Pēc vakardienas skriešanas treniņa sapratu, ka ar skriešanu kārtīgi vēl nevaru turpināt, tamdēļ šodien atkal kāpu uz riteņa. Biju izdomājis, ka, lai nav jābrauc turpat kur iepriekšējā reizē, braukšu cauri Ikšķilei, gar Selēku ezeru uz Saulkalni un tad mīšos atpakaļ gar Daugavas malu. Taču viss tik gludi nemaz neizgāja...
Kartē var redzēt manu ceļojumu, taču vārdiem aprakstot tas bija apmēram tā:
Līdz Ikšķilei tiku gluži mierīgi bez īpašām problēmām, neilgi pirms pagriešanās uz taisnā ceļa, kas ved gan Selēku ezeru, uz ceļ sastapu suni, kurš kādu brīdi centās skriet līdzi un ne īpaši draudzīgi pacēla balsi pret mani. Lai arī stresa nav, tomēr sirsniņa nedaudz ātrāk sāka pukstēt tajā brīdi, jo sākumā viņš nemaz negribēja atstāties.
Pirms braukšanas bija nojausma, ka gar Selēku ezeru kaut kā nebūs uz Saulkalni var tikt, taču pats nekad tālāk par pašu ezeru bijis nebiju, tad nu braucu tā teikt pēc izjūtas. Pa taisno ceļu, kas bija diezgan labi iebraukta stiga, ripoja gluži labi, tā nu pie punkta Nr.3, kas redzams kartē, izdomāju, ka braukšu tomēr taisni, jo biju pārliecināts, ka gan jau vēlāk varēs vēl nogriezties pa kreisi uz Saulkalnes pusi. Tā turpinādams braukt pa taisno ceļu un priecādamies par interesanto mežu, kur varētu uzzīmēt gluži jauku karti, biju pilnīgi pārliecināts, ka braucu paralēli dzelzceļam un sliktākajā gadījumā izbraukšu uz apvedceļa. Taču kad ceļa galā ieraudzīju, ka esmu ticis uz Ulbrokas šosejas biju visnotaļ pārsteigts. Pirmajā mirklī bija doma, ka jāminas pa šoseju atpakaļ uz Ogri, taču tā kā laiks kopš sākuma bija ne pārāk ilgs nolēmu, ka jāmēģina tikt uz to Saulkalni.
Tā nu nedaudz paminos uz Ogres pusi gar šosejas malu un pirmajā ceļā griezos iekšā. Pārbraucu krustām taisnajam ceļam un pa kaut kādu meža ceļu rullēju tik uz priekšu. Braucot cauri kādam vecam izcirtumam priekšā pāri ceļam pārskrēja 2 stirnas, kas nu jau manā zvēru uzskaitē kopā veido 5 dzīvniekus. Izcirtuma galā pagriezos pa kreisi, jo likās, ka tas varētu vairāk atbilst manam vēlamajam virzienam, taču tur drīz vien stiga palika pavisam dubļaina un kādu gabaliņu dabūju pastumt ričuku. Turpat atkal ieraudzīju tās divas stirnas, kas turpināja savu ceļu.
Tā nu atkal turpināju braukt uz priekšu, ceļš kā par brīnumu palika aizvien lielāks un sapratu, ka uz pareizo pusi laikam jau iet. Kad nonācu punktā Nr.1 (skat. kartē) nevarēju īsti izlemt uz kuri pusi būtu jābrauc, taču tā kā pa labi bija kaut kādas mājas nolēmu, ka jābrauc uz to pusi, kas kā izrādās bija nepareizā izvēle. Taču pabraucot garām mājām sākās asfalts un pēc ilgās mīšanās pa meža ceļiem, tas bija gan patīkams mirklis pamīties pa cietu pamatu, kā rezultātā arī turpināju mīties pa to, ik pa brīdi aizvien vairāk saprotot, ka īsti laikam nav īstais virziens. Pabraucu garām kaut kādai rūpnīcai un tad drīz vien no sākuma izdzirdēju un pēc tam ieraudzīju Rīgas apvedceļu.(punkts Nr.2) Te nu atkal bija pārdomas, vai būtu prātīgi mīties gar ceļa malu vai labāk griezt apkārt. Izlēmu, ka atpakaļ braukt nav īsti jēgas jo līkums būtu krietni liels sāku mīties pa ceļa nomali. Zināju, ka drīzumā jābūt ceļam pa kreisi no apvedceļa, kurš ved uz peintbola parku, ko reiz internetā biju pētījis. Tā arī bija un nogriežoties uz lauku ceļa, sākumā trāpījos palielā vējā, bet drīz vien pabraucu garām gan peintbola parkam, gan arī dzelzceļš bija klāt.
