Punktu skrējiens

Riteņbraukšanas lielajās daudzdienu sacensībās braucēji cīnās ne tikai par uzvaru kopvērtējumā vai atsevišķā posmā, bet arī par punktiem atsevišķā sprinta un "kalnu karaļa" vērtējumā, ko izcīna par būšanu ātrākajam konkrētā starpfinišā. Ātrslidošanā, skrituļslidošanā un treka riteņbraukšanā viena no disciplīnām ir punktu brauciens (saukts arī masu starts), kur punktus piešķir tiem, kas ir ātrākie pēc konkrēta apļa, un beigās uzvar tas, kurš savācis visvairāk punktus. Redzot šāda veida disciplīnas, krietni sen jau esmu domājis par to, ka būtu interesanti, ja skriešanā ieviestu ko līdzīgu.
Ja vien neskrien pats, kāds draugs vai arī ir ļoti labs komentētājs, tad garo distanču skriešana no skatītāju viedokļa bieži vien nav pats aizraujošākais sporta veids visa skrējiena vērošanai no malas. Ja vien dalībnieku līmenis nav būtiski atšķirīgs, tad, it sevišķi lielajos čempionātos pārsvarā 5000 un 10000 metru distancēs, lielāko distances daļu visi sportisti skrien kopā un uzvarētāju noskaidro vien pēdējā apļa sprintā (reizēm tā gadās arī maratonā). Savukārt ar šādu papildus punktu vērtējumu sacensības varētu padarīt daudz dinamiskākas jau no pirmajiem apļiem, kas arī palīdzētu novērst skriešanu grupā visu skrējiena laiku.
Manis pieminētajos sporta veidos punktu došanas varianti ir dažādi - šosejas riteņbraukšanā, piemēram, starpfinišos iegūtajiem punktiem ir pavisam atsevišķs vērtējums ar savu balvu fondu, un tie, kas cīnās par galveno kopvērtējumu šajā punktu cīņā parasti neiesaistās. Arī iegūtajiem punktiem uz vietu kopvērtējumā parasti ir minimāla ietekme (par uzvaru atsevišķā posmā pienākas gan punkti, gan arī bonusa sekundes nost no kopējā laikā kopvērtējumā).
Treka riteņbraukšanā punktu braucienā (160 apļi) punktus dod pirmajiem četriem braucējiem ik pēc katriem 10 apļiem (5, 3, 2 un 1 punkti, par pēdējo apli dubultā). Beigās uzvar tas, kuram ir visvairāk punkti, neatkarīgi no finišēšanas secības.
Ātrslidošanā ir līdzīgi (pēc ceturtā, astotā un divpadsmitā apļa pirme trīs saņem attiecīgi 5, 3 un 1 punktu), savukārt tiem trim ātrākajiem, kas ir ātrākie pēc pēdējā sešpadsmitā apļa, tiek attiecīgi 60, 40 un 20 punkti. Līdz ar to visvairāk punktu beigās tik un tā ir tiem trim, kas finišējuši visātrāk. Taču pārējās vietas tiek noteiktas pēc iegūtajiem punktiem, un tad kāds, kurš ir bijis starp ātrākajiem visus starpfinišos, bet beigās pat finišējis kā pēdējais, galu galā var būt pat ceturtajā vietā.
Domājot par punktu ieviešanu skriešanā, visticamāk pareizāk šķistu, ka finišēšanas kārtībai arī būtu jānosaka vietu sadalījumu finiša protokolā, nevis punkti arī ietekmētu vietu secību finišā. Taču par starpfiniša rezultātiem varētu piešķirt atsevišķas balvas vai prēmijas.
