Pēc skrējiena Saldū, kas bija pirms gandrīz mēneša, biju sasmēlies motivāciju skriešanai. Tik ļoti, ka pat nolēmu uzklausīt vēl kāda speciālista padomu par manu kāju, kas reizēm tirpst un reizēm zaudē kontroli. Tā rezultātā izgāju magnētterapijas kursu muguras lejasdaļai, kā arī nu jau gandrīz mēnesi daudz vairāk laika veltu vingrošanai, galvenokārt stabilizējošo korsetes muskuļu stiprināšanai. Vai no tā būs kāds jūtams rezultāts, droši vien varēs redzēt vien pēc kāda laika. Taču vismaz esmu pārliecinājies, ka pamatīgi nosvīst un tikt pie nākamajā dienā sāpošiem muskuļiem, kas līdz šim, acīmredzot, nav tikuši gana nodarbināti, var arī no parastas vingrošanas.
Pēc Saldus treniņu režīms bija vidēji seši treniņi nedēļā kopsummā ap 70-80 kilometriem. Vismaz reizi nedēļā centos stadionā uzskriet ko ātrāku, kas būtu tuvāk piecu kilometru sacensību ātrumam. Nedēļām ejot, sajūtas liecināja, ka forma uzlabojas. Taču, cik ļoti, to jau kā nākas var pārbaudīt tikai sacensībās.
Liepājā, šī gada pirmajā Skrien Latvija posmā, uz starta stājos ar vēlmi (bet ne pārāk lielu pārliecību) aptuveni 5.3km garo distanci noskriet ātrāk par 17 minūtēm, kas būtu vidējais temps ap 3'12"/km. Pirms starta, iesildoties, sajutu savādas sajūtas muguras lejasdaļā, kas likās atgādinām to, ko jutu turpat Liepājā pirms gada, kas distances laikā pārvērtās par tādām sāpēm, ka pēc finiša vairs nespēju paiet. Vai nu šoreiz tās bija kaut kādas ķermeņa nelāgas atmiņas par pērno gadu vai kā citādi, taču skrienot nekādas sāpes mugurā nejutu.
Startā, kā jau ierasts, īsajās distancēs, visi pirmos pārsimts metrus skrien visai ātri. Un iesākumā uz brīdi pat iepaliku no saviem konkurentiem, līdz pamazām uzķēru skrējiena ritmu. Pirmais kilometrs gan patiesi arī bija ātrs, jo pēc finiša pulkstenī redzēju, ka skrējiena ātrākais kilometrs bija tieši pirmais - 3'06".
Uz pirmā kilometra beigu daļu gan savus tiešos konkurentus Aigaru Feteri un Arni Ozoliņu biju noķēris un pat izvirzījies grupas vadībā. Divi līderi - Jānis Razgalis un Artūrs Niklāvs Medveds jau bija labu gabalu priekšā, līdz ar to bija skaidrs, ka mūsu starpā būs cīņa vien par trešo vietu.
Grupiņas vadībā noskrēju arī otro kilometru, kas daļēji pārklājās ar brīdi, kad mūsu distances maršruts sakļāvās ar pusmaratona trasi un pusmaratonistiem, kas bija startējuši desmit minūtes ātrāk, un kādu brīdi, kamēr lielajam vairumam pusmaratonistu tikām garām, lika nedaudz vairāk palīkumot, lai dabūtu sev priekšā brīvu trasi.
Uz otrā kilometra beigām grupas vadību ļāvu pārņemt Aigaram Feterim, taču vēl pēc aptuveni 700 metriem, kad bijām tikuši līdz platākām ielām, uz brīdi centos veikt kāpinājumu un atrauties no abiem sekotājiem. Taču, lai arī temps pieauga, tomēr konkurenti nekur neiepalika, un pēc brīža, kad distance iegriezās pretvējā, kas šoreiz neierasti pūta nevis no jūras, bet gan no A puses, atkal vadību pārņēma Aigars.
Drīz vien izrāvienu veica viņš, un tajā brīdī viņam līdzi spēja turēt vien Arnis, bet es sāku nedaudz iepalikt. Atstarpe līdz viņiem arvien pieauga, un šķita jau, ka viņi vairs nebūs panākami. Tomēr vēl pēc pārsimts metriem kļuva skaidrs, ka Arnim, kurš bija centies Aigaram turēt līdzi, laika nav pārāk viegli, par ko liecināja viņa regulārā atskatīšanās. Drīz vien Arnis no Aigara sāka atpalikt un palēnām viņam sāku atkal tuvoties es.
Šoreiz apmēram 700 metrus pirms finiša bija jāskrien garām sacensību starta-finiša zonai, un ap to brīdi Arni beidzot biju panācis, apdzinis un nu centos no viņa aizmukt prom. Aigars vairs nešķita noķerams, bet par ceturto vietu tomēr bija iespēja pacīnīties. Lai arī redzēju, ka Arnim nemaz nav viegli, tomēr īsti no viņa aizmukt neizdevās, un, kad ~350 metrus pirms finiša bija 180 grādu pagrieziens, tad Arnis, veiksmīgāk veicot apgriešanos, bija atkal man gandrīz blakus.
Tajā brīdī šķita, ka laikam tomēr ceturto vietu noturēt neizdosies - jo līdz finišam bija palicis gaužām maz, un finiša ātrums Arnim kā 1500 metru skrējējam noteikti ir krietni lielāks.
Taču vai nu beigām biju sataupījis vairāk spēka vai arī Arnis nebija noskaņots cīņai līdz beigām, tomēr, no apgriešanās punkta uzsākot garo sprintu uz finišu, jutu, ka, lai arī Arnis ir turpat netālu aiz muguras, tomēr joprojām esmu viņam priekšā. Finiša sprintam noteikti palīdzēja arī tas, ka pēdējā taisne bija pa vējam. Un pašam sev par lielu prieku uzņemto finiša tempu noturēju līdz pat beigām un finišēju divas sekundes pirms Arņa.
Finišā ceturtā vieta un rezultāts 16:55. Sev nolikto uzdevumu laika ziņā biju izpildījis (kaut gan trase realitātē bija ap 5.25km un vidējais temps līdz ar to 3'14"/km), taču vietas ziņā noteikti būtu bijis priecīgs finišēt vismaz vienu vietu augstāk. Līdz trijniekam gan pietrūka 15 sekundes, līdz ar to šoreiz trijnieks īsti reāls nebija. Varbūt, iesākot pirmo kilometru nedaudz lēnāk, kādu sekundi pēdējos kilometros būtu varējis nomest, taču noteikti ne piecpadsmit.
Taču kopumā par skrējienu biju ļoti apmierināts, it īpaši tāpēc, ka lielu distances daļu varēja izjust sāncensību un savstarpējo cīņu ar konkurentiem. Piecu kilometru distancē labā un reizē arī sliktā lieta ir tā, ka viss ātri beidzas - ir jāskrien tikai viens aplis, kas nozīmē, ka nav jāriņķo vairākas reizes pa to pašu trasi, taču tā kā distance ir īsa, tad ātrums ir krietni lielāks. Ātrāka skriešana gan nozīmē, ka arī grūti paliek daudz ātrāk, nekā skrienot garākas distances. Un tad ir iespēja izjust īso distanču pēdējo kilometru grūtās sajūtas, pie kurām pierodot, nākamreiz jau grūtums būs pazīstamāks un vieglāk pārvarams.
Nepareizā vietā uz goda pjedestāla |
Nav komentāru :
Ierakstīt komentāru
Ja ir kāda vēlme kaut ko pie šī piebilst, tad lūgtum!
Lai komentārā ierakstītu savu vārdu (par ko es ļoti priecāšos), laukā "Komentēt kā" izvēlies punktu "Nosaukums/URL" un ailē Nosaukums ievadi savu vārdu, vai arī izvēlies "Anonīms", lai komentētu anonīmi (labāk tomēr komentē ar savu vārdu vai iesauku).