Neplānotais sezonas nobeigums

Novembrī biju ieplānojis startu Valensijas maratonā - tajā pašā, kurā skrēju pirms gada, un tajā pašā, kur Jānis Girgensons pirms pāris dienām izskrēja šīs sezonas ātrāko maratonu starp Latvijas sportistiem (2:19:08). Taču tā vietā, lai skrietu maratonu Spānijā, svētdien riņķoju Ogres ielās.
Par to, ka novembrī varētu atkal skriet Valensijas maratonā domas bija jau augustā. Līdz šim gan divreiz vienu un to pašu maratonu skrējis neesmu.Taču tā kā pērn Valensijā rezultāts (2:26:30) neiznāca tāds kā cerēts, un arī tāpēc, ka šogad maratona rīkotāji atkal piedāvāja gana izdevīgus nosacījumus ar bonusu par jaunu personīgo rekordu, tad izlēmu uz Valensiju tomēr atkal braukt. Un līdz ar to visi starti rudenī jau tika skrieti ar domu par gatavošanos Valensijas maratonam (tajā skaitā arī starts Valmieras maratonā).
Septembris skriešanas sajūtu ziņā gan nebija īpaši izdevies, taču oktobra otrajā pusē jau, ieejot kārtīgā maratona treniņu režīmā, sāka parādīties pazīmes, ka maratona formai pamazām tuvojos. Salīdzinot ar pavasara gatavošanos Rīgas maratonam, tik labi rezultāti treniņos gluži nebija, taču pie sevis spriedu, ka rezultātam ap 2h22' līdz maratona datumam būšu gatavs skriet. Tā kā līdz personīgajam rekordam tas būtu patālu, un arī uznākušais rudens vēsums nedaudz bija apslāpējis skriešans motivāciju, tad vienu brīdi gan apsvēru domu uz maratonu nebraukt. Taču tā kā 2h22' tik un tā ir gana pieklājīgs rezultāts, un biļetes arī negribējās laist vējā, tad domu par nebraukšanu uz maratonu atmetu.
Taču oktobra pēdējās nedēļas sākumā sāka parādīties savādas sāpes labās kājas muskulī nedaudz virs potītes. Ja pirmās dienas, kaut arī kāju noteipoju, vēl centos pārāk to neņemt vērā, tad piektdienas vakara treniņu beidzu jau pēc trim minūtēm - kāja sāpēja diezgan pamatīgi, un sapratu, ka, turpinot skriet, tikai nodarīšu kājai vēl vairāk pāri. Tam sekoja trīs dienu treniņu pauze, neskrienot nemaz. Pēc trīs dienu pauzes kājai sāka palikt labāk, taču nākamajā nedēļā neko garāku par 30-40 minūtēm tik un tā noskriet nevarēju - ja, uzsākot skriet, likās, ka nekas nesāp, tad parasti pēc 25-30 minūtēm atkal sāpes sāka atgriezties. Vien novembra otrās nedēļas vidū beidzot atkal biju spējīgs noskriet stundu no vietas - kāja vairs nesāpēja, kaut zemapziņā joprojām bija bažas par to, ka 100% labi vēl nav.
Ieilgusī divu nedēļu pauze, kurā tika noskrieti knapi simts kilometri, atnākušais sniegs, kā arī neskriešanas laikā uzēstie kilogrami (nepilni četri) un, protams, neveselā kāja bija diezgan pārliecinoši argumenti tam, ka pilnīgi noteikti uz maratonu nav jēgas braukt - it sevišķi, ja tas jau ir pēc 10 dienām, bet neesmu pat drošs vai diži vairāk par stundu varu paskriet, kur nu vēl skriet četrdesmit divus kilometrus.
Tā nu no braukšanas uz maratonu atteicos. Taču tā bija tikai daļa no traumas sekām. Kā izrādījās, tad, divas nedēļas padzīvojot šādā brīvākā režīmā, atsākt atkal regulāri skriet un vispār atrast motivāciju, lai ietu skriet, ir ārkārtīgi grūti. Kad skriešana ir tikai tā starp citu, un ir tik patīkami no rīta nedaudz ilgāk pagulēt, kad nav jāceļas uz treniņu pirms darba, un vakarā ilgāk varu pabūt mājās, tad neskriet un palikt istabā nevis iet pa sniegu skriet ir pavisam viegli.
Laikā, kad vēl plānoju braukt uz Valensiju, biju nolēmis, ka pēc maratona divas trīs nedēļas paņemšu tādu kārtīgu pauzi, kas nav bijusi jau ļoti ilgi, lai organisms varētu atpūsties un atkopties pēc visa sezonas noguruma, visām traumām. Te nu sanāca tieši tāda pauze, tikai bez noskrieta maratona. Bet tagad, kad vismaz pamazām būtu jau jāatsāk atkal regulāri kustēties, tas nemaz nav vienkārši.

Pēdējie metri Rembatē

18.novembrī Rembatē ik gadu ir skrējiens par godu Latvijas svētkiem - šogad jau tas bija 30.reizi. Pērn neskrēju, būdams Valensijā, un arī šogad, ja skrietu maratonu, Rembatē skriet nesanāktu. Taču tā kā uz Valensiju nebraucu, tad, lai kaut nedaudz sevi piespiestu pirms tam paskriet un izvilktu sevi no neskriešanas bedres, nolēmu pieteikties Rembates skrējienam, un vismaz tādā veidā pēc ilgiem laikiem tikt pie kāda kvalitatīvāka treniņa.
Rembatē uzvarēju, taču, kaut arī pašam likās, ka skrēju gana raiti, tomēr patiesībā tā nemaz nebija. Lēnāk par šīs reizes rezultātu biju skrējis vien tālajā 2009.gadā. Skriešanas apstākļi varbūt šogad nebija pavisam ideāli (lietus, vējš, milzumdaudz peļķes, mīksts pamats), taču skaidrs tik un tā ir tas, ka ir jāizdomā, kā dabūt sevi atpakaļ skriešanas režīmā. Pagaidām vēl nekādus "kalnus" treniņos nav jāgāž, taču regulāri sākt atkal kaut ko darīt, regulāri piecelties un paskriet no rīta, beigt ēst vairāk kā vajag, laicīgi iet gulēt - to gan vajag - citādi vairs pat nav prieka pašam par sevi.