Gatavojoties BČ

Nu jau ir atlikušas mazāk par divām nedēļām līdz startam Baltijas čempionātā un šodien, nedaudz pārlapojot iepriekšējā gada rezultātus un šī gada nolikumu, atklāju priekš sevis kādu negaidītu lietu. Tā kā pagājušogad BČ neskrēju, bet pagājušogad pirmo reizi BČ startēja arī 14 grupas, tad ir izmaiņas BČ stafešu veidošanās.
Agrākos laikos izlasē bija četri 16 grupas pārstāvji, pieci no 18 grupas, 5 no 20 grupas un 10 no 21 grupas, kas kopā tad veidoja trīs komandas 18 grupas stafetē un 5 komandas, kas startēja 21 grupā. Taču kopš pagājušā gada ir pavisam citādāk un stafetē startē kopā attiecīgi 14 un 16, kā arī 18 un 20 grupas, kur katrā no grupām tad sanāk pa 3 stafetes komandām, savukārt 21 grupā sanāk tikai 3 komandas. Attiecīgi, ja vien līdzi nav rezervisti, kas ir ar mieru startēt stafetē, tad viens no 21 grupas skrējējiem paliek bez komandas.
Tā nu ir sanācis, ka, lai arī īsti atlasīties man nebija nepieciešams, tomēr pēc rezultātiem es būtu kā desmitais sportists, un tad attiecīgi es arī paliktu bez komandas. Par komandu sastāviem jau beigu beigās lems treneri, bet ņemot vērā to, ka stafete ir pirmajā dienā, bet galvenā distance, kas ir arī atlase ir otrajā dienā, tad simboliska atpūta stafetes dienā pat varētu nākt par labu. Bet nu jāgaida pašas sacensības, un tad jau manīs, kas būs ar komandām, sastāviem un atpūtām.

Cēsu pavasaris

Šodien ar Kristapu bijām aizbraukuši uz Cēsīm - skrējiens Cēsu pavasaris. Laikapstākļi bija lieliski, un lai arī dažs sūdzējās par pat pārāk silto laiku, kā rezultātā skrienot prasījās pēc kā dzerama, tomēr man tas īpašas problēmas nesagādāja. Arī skrējiens izdevās lielisks, izdevās neatkārtot pagājušā gada skrējiena "Jānis, Jānītis" taktiku, pārķerot startu, kā rezultātā jau pēc pāris kilometriem biju izšāvies. Šodien sāku diezgan prātīgi, sākumā pa priekšu skrēja kādi 6-7 cilvēki, tad kādu pārīti apdzinu, taču tad sekoja lielais skrējiens pa kalnu lejup uz Gaujas tiltu, un par cik skriešana no kalna pagaidām nav mana stiprā puse, tad sanāca nedaudz sabremzēties, taču tālāk jau viss gāja gludi, un pamazām tika apdzīti pārējie sportisti, līdz noķēru arī pašā priekšā skrejošo. Kādu laiciņu paskrējām kopā un lai arī viņš bija spēcīgāks skrējienos lejup, taču to ar uzviju kompensēju skrienot pret kalnu. Kad distance greizās jau atpakaļ virzienā nedaudz varbūt uzkāpināju tempu un paliku viens, tā arī noskrienot līdz pašām beigām. Pēdējie 1,5km arī bija visgrūtākie visā distancē, kad bija jāskrien tikai pret kalnu, uzskrienot augšā spēki bija gandrīz galā, taču turpat bija arī finišs un izcīnīta 1.vieta ar laiku 46:55. Prieks arī par Kristapu, kuram tika 3.vieta. Tā izskatās, ka treniņi rit īstajā virzienā. Liels prieks arī par to, ka organizatori bija parūpējušies par labām balvām un balvā, tāpat kā citu grupu uzvarētāji, saņēmu Mizuno botas.
Interesanti arī tas, ka līdzīgi kā "Jānī, Jānītī" arī te nolikumā minētais distances garums īsti neatbilda patiesībai, un 14,5km vietā reāli tika pieveikti 13,5km, kas labi redzams Google Maps kartē:

View Larger Map
Savukārt distances reljefs bija šāds:

Mazāk par 50

Mazāk par 50 dienām ir atlicis līdz lielajam Jukolas startam. Un nu arī beidzot esmu sagaidījis to brīdi, kad pieteikto komandu skaits ir pārsniedzis 1000. Tā kā līdz pieteikumu beigām vēl ir gana daudz laika, tad domāju, ka lai arī ne pārāk ievērojami, tomēr iepriekšējā gada pieteikto komandu skaits tiks pārsniegts un varbūt tiks līdz pat 1400, kā nekā 60. reize, kad notiks Jukolas stafete, kas ir visai iespaidīgs cipars. (Paskaitīju, ka Daugavas kauss šogad būs 10. reizi, tā ka mums vēl tāls ceļš ejams līdz Jukolas vecumam). Gatavošanās Jukolai kluba iekšienē rit pilnā sparā, joprojām domājam par iespējamajām variācijām komandas komplektācijā, un nu jau drīz arī būs jāuzskrien kāds treniņš vakarpusē ar lampu, lai nedaudz acis aprod tumsā karti skatīt.

Līdz Jukolai noteikti fiziskā sagatavotība būs labāka nekā tā ir šobrīd, bet par cik šonedēļ tādu īpaši nopietnu o-maču nav, tad sestdien ir doma aizbraukt uz Cēsīm un noskriet ikgadējo skrējienu "Cēsu pavasaris". Jānotestē, cik ātri šobrīd esmu spējīgs uzskriet ārpus meža, lai gan nekāda īpašā gatavošanās skrējienam nenotiek - tā teikt treniņu procesa sastāvdaļa.

Cerības vēl ir!

Pagājusi viena no svarīgākajām šī pavasara nedēļas nogalēm, kurā tika noskaidroti pirmie sportisti, kas maija beigās varēs piedalīties Eiropas čempionātā. Taču līdz pilnajai sastāva skaidrībai vēl jāgaida 3 nedēļas, kad būs pieveikta Baltijas čempionāta garā distance, kas arī būs pēdējā atlase.
Vidējā distance bija vienkārši šausmīga, pašai distancei jau nebija ne vainas, bet manas darbības tajā bija izcili stulbas, joprojām esmu ļoti dusmīgs uz sevi par to, ka kājas skrēja daudz ātrāk nekā galva. Kā izskatās, tad viens no iemesliem bija tas, ka kādu laiku nebiju kartē skrējis tādā ātrumā, un ja par savu ātrumu varētu ielikt 9, tad orientēšanās vairāk par 5 nez vai ir pelnījusi. Un lai arī ieņemtā 9.vieta, kopā ar junioriem 14.vieta uz visu pārējo fona nebija ļoti slikta, tomēr zinot, ko es varēju izdarīt, esmu gauži neapmierināts.
Sprintā nekas cits neatlika kā noskriet ātri un bez kļūdām. Varētu teikt, ka tas arī izdevās un maksimāli 10 sekundes tika atstātas sīkās, nedaudz arī paviršās, kļūdiņās. Jāatzīst, ka to arī atviegloja tas, ka distances plānojums bija tāds, ka īpašu ceļu variantu izvēles distancē nebija, pārsvarā viens variants un tad nu tikai skrien cik vari. Kopā 4.vieta par ko esmu apmierināts un šis rezultāts arī saglabāja arī cerības tikt komandā uz EČ.
Šīs dienas garā distance Ziemeļu 2dienās vairs nebija atlase, tomēr pirms starta tika dots uzdevums noskriet to labā tempā, kas kopumā varētu teikt arī izdevās. Kopā gan kādas 2-3 minūtes kļūdās savācās, bet distances beigu daļu praktiski visiem nebija izdevies veikt pilnīgi precīzi, un kopumā vinnēju gan šodienu, gan arī 2dienu kopvērtējumu. Te gan jāatzīst, ka vairāki sportisti, kas vakar bija man priekšā, šodien nestartēja. Tomēr lai vai kā, uzvara bija neliels mierinājums vakardienas neveiksmīgajam startam.
Tagad nu jāturpina iesāktais treniņu ziņā, jo rezultāti ir redzami, un tad nu jācer, ka pēc 3 nedēļām BČ rezultāti neizpaliks, kas tad garantētu vietu Latvijas izlasē uz EČ.

