Pērn, atskatoties uz 2018. gadu,
rakstīju , ka plāni par šo gadu ir miglā tīti, jo nedienas ar manu kreiso kāju bija skriešanai uzlikušas lielu jautājuma zīmi. Ja iepriekšējā gadā centos meklēt gan iemeslu, kas kājai bija par vainu, gan arī brīžiem mazāk, brīžiem vairāk turpināt trenēties, ar domu, ka varētu atkal skriet garās distances, tad šogad centos pieņemt to kā faktu, kam vienkārši jāpielāgojas.
Šogad kopumā skrēju mazāk, bet centos arī izvairīties no skrējieniem, kas varētu provocēt kontroles zaudēšanu kājā. Un patiesībā tās dažas reizes, kad šogad tas notika (vai bija tuvu tam), bija garākajos sacensību startos Vaidavā un nedaudz arī Rembatē. Bet sajūta, ka problēma nekur īsti nav pazudusi, ik pa laikam par sevi atgādināja.
