus, toties nominos gandrīz 350. Arī augusta sākumā uz velosipēda biju redzams visnotaļ bieži - pēdējā 4 dienu skriešanas mēģināšanas reize atkal beidzās ar sāpēm jostas daļā, un nolēmu, ka jāturpina vien mīties, jo pavisam mierā nosēdēt nevarēju, un bija cerība, ka kaut nedaudz velobraukšana fizisko kondīciju varētu tomēr uzturēt.
Augusta vidū izdevās tikt Latvijas Olimpiskajā vienībā (LOV) pie fizioterapeita Agra, kurš izsecināja, ka esmu diezgan šķībs un līks, un arī to, ka gurnu muskuļiem ir nepieciešami ļoti daudz vingrinājumi, lai tos dabūtu pareizā novietojumā. Tiku arī noteipots, lai ierādītu muskuļiem pareizo stāvokli. Tā nu ļoti daudz vingrojot un ar daudz teipa uz dažādām ķermeņa daļām, kas ik pa laikam tiek atjaunots, jau piekto nedēļu atkal skrienu. Kaut nevarētu teikt, ka sāpes ir izzudušas pavisam, it sevišķi tās jūt, kad teips ir noņemts, vai arī ir paskriets nedaudz ātrāk, tomēr varu atkal skriet - un tas jau ir daudz.
Protams, nevarētu teikt, ka atgriešanās skrienošā ritmā būtu ļoti viegla. Pirmā nedēļa tika kombinēta ar velobraukšanu, otrajā jau tikai skrēju, taču īstas sajūtas, ka patiesi skrienu nebija, jo kāju muskuļi skriešanu bija aizmirsuši ne pa jokam, un pēc skriešanas tie regulāri sāpēja visur, kur vien var sāpēt. Trešajā nedēļā jau skriešana kļuva patīkamāka, bet jāatzīst, ka joprojām pulss pie slodzes līdz galam vēl nav atgriezies normālā līmenī (no riteņbraukšanas priekš skriešanas pulsa tomēr jēga maza, jo ķermeņa augšdaļa atšķirībā no skriešanas tur nestrādā praktiski nemaz - šo labi izjutu arī atsākot skriet, kad jau pirmajā nedēļā, kas sakrita arī ar vēsāku laiku, tiku pie klepus, jo plaušas no aktīvas elpošanas bija atradušas). Tāpat joprojām kājas, it sevišķi augšstilbi, vēl nav gatavas skriet ļoti ilgi, jo diezgan ātri parādās sajūta, ka augšstilbi ir piedzīti un kājas paliek smagas. Lieki piebilst, kad gan dēļ šī, gan arī dēļ tā, ka ik pa laikam tomēr jostas daļā kaut kādu sāpi jūtu, šī brīža skriešanas apjoms ir vien 60%-70% no tā ko varēju izdarīt pavasarī.

Vecāķu skrējiens

Nespēja skriet vasarā arī nozīmēja to, ka visus vasaru nācās iztikt bez startēšanas jebkādās sacensībās. Un tā kā tagad jau gandrīz mēnesi biju paskrējis, tad nolēmu, ka nebūtu slikti notestēt, cik daudz no sportiskās formas esmu pazaudējis, piedaloties Vecāķu skrējienā - 10 kilometri pa pludmales smiltīm un tuvējo kāpu smilšainajām takām, kurā biju pēdējos trīs gadus uzvarējis. Treniņos kādus 2-3 ātrākus treniņus arī biju paspējis uztaisīt - kuros gan par īpaši ātriem bija grūti nosaukt, jo ātrumu ierobežo, gan strauji kāpjošais pulss, gan arī vienkārši kāju nespēja turēt ātrumu, tomēr vismaz nedaudz ātrums kājām bija atgādināts un cerēju, ka vismaz tas Vecāķos nedaudz palīdzēs.

Riktīgi saguris

Atgriešanās sacensību apritē sanāca ar trešo vietu, un jāatzīst, ka pēc sajūtām tas bija visu laiku grūtākais 10 kilometru skrējiens, ko jelkad esmu skrējis. Līderis Mārtiņš Jocis atrāvās jau no pirmajiem metriem, un tālāk sekotāju grupiņa jau bija nedaudz lielāka. Pirmos divus kilometrus pa pludmali jau bija grūti tikt līdzi arī šai grupai, pēc tam gan mežā nedaudz atguvos (vai arī citi pagura), bet vairākus kilometrus pa meža uzartajām smilšainajām stigām skrēju grupiņai pa priekšu, taču jau pēc noskrietiem sešiem kilometriem jutu, ka skrienu uz maksimumu, galva no intensīvās slodzes un ķermeņa temperatūras celšanās burtiski vārās, un pulss pulsometrā pat rādīja 190. Tajā brīdī arī nopietni apsvēru, ka nav vērts varbūt sevi mocīt, ātrums jānomet un līdz finišam jāaizskrien mierīgā tempā - taču tad pieslēdzās sportiskais azarts - tā kā tajā brīdī skrējām trijatā, un sapratu, ka trijniekā tomēr varu ieskriet, tad bija vien jāskrien līdz galam un tā vieta trijniekā jāizcīna.
Galu galā tomēr mūsu trijotne pašķīda - viens atkrita, un pēc tam pamazām atkritu arī es, bet finišā ieskrēju kā trešais. Biju arī patīkami pārsteigts, ka rezultāts 35'29" bija vien minūti sliktāks, kā biju skrējis pirms gada - tad noteikti nebiju skrējis tik maksimāli kā šodien, taču tik un tā biju gaidījis, ka rezultāts būs vismaz vēl minūti sliktāks. Lai vai kā izšāvies biju tik pamatīgi, ka visu pēcpusdienu un vakaru galvā bija riktīgs "kosmoss".

Joprojām saguris, bet visnotaļ priecīgs

Kas tālāk?

Tālākie šīs sezonas sportiskie plāni gan ir miglā tīti. Visupirms jau jāturpina vingrot un skriet tik uzmanīgi, lai no sāpēm tiktu vaļā pavisam - arī tad, kad teipa tur nav. Skaidrs arī tas, ka atšķirībā no pēdējiem četriem rudeņiem, šogad maratonu neskriešu - līdz maratonam vēl tāls ceļš šobrīd ejams, t.i., skrienams. Bet sacensībās noteikti vēl šogad skriešu - kad, kur un cik daudz gan atkarīgs no tā, cik ātri sportiskā forma atgriezīsies puslīdz normālā stāvoklī, lai tās nebūtu nebeidzamas mocības visas distances garumā - sportiskās vēlmes jau ir daudz un dažādas, bet ar to varēšanu pagaidām tā ir kā ir.