Saulkalnē pārbraucu dzelzceļam un biju izlēmis, ka jātiek uz Daugavmalu un jābrauc pa dambi uz Ogres pusi. Lielai šosejai tiku otrā pusē cauri gājēju tunelim, un tad kādu brītiņu atkal ripoja diezgan labi, taču vējš brīžiem pieņēmās spēkā, un sāka salt rokas. Uz dambi, protams, netiku, joprojām man nav skaidrs kā pie tā var tikt klāt, bet Ikšķilē iebraucu, kad bija jau krietna krēsla. Vienu brīdi bija doma, ka jāminas uz staciju un jābrauc mājās ar vilcienu, jo visvairāk traucēja nosalušās rokas, bet tā kā naudas man nebija un līdz stacijai lai tiktu, būtu jātiek augšā pa kalnu, turpināju tik mīties.
Galu galā mājās tiku. Plānotās pusotras stundas vietā nominos stundu un gandrīz 57 minūtes, taču par lielu prieku no dibena un muguras sāpēm, kas bija jūtamas pēc pirmdienas brauciena šoreiz tik pat kā nebija ne vēsts. Redzēs cik ilgi man vēl būs jāturpina velo piedzīvojumi, jo ar skriešanu joprojām prātīgi.
Kartē var redzēt manu ceļojumu, taču vārdiem aprakstot tas bija apmēram tā:Līdz Ikšķilei tiku gluži mierīgi bez īpašām problēmām, neilgi pirms pagriešanās uz taisnā ceļa, kas ved gan Selēku ezeru, uz ceļ sastapu suni, kurš kādu brīdi centās skriet līdzi un ne īpaši draudzīgi pacēla balsi pret mani. Lai arī stresa nav, tomēr sirsniņa nedaudz ātrāk sāka pukstēt tajā brīdi, jo sākumā viņš nemaz negribēja atstāties.
Pirms braukšanas bija nojausma, ka gar Selēku ezeru kaut kā nebūs uz Saulkalni var tikt, taču pats nekad tālāk par pašu ezeru bijis nebiju, tad nu braucu tā teikt pēc izjūtas. Pa taisno ceļu, kas bija diezgan labi iebraukta stiga, ripoja gluži labi, tā nu pie punkta Nr.3, kas redzams kartē, izdomāju, ka braukšu tomēr taisni, jo biju pārliecināts, ka gan jau vēlāk varēs vēl nogriezties pa kreisi uz Saulkalnes pusi. Tā turpinādams braukt pa taisno ceļu un priecādamies par interesanto mežu, kur varētu uzzīmēt gluži jauku karti, biju pilnīgi pārliecināts, ka braucu paralēli dzelzceļam un sliktākajā gadījumā izbraukšu uz apvedceļa. Taču kad ceļa galā ieraudzīju, ka esmu ticis uz Ulbrokas šosejas biju visnotaļ pārsteigts. Pirmajā mirklī bija doma, ka jāminas pa šoseju atpakaļ uz Ogri, taču tā kā laiks kopš sākuma bija ne pārāk ilgs nolēmu, ka jāmēģina tikt uz to Saulkalni.