Līdzautors

Šodien pieliku savu roku kartes tapšanai. Karte tika zīmēta kādai Rīgas skolai un palīdzēju to sazīmēt datorā. Apakšā gan Google Maps aerobilde, gan līdzās pats kartes zīmētājs dabā, un tad nu kopīgiem spēkiem, nepilnu 4 stundu laikā darbs bija paveikts. Lai arī vēl ir paredzēts, ka vēlreiz viss tiks nostaigāts un man būs datorā jāizdara pēdējās izmaiņas, taču karte jau tagad izskatās gluži labi, katrā ziņā kartei līdzīga noteikti ir. Lai arī sākumā tik raiti kā gribētos negāja, kaut arī ar OCADu darbojies biju, tomēr beigās jau viss padevās gana raiti. Katrā ziņā interesanta nodarbe un tuvākajā laikā plānots arī pašam iziet vienu pavisam nelielu kartīti tādam pavisam nelielam sprintam uzzīmēt, šis tas iesākts jau ir.

Patīkamas sajūtas

Šodien bija īpaša diena. Pēc ilgiem laikiem atkal izdevās uztaisīt garo treniņu, kas galvenokārt slimošanas dēļ īsti nebija pieveikts jau kādus 2 mēnešus. Skrējienu vēl īpašāku darīja tas, ka mūsu grupiņā, ko veidoja 4 skrējēji, piedalījās kārtīgi skriešanas vecmeistari. Galu galā gandrīz 30km tika pieveikti un nu ir tāda patīkama padarīta darba sajūta, jo visa šī nedēļa pagājusi cītīgos treniņos, un vakar tika arī atklāta Latvijas Stafešu kausa sezona ar 3.vietu A2 stafetēs. Nākamnedēļ būs neliela atelpa pirms atlases sacensībām uz EČ, bet tad jau atkal ar pilnu sparu būs jādodas meža takās un jāturpina gatavošanās sezonai, kas tīri teorētiski jau ir sākusies, lai gan svarīgākās sacensības vēl diezgan patālu.
Šodienas treniņš bija īpašs arī ar to, ka manos zvēru novērojumos visu laiku bija dominējušas stirnas un tikai stirnas, taču šodien redzējām gan zaķi pār ceļu skrienam, gan arī pašās beigās vāvere uzskrēja kokā.

Skriet gājām diezgan agri, jo cerēju paspēt uz Royal Micro-O vērošanu internetā, taču no gaidītās un it kā arī solītās webTV un online rezultātiem vismaz pagaidām nav ne vēsts. Tomēr to visu atspēkoja online sekošana Londonas maratonam. Vakarā noteikti būs jāapskatās Eurosportā kā tas viss izskatījās, jo no rezultātiem var noprast, ka skrējiena beigs ir bijušas gana interesantas.

Gribasspēks

Šodien bija viena no tām reizēm, kad bija vajadzīgs liels gribasspēks, lai izietu uz vakara treniņu. Ārā laiks bija izcili štruntīgs - lietus un vējš, un vispār tāds drūms. Treniņu partneris arī apslimis un tāpēc uz treniņu bija jāiet vienam. Beigu beigās pēc diezgan ilgas laika vilkšanas uz treniņu aizgāju un beigās pat noskrēju vairāk nekā sākumā biju domājis un biju arī ļoti priecīgs par treniņā paveikto.
Tā, ka joprojām paliek spēkā mana senā doma, ka galvenais ir kaut kā dabūt sevi laukā no mājas, pēc tam vairs nekādi jautājumi un domas par neskriešanu nerodas.

Karte trubiņā

Pavisam nesen kādā krievu o-lapā lasīju kāda sportista komentārus par Krievijas čempionātu ar kopējo startu. Kā negatīvu lietu viņš min: "Плохим получился общий старт: очень многие ориентировщики сворачивали карты в трубочку, державшись за лидерами, только проверяли номера КП. Некоторые даже попадали в призеры. И такой старт является отборочным на чемпионат Европы и мира!" Karti sarullējam trubiņā un velkam līdzi!
Šis diezgan cieši sasaucas ar pēdējo dienu diskusijām par notikumiem Kurzemes pavasarī, kur elites grupā vīriem it kā ir veidojušās vairākas grupiņas, kas distanci veica kopā.
Savulaik, kad atzīmēšanās notika vēl ar kontrolkartiņām, tad neviens īsti nevarēja izkontrolēt kādā secībā esi ņēmis punktus, vai esi skrējis viens vai kādam līdzi. Šobrīd elektroniskā atzīmēšanās šīs problēmas ir novērsusi un pēc splitiem var redzēt ļoti daudz.
Pats nekad līdzskriešanu atbalstījis neesmu. Ne par velti arī o-noteikumos, gan Latvijas, gan lielajos, ir sadaļa Fair play, kas nosaka, ka "Sacensībās ar individuālo intervālu startu no dalībniekiem tiek sagaidīts, ka viņi orientēsies apvidū un veiks distanci neatkarīgi viens no otra." Protams, arī es zinu, ka, ja reiz spēks ir, tad ir visai pagrūti no tās līdzskriešanas situācijas izvairīties. Tomēr, cik no tā visa liels ir gandarījums, grūti teikt.
Vēl jau liels svars tajā visā ir arī izloze. Reizēm ielozē spēcīgākus sportistus vienu pēc otra, bet kādam ir jāskrien vienam pašam. Šajā gadījumā gan to varētu atrisināt sarkanās grupas ieviešana, kur tad visiem spēcīgākajiem būtu puslīdz vienādas iespējas dabūt līdzvērtīgu pārinieku un vājākiem sportistiem, tad nebūtu iespējams novilkt līdzi un vinnēt maču.
Galu galā, skriet līdzi vai nē tas lai paliek uz katra paša sirdsapziņas, tomēr ne jau tāpēc mēs ejam mežā, lai vienkārši skrietu. Kā saka man labi zināms cilvēks - "zūd piedzīvojumu garša". Ja reiz grib tikai skriet, tad ir jāpāriet uz krosu.

Īsti vēl nav

Kurzemes pavasaris ir aizvadīts un ja pēc vakardienas distances biju visnotaļ apmierināts ar savu skrējienu, jo lai arī 18.vieta, tomēr uzvarētājam zaudēts ne pārāk daudz.
Šodien bija pavisam citādāk. Purvi bija auksti, laiks arī ne pārāk patīkams un arī neripoja kā gribētos, it sevišķi distances beigu daļā. Bet kronis visam bija kļūda distances otrajā pusē, kad gandrīz dabūju DSQ - pieskrēju pie punkta, atzīmējos un, jau skrienot prom no tā, pēc kādiem 50 metriem sāku domāt, ka tas laikam nebija mans punkts. Brīdi vēl šaubījos vai skriet atpakaļ, tomēr nolēmu, ka jāaizskrien un tomēr jāpārbauda. Kā izrādījās, tad patiesi numurs bija cits, un tajā brīdī, lai arī it kā zināju, kur esmu, kaut kas aizvērās un punktu paņemt neizdevās, pagāja kāds laiciņš kamēr to atradu. Pēc tās kļūdas gan sāka palikt grūti skriet, gan arī dažas sīkas kļūdas uztaisīju, varbūt vienkārši pazuda motivācija.
Secinājumi pēc Kurzemes pavasara ir vairāki. Kalnos vēl ir pagrūti, toties skriešana pa purvu, vismaz pašam likās ļoti laba, ar karti, protams, vienmēr var darboties labāk, tomēr vismaz pirmajā dienā orientēšanās padevās visai labi, izņemot vienu kļūdu. Taču kopumā sagatavotība vēl nav tajā labākajā punktā, tāpēc jācer, ka nākamās reizes izdosies labākas.
Un kā jau biju paredzējis esmu dabūjis ceturto ieskaiti Pasaules rangā (WRE), kas vēl šodien mani ierindo 207.vietā. Rīt jau būs 7.aprīlis un pagājušā gada Kurzemes pavasara rezultāts dzēsīsies un nokritīšu atpakaļ apmēram turpat, kur biju pirms šīs nedēļas nogales mača.

Ātri un precīzi

Šie divi vārdi ir galvenie sekmīgai o-distances pievārēšanai. Sestdien būs šīs sezonas pirmais lielais mačs, kurā varēs pacīnīties arī par Pasaules ranga punktiem un, ja vien tikšu līdz galam, tad uz pāris dienām būs man visas četras ieskaites. Jācer, ka sanāks gan ātri, gan precīzi un pie reizes jācer arī ka mežs būs patīkamāks nekā bija pagājušogad, jo pēc pagājušā gada distances kājas izskatījās šādi:

Dabas vērotājs

Šodien bija Reljefa pirmā kārta. