Kad sezona rit uz beigu pusi

Iepriekšējo ierakstu nobeidzu ar apņemšanos tikt lielākā skaidrībā par to, kas īsti vainas ir manai kājai, un arī atkal sākt skriet aktīvākā režīmā. Skriet vairāk un biežāk, kaut arī ar īslaicīgām atkāpēm, bet tomēr palēnām izdodas, turpretī tikt galā ar savu reizēm neklausošo kāju joprojām nav izdevies.
Pēc neirologa vizītes augusta beigās man tika nozīmēts rentgens un magnētiskā rezonanse. Uz pirmo tiku uzreiz, bet uz magnētisko rezonansi nācās kādu laiku pagaidīt. Lai cik arī tas nebūtu nepareizi, bet, gaidot magnētiskās rezonanses atbildi, cerēju, ka tur beidzot parādīs kaut kādu vainu un tad vismaz būs skaidrs gan problēmas cēlonis, gan arī potenciālie risinājumi. Taču atbilde daudz neatšķīrās no iepriekšējo izmeklējumu rezultātiem - "Skriemeļos, diskos, muguras smadzeņu distālā daļā, starpskriemeļu locītavās - izmaiņas nekonstatēju.".
Devos pie neiroloģes otro reizi - nu jau ar rezultātiem, un laikā starp abām vizītēm izietu B vitamīna injekciju kursu. Taču vienīgais, ko viņa varēja atbildēt, ka, acīmredzot, tā nav neiroloģiska problēma. Vienīgā viņas piebilde bija, ka man esot pārāk liels izliekums muguras skriemeļu lejasdaļā, kas, iespējams, pie slodzes tomēr kaut kur kaut ko nospiež, un tā risināšanai varot mēģināt skriet ar jostu. Un vēl arī jāiet pie kārtīga fizioterapeita.
Vēl pirms otrās viesošanās pie neirologa paspēju Valmierā noskriet 12 kilometru distanci Valmieras maratona ietvaros. Jāatzīst, ka šis laikam bija šī gada kontrolētākais ātrais skrējiens, jo kāja, nezaudējot sajūtas, izturēja gandrīz astoņus kilometrus. Un arī pēc tam, konkurentu motivēts, centos turpināt likt soļus pareizi un daudz lēnāks nepaliku.
Tā kā iepriekšējās sacensībās Piltenē novēroju, ka kāja atsakās daudz vairāk, kad skrienu, tuvojoties savai spēku robežai, tad Valmierā nolēmu iesākt skrējienu prātīgāk kā citas reizes, necensties skriet līdzi citiem, bet skriet savā tempā. Šogad ir bijušas reizes, kad pirmais kilometrs ir noskriets ātrāk par 3'15"/km, tad Valmierā pirmo kilometru noskrēju 3'21". Līdzīgu tempu turēju arī turpmākos kilometrus, pamazām arī ķerot rokā konkurentus, kas sākuši bija ātrāk par savām spējām.
Uzsākot otro apli galvenais mērķis bija priekšā skrienošais Armands Bušs, kurš, kā man tajā brīdī šķita, skrēja trešajā pozīcijā. Vēl pēc kilometra viņu biju praktiski noķēris. Tas gan sakrita ar brīdi, kad sāka "pazust" kreisā kāja. Temps gan nokrita pavisam nedaudz (apmēram 5" kilometrā), bet arī Armandam laikam nebija viegli, jo no manis viņš neattālinājās. Pāris reizes viņu mēģinot apdzīt, Armands atkal saņēmās un centās atrauties, tomēr kāpumā trases tālākajā galā tiku viņam garām, un pamazām no viņa atrāvos. Tajā brīdī šķita, ka esmu trešais, taču pēc kāda brīža līdzjutēji ziņoja, ka esmu ceturtais, līdz sapratu, ka vienu no priekšā skrienošajiem biju aizmirsis pieskaitīt.
Pēdējā pusotrā kilometrā jau bija jāsāk apdzīt daudzi skrējēji par apli, līdz ar to sanāca liela līkumošana, bet konkurentus aiz muguras līdz arī redzēt grūtāk. Skrēju ātri, bet ar pārliecību, ka mana vieta ir droša. Taču pēdējos apmēram 300 metrus pirms finiša sāku dzirdēt saucienus, ka man strauji kāds tuvojas. Tad nu nācās kārtīgi saņemt spēkus, noturēt taisnu pēdu, un pēdējos 200 metros pāriet tādā kārtīgā finiša sprintā. Laikam biju paātrinājies īstajā brīdī, jo Dainis Stepe, kurš distances beigu daļā bija kāpinājis tempu un pēdējā kilometrā bija apdzinis arī Armandu, mani tomēr nenoķēra. Ceturtā vieta, rezultāts 40:12, un pieveikti 12 kilometri, kas ir šī gada garākā distance sacensībās. Ar Niedrāji/2BE1ST komandu ieguvām arī otro vietu komandu ieskaitē.