Tā nu nedaudz paminos uz Ogres pusi gar šosejas malu un pirmajā ceļā griezos iekšā. Pārbraucu krustām taisnajam ceļam un pa kaut kādu meža ceļu rullēju tik uz priekšu. Braucot cauri kādam vecam izcirtumam priekšā pāri ceļam pārskrēja 2 stirnas, kas nu jau manā zvēru uzskaitē kopā veido 5 dzīvniekus. Izcirtuma galā pagriezos pa kreisi, jo likās, ka tas varētu vairāk atbilst manam vēlamajam virzienam, taču tur drīz vien stiga palika pavisam dubļaina un kādu gabaliņu dabūju pastumt ričuku. Turpat atkal ieraudzīju tās divas stirnas, kas turpināja savu ceļu.
Tā nu atkal turpināju braukt uz priekšu, ceļš kā par brīnumu palika aizvien lielāks un sapratu, ka uz pareizo pusi laikam jau iet. Kad nonācu punktā Nr.1 (skat. kartē) nevarēju īsti izlemt uz kuri pusi būtu jābrauc, taču tā kā pa labi bija kaut kādas mājas nolēmu, ka jābrauc uz to pusi, kas kā izrādās bija nepareizā izvēle. Taču pabraucot garām mājām sākās asfalts un pēc ilgās mīšanās pa meža ceļiem, tas bija gan patīkams mirklis pamīties pa cietu pamatu, kā rezultātā arī turpināju mīties pa to, ik pa brīdi aizvien vairāk saprotot, ka īsti laikam nav īstais virziens. Pabraucu garām kaut kādai rūpnīcai un tad drīz vien no sākuma izdzirdēju un pēc tam ieraudzīju Rīgas apvedceļu.(punkts Nr.2) Te nu atkal bija pārdomas, vai būtu prātīgi mīties gar ceļa malu vai labāk griezt apkārt. Izlēmu, ka atpakaļ braukt nav īsti jēgas jo līkums būtu krietni liels sāku mīties pa ceļa nomali. Zināju, ka drīzumā jābūt ceļam pa kreisi no apvedceļa, kurš ved uz peintbola parku, ko reiz internetā biju pētījis. Tā arī bija un nogriežoties uz lauku ceļa, sākumā trāpījos palielā vējā, bet drīz vien pabraucu garām gan peintbola parkam, gan arī dzelzceļš bija klāt.
Saulkalnē pārbraucu dzelzceļam un biju izlēmis, ka jātiek uz Daugavmalu un jābrauc pa dambi uz Ogres pusi. Lielai šosejai tiku otrā pusē cauri gājēju tunelim, un tad kādu brītiņu atkal ripoja diezgan labi, taču vējš brīžiem pieņēmās spēkā, un sāka salt rokas. Uz dambi, protams, netiku, joprojām man nav skaidrs kā pie tā var tikt klāt, bet Ikšķilē iebraucu, kad bija jau krietna krēsla. Vienu brīdi bija doma, ka jāminas uz staciju un jābrauc mājās ar vilcienu, jo visvairāk traucēja nosalušās rokas, bet tā kā naudas man nebija un līdz stacijai lai tiktu, būtu jātiek augšā pa kalnu, turpināju tik mīties.
Galu galā mājās tiku. Plānotās pusotras stundas vietā nominos stundu un gandrīz 57 minūtes, taču par lielu prieku no dibena un muguras sāpēm, kas bija jūtamas pēc pirmdienas brauciena šoreiz tik pat kā nebija ne vēsts. Redzēs cik ilgi man vēl būs jāturpina velo piedzīvojumi, jo ar skriešanu joprojām prātīgi.
Nav komentāru :
Ierakstīt komentāru
Ja ir kāda vēlme kaut ko pie šī piebilst, tad lūgtum!
Lai komentārā ierakstītu savu vārdu (par ko es ļoti priecāšos), laukā "Komentēt kā" izvēlies punktu "Nosaukums/URL" un ailē Nosaukums ievadi savu vārdu, vai arī izvēlies "Anonīms", lai komentētu anonīmi (labāk tomēr komentē ar savu vārdu vai iesauku).