Gada rezumē 2018

Divi tūkstoši astoņpadsmitais sportiskajā ziņā bijis krietni citādāks kā visi iepriekšējie. Gada sākumā parādījās kaite (par traumu to īsti nosaukt laikam nevar), kas izpaudās kā sajūtu un kontroles zušana kreisās kājas ikru muskulī un kreisajā pēdā. Kaut arī pirmos trīs gada mēnešus vēl centos trenēties pilnā apjomā, tomēr sacensībās un arī ātrajos treniņos regulāri protestēja, un pilnvērtīgi skriet nevarēju. Tam komplektā vēl nāca aprīļa sākumā Liepājas pusmaratona 10km distancē neatbilstoši pārslogotie muskuļi muguras lejasdaļā, kas vispār lika atteikties no skriešanas uz piecām nedēļām. Pēc šīs pauzes visi mēģinājumi atsākt normāli trenēties nebija pārāk sekmīgi, jo ātros treniņus kājas dēļ kvalitatīvi joprojām nespēju skriet, līdz ar to arī sacensībās startēju tāds pusgatavs,un tāpēc arī nekādi augstvērtīgi rezultāti šajā gadā nav sasniegti.
Paralēli tam, brīžiem aktīvāk, brīžiem ne tik ļoti, apmeklēju dažādus ārstus un ārstētājus, lai rastu risinājumu kājas problēmai. Taču šajā brīdī joprojām nevaru teikt, ka būtu izdevies atrast iemeslu šai vainai. Arī tajos pavisam nedaudzajos ātrajos treniņos, kas pēdējo divu mēnešu laikā ir bijuši, savādas sajūtas kājā mēdzu just joprojām.
Kopā šosezon startēju 13 sacensībās - dažās no tām gan bija vairāki starti, līdz ar to startējis kopumā šogad esmu 19 reizes - 2x stadionā, 1x manēžā, 4x ar karti rokā un 12x sacensībās šosejā (Rembatē un Sāremā asfalts gan nebija visu laiku). Garākā distance bija 16.195km Sāremā otrajā dienā, savukārt īsākā - 800m stadionā Rīgas čempionātā.
Šogad neizdevās izcīnīt nevienu Latvijas čempionāta medaļu, nenoskrēju nevienu maratonu, arī nevienu pusmaratonu. Nevienās skriešanas sacensībās arī neizcīnīju uzvaru. Pirmo reizi arī ieturēju tik garu pauzi skriešanā - praktiski nemaz neskrienot piecas nedēļas pēc muguras pārpūles Liepājā.
No pozitīvajām lietām jāmin, ka pēc divu gadu pārtraukuma atkal startēju skriešanas sacensībās ārpus Latvijas, kur pat pamanījos ieskriet trijniekā. Arī pavisam bez uzvarām šosezon neiztiku - tās gan nāca orientēšanās sportā, savukārt skriešanā uz augstākā pakāpiena stāvēju sezonas kopvērtējumā Skrien Latvija savā vecuma grupā.
Visas nedienas ar kāju, kas nav ļāvušas pilnvērtīgi trenēties un arī izslēdz iespēju pagaidām izvirzīt kaut kādus ilgtermiņa plānus, arvien biežāk šogad raisīja pārdomas par to, cik būtisku lomu dzīvē skriešanai atvēlēt turpmāk. Par šo gan plašāk droši vien aprakstīšu kādā citā reizē, taču vismaz pagaidām nekas neliek domāt, ka sportisko rezultātu un sasniegumu ziņā nākamajā gadā varētu būt būtisks progress.
Ja atskatās uz gadu skaitļos, tad no 2017.gada decembra līdz 2018.gada novembrim kopumā esmu noskrējis 5470 kilometrus, tam veltot nedaudz virs 386 stundām. Papildus tam treniņrezīmā vēl ap 50 kilometriem ir nomīti ar riteni, 9 kilometri noslēpoti. un 1 nopeldēts Salīdzinājumā ar tādu pašu periodu pirms gada noskrieti par nepilniem 2400 kilometriem mazāk (par 160 stundām mazāk).
Protams, gandrīz piecarpus tūkstoši kilometri gada laikā noteikti nav maz, taču jāņem vērā, ka gandrīz 60% no tā ir saskrieti pirmajos četros mēnešos (decembris-marts), kad vidējā mēneša kilometrāža bija vien nedaudz zem 800 kilometriem. Savukārt pēc tam bija mēneši, kad noskrēju vien nedaudz virs 100 kilometriem, bet nevienā no tiem nebija arī vairāk par 450 kilometriem. Tāpēc arī par periodu kopš aprīļa nevaru pats sev pateikt, ka būtu īpaši daudz trenējies.
Visbeidzot, pēdējo sadaļu atvēlēšu gada nominācijām:

• Gada mistika - sajūtu zušana kājā, kas nav ļāvusi normāli startēt sacensībās. Cēloni un risinājumu šai problēmai nav spējis rast neviens no daudzajiem speciālistiem, pie kā esmu šogad bijis.
• Gada rekords - šogad rekordi bija divi un abi divi pirmrekordi, jo pirmo reizi skrēju gan 1000 metrus, gan 800 metrus, taču uzvara šajā nominācijā pienākas 800 metru rezultātam (2:07.28). Ja kilometra skrējienā manēžā rezultāts (2:51.91) bija apmēram tāds, uz kādu cerēju, vai pat nedaudz sliktāks, tad 800 metros par savu pirmrekordu biju ļoti laimīgs, jo nebiju pat cerējis, ka varētu izskriet ātrāk par 2:10.
• Gada trauma - šeit uzvaru varētu, iespējams, atvēlēt sajūtu un kontroles problēmām kreisajā kājā, taču, tā kā neviens nezina, kas tas ir, tad par traumu to dēvēt īsti nav pamata. Līdz ar to par gada traumu nosaukšu izmežģīto potīti novembra sākumā, kas pretstatā pēdējo gadu pamežģījumiem, bija gan ar ilglaicīgākām sekām, gan bija arī vizuāli krietni līdzīgāka nopietnai traumai (potītes bildes var redzēt Rembates skrējiena aprakstā).
• Gada sniegums - īsti jau šogad neko prātīgu skriešanā nesasniedzu, tomēr patīkami pārsteigts biju par to, ko spēju paveikt trīs dienās Sāremā oktobra otrajā pusē, kad sezonas izskaņā trīs dienas pēc kārtas (no kurām divas bija garākās šīs sezonas sacensību distances) spēju noskriet pieklājīgā ātrumā un gala rezultātā izcīnīt trešo vietu.
• Gada uzvara - kā jau minēju, tad skriešanā šogad pie uzvarām netiku, savukārt orientēšanās sportā tiku pie veselām trim uzvarām - Kāpas daudzdienu sacensībās Pāvilostā vinnēju gan pirmo sacensību dienu, gan visu trīs dienu kopvērtējumu, gan ar komandas biedriem izcīnījām uzvaru sprinta stafetē. Jāatzīst gan, ka abas individuālās uzvaras nebija tajā stiprākajā grupā, bet uzvara paliek uzvara.
• Gada debija - pērn par gada debiju nosaucu komentēšanu Rīgas maratona TV tiešraides studijā. Arī šogad debija bija komentēšanā, bet tikai komentējot Eiropas čempionātu maratonā LTV aizkadrā.

Laimīgu divi tūkstoši deviņpadsmito!