Uz komandu vērtējuma otrā pakāpiena

Nākamajā nedēļā pēc Valmieras pēc ilgākām pārdomām biju pieteicies uz vizīti pie Aigara Fadejeva. Savulaik olimpiskais medaļnieks soļošanā, bet nu jau labu laiku darbojas kā masieris un sporta terapeits. Vienīgo reizi pie viņa uz masāžu biju bijis pirms sešiem gadiem, kad cīnījos ar nospiestu sēžas nervu labajā dibena muskulī. Vienīgās atmiņas no tās reizes bija, ka, uz masāžas galda guļot, sāpēs biju ieķēries galdā, un  arī tas, ka pēc pamatīgās masāžas nākamajā rītā man visa mugura bija zilumos. Bet toreiz akūtā vaina laikam tika likvidēta.
Arī šoreiz piedzīvojums uz masāžas galda bija varen agresīvs, sāpīgs un daudz enerģijas prasošs, jo, izejot uz ielas, jutos pilnīgi kā apdullis. Arī šoreiz zilumu uz mana ķermeņa bija diezgan daudz un daži turējās pat ilgāku laiku. Aigaram bija savs viedoklis par to, kur un kāpēc ir vaina. Tā kā izmīcīto muskuļu atgriešanās pie normālas funkcionēšanās noritēja un norit palēnām, tad vēl  ir grūti teikt, vai patiesi risinājums ir atrasts. Man ir sajūta, ka problēma ir pārvirzījusies uz citu vietu, tātad iespējams, tuvāk patiesībai ir tikts. Katrā ziņā vēl viena vizīte pie Aigara ir ieplānota, un tad varbūt jau labāk varēs saprast, vai tas būs bijis īstais virziens, kurā meklēt vainu.
Kopš augusta beigām patiesi biju sācis skriet nedaudz vairāk, un nedēļas kilometrāža apmēram bija pakāpusies līdz apmēram simts kilometriem nedēļā, līdz ar to teorētiski fiziskajai kondīcijai vajadzētu nedaudz iet uz augšu. Pēc viesošanās pie Aigara jau paredzami nācās gan dažas dienas izlaist, jo ar tādiem izmasētiem muskuļiem paskriet būtu ļoti grūti. Bez tā bija vēl dažas dienas, kad nācās ieviest nelielas korekcijas treniņprocesā, līdz ar to gatavošanās sezonas izskaņai nenoritēja pavisam gludi. Taču Siguldā Skrien Latvija pēdējā posmā uz starta stājos, un biju gatavības pilns veiksmīgi nostartēt 10 kilometru distancē.
Galvenais mērķis bija mēģināt izcīnīt (noturēt) gan 2.vietu sezonas absolūtajā kopvērtējumā, gan arī uzvaru savā vecuma grupā. Biju sarēķinājis, ka par apmēram pusminūti man ir jābūt ātrākam par Anatoliju Macuku, un kaut par sekundi finišā jābūt priekšā Uldim Briedim, lai abus šos mērķus sasniegtu. Viņus abus Valmierā biju vinnējis un atgriezies cīņā par kopvērtējumu, un arī šeit līdz ar to galveno uzmanību pievērsu viņiem. Kaut arī biju iecerējis tāpat kā Valmierā arī šoreiz sākt prātīgāk, tomēr pirmie divi kilometri sanāca ap 3'16"/km, kaut patiesībā biju krietni aiz līderiem, un arī savas grupiņas aizmugurē. It kā nebija ļoti grūti, bet nekāds brīvais skrējiens arī nebija. Un arī galvenais konkurents Uldis bija sākumā turpat blakus, līdz ar to prom arī nevarēja laist.

Trešais no oranžajiem krekliem starp dzeltenām lapām un ziliem krekliem

Siguldā šogad bija atkal mainīta trase. Kopā ar silto un saulaino laiku rudens baudīšanai tā bija ļoti laba. Labiem rezultātiem pērnā gada plānojums noteikti bija labāks, bet šogad noteikti vairāk varēja izjust Siguldas rudeni. Trases plānojumā vienīgi, manuprāt, lieks bija vismaz pirmais no diviem 180 grādu apgriezieniem (varbūt bez tā varētu iztikt, ja, otrreiz ieskrienot rotācijas aplī, izskrietu pa visu apli pretējā virzienā nevis uzreiz grieztos nost, vai arī startu varēja pārcelt turpat, kur tas bija pirms gada pārsimts metrus tālāk), un vēl neparocīgs (vairāk laikam nepakājīgs) bija līkloču posms Siguldas pils dārzā. Vizuāli tur viss bija ļoti labi, bet sacensību ātrumā izņemt vienu pēc otra sekojošos līkumus un vēl paralēli apdzenot atpalicējus nebija pārāk vienkārši, un tas uzreiz izsita no ritma. Patiesībā pirmajā aplī mitrā asfalta dēļ tur arī saslīdēju, kā dēļ nācās ar roku atbalstīties pret sienu, lai līkumā neapkristu.
Nu un, protams, apdzenamo pūļi otrā apļa beigu daļā un finišā ir lieta, kas noteikti neveicina ātru skriešanu. Manuprāt, prātīgākais būtu piecu kilometru skrējējus laist trasē pusstundu vai pat tikai divdesmit minūtes pirms pārējām distancē. Tā netiktu lieki izstiepts starta laiks, ātrākos viena apļa skrējējus varētu sagaidīt jau finišā, savukārt lēnākie paspētu tikt līdz galam pirms viņus noķertu garāko distanču skrējēji, kas startētu vēlāk.