Viens piemērs, kas pasaulē ir, ir Ņujorkā ik gadu rudenī notiekošais 5.avēnijas jūdzes skrējiens (5th Avenue Mile), kur uzvarētājs (5000$ prēmija) ir tas, kurš finišē pirmais pēc jūdzes jeb 1609 metriem, taču papildus 1000$ piešķir tam, kurš ir ātrākais pēc pusdistances. Piedevām 1000$ var saņemt tikai tad, ja finiša rezultāts nav sliktāks par 4'00" vīriešiem un 4'32" sievietēm, kas parasti nozīmē drīkst finišēt ne vairāk kā apmēram desmit sekundes pēc uzvarētāja, kas šiem starpfiniša uzvarētājiem ne vienmēr izdodas.
Latvijā solis šajā virzienā ir Stirnu buka "kalnu karaļa" sprints, kur katrā skrējienā distances vidū vai beigās ir viens kāpums, kura pieveikšanas laiks tiek atsevišķi mērīts, un beigās tiek apbalvots ātrākais kalnā skrējējs. Stirnu bukā gan īpatnībā ir tā, ka šī starpposma rezultāts izteikts punktu veidā tiek summēts ar finiša rezultātu, lai noteiktu skrējiena uzvarētāju. Un tad beigās īsajam kalnu sprintam ir, manuprāt, neadekvāti liela ietekme uz vietu izkārtojumu beigu protokolā, kad kāds, kurš ir bijis ļoti ātrs sprinta posmā (minūtes vai divu garumā) var beigās būt priekšā tiem, kas ir bijuši ātrākie kopējā distancē (stundas vai divu garumā). Bet nevar arī noliegt, ka lielai daļai skrējēju cīņa par ātru sprinta rezultātu patiesi ir papildus motivācija distancē.
Ir skaidrs arī tas, ka, lai no šāda formāta būtu liela jēga, tad dalībnieku sastāvam būtu jābūt pietiekami kuplam un diezgan līdzvērtīgam vai arī tiem starpfinišiem būtu jābūt distances sākumdaļā, kamēr dalībnieki vēl nav izretojušies un par augstāku vietu starpfinišā varētu pacīnīties kāds, kas līdz finišam līderu ātrumā noteikti neaizskries. Ar starpfinišu distances sākumā, arī kāds no pilnās distances favorītiem, tomēr nolemjot pacīnīties ar uzvaru arī starpfinišā, varētu lieki iztērēt spēkus, un nebūt vairs tik ātrs lielajā finišā. Papildus tam būtu arī jāizdomā kaut kāds mehānisms, kas izslēgtu kaut kādu sarunāšanu, kad sportisti savā starpā vienojas, kurš tiks pie uzvaras starpfinišā un īsti par to necīnās. To atrisinātu liels dalībnieku skaits, bet tas arī nozīmē, ka distances beigu daļā no šādiem starpfinišiem īsti nav jēgas, ja līderis jau tajā brīdī ir viens vai varbūt tie ir divi vai trīs.
Man šķiet, ka Latvijas apstākļiem, ideālākā distance varētu būt 10 km gara, kur tad vismaz pirmajā distances pusē varētu būt vairāki skrējēji, kas varētu pacīnīties par starpfiniša vietām. Šobrīd droši vien ideālākā vieta, kur to īstenot būtu Piltenes 10 km skrējiens, kur abus gadus ir bijis pietiekami spēcīgs dalībnieku sastāvs, un tur jau arī šobrīd ir piedomājuši par papildus naudas balvām, sasniedzot konkrētu rezultātu finišā. Tam klāt vēl pieliekot starpfinišu cīņu, varētu, piemēram, dot 100 EUR par būšanu ātrākajam pēc katra no pirmajiem pieciem kilometriem. Papildus bonuss varētu būt par vienkārši ātrāko, piemēram, ceturto kilometru (par to varētu tad cīnīties arī tie, kas vairs nav starp līderiem). Patiesībā jau par to, kādā veidā un cik lielus bonusus par starpfiniša rezultātiem dot, droši vien varētu izdomāt daudz un dažādus variantus, taču tāpat ir skaidrs, ka ar manām neesošajām sprinta īpašībām, man pašam droši vien lielas izredzes par starpfinišu cīņu nebūtu. Taču tik un tā šāda formāta skrējienā, manuprāt, būtu interesanti piedalīties.