Ar piepūstiem vaigiem

Atgriežoties pie notikumiem trasē, tad pirmo apli vēl izskrēju kopā ar nelielo grupiņu, kur bija, šķiet, trīs vai četri pusmaratonisti, es un vēl Krists Siņicins, kurš arī skrēja 10 kilometrus. Tobrīd kopā ar Kristu bijām ceturtajā un piektajā pozīcijā, un biju diezgan drošs, ka ar laiku diezgan strauji atkal ātrumu zaudēs tobrīd trešajā vietā skrienošais Armands Bušs, līdzīgi kā tas bija Valmierā.
Uzsākot otro apli, jau jutu, ka kāja atkal ne pārāk grib klausīt, taču ap to brīdi arī uznāca tāds vispārējs spēku izsīkums, un uz priekšu varēju tikt tikai ar lielām pūlēm, kājas galīgi negribēja klausīt. Parasti, kad kāja atsakās sadarboties, tad samazinās soļu ritms, taču šoreiz papildus tam kājas vispār likās iztukšotas. Tā nu mana grupiņa no manis visai ātri attālinājās. Aiz muguras gan redzēju, ka Uldis Briedis ir kādu gabalu iepalicis vēl aiz manis, un vismaz pirmajā aplī esmu bijis ātrāks par viņu, taču vēl jau bija tikai nedaudz pāri pusei.
Kāja šoreiz gan uzvedās nedaudz labāk kā citas reizes, katrā gadījumā krīzes momentā tas kontroles zudums lai arī bija, bet bija mazāks - tā ka iespējams, tiešām masāža būs kaut ko mainījusi. Bet visu otro apli saglabājās tas lielais nespēks kājās. Varbūt tas bija tāpēc, ka sāku par ātru, pulss bija neierasti augsts un laktāts bija pārpludinājis muskuļus jau ļoti agri. Iespējams, pie vainas bija arī nelielais izbrauciens ar riteni iepriekšējā vakarā, kas arī kaut kādus spēkus bija paņēmis, bet varbūt vienkārši nebija skrienamā diena.
Pirmajā 180 grādu apgriezienā, kad līdz finišam bija apmēram pusotrs kilometrs, pamanīju, ka Uldis nemaz tik tālu aiz muguras nav. Bet vēl tuvāk ir Kārlis Vīksne, kurš izskatījās krietni kāpinājis tempu. Sapratu, ka nu ir kārtīgi jācīnās līdz galam, jo piekto vietu pazaudēt negribu, un beigu posmu, kur sanāca ļoti daudz līkumot gar apdzenamajiem par apli, noskrēju cik vien bija iekšā (necik daudz jau patiesībā nebija). Finiša taisnē vēl man ceļu nobloķēja kāda spāņu skrējēja, kur laikam bija nolēmusi pāriet soļos, taču līdz finišam Kārlis mani tā arī nenoķēra, un kā piektais ar rezultātu 35:35 arī finišēju.
Kaut arī pirmsstarta mērķi par Ulda un Anatolija vinnēšanu izpildīju un savu vecuma grupu sezonas kopvērtējumā esmu vinnējis, tomēr Krists Siņicins, kurš otrā apļa sākumā kopā ar pusmaratonistu grupiņu aizskrēja prom no manis un ļoti ātri bija noskrējis beigas, beigu beigās sezonas kopvērtējumā tomēr pakāpās uz otro vietu, mani nostumjot uz trešo. Sezonas garumā zaudēti vien trīs punkti, kas sanāk kādas 6-8 sekundes. Vai es Siguldā varēju noskriet par sešām sekundēm ātrāk? Pie tām sajūtām, kas bija - domāju, ka nē. Vai pa sezonu varētu salasīt tās sešas sekundes? - iespējams.  Taču nevienā skrējienā šogad neesmu taupījies un finišā ieskrējis ar pusspēku. Iespējams, kaut kur bija pārāk ātrs starts, kas lika pārāk samazināt tempu distances beigu daļā, bet kopumā Kristas acīmredzot bija pelnījis vairāk. Galu galā šeit Siguldā viņš man bija priekšā vairāk kā pārliecinoši, un no trim savstarpējiem startiem (neskaitot neveiksmīgo pavasara skrējienu Liepājā) divos viņš bija ātrāks par mani.
Ar to arī Latvijas sacensību sezona laikam ir galā. Droši vien 18.novembrī gan vēl noskriešu Rembates skrējienu par godu Latvijas svētkiem, bet tas jau būs vairāk tradīcijas pēc. Vēl gan esmu ieplānojis aizbraukt līdz Igaunijai noskriet Sāremā 3-dienu skrējienu, kur trīs dienās (10km, 16.195km un 16km) kopā jānoskrien maratons. īpaši gatavs tādam piedzīvojumam neesmu, bet tas būs vairāk brauciens izklaidei ar sportisku piedevu. Tik ātri kā iepriekšējās divas reizes (2h22' un 2h19') noteikti neskriešu, bet, ja kāja ļaus, tad ap 2h25'-2h26' noskriet trīs dienu summā būtu diezgan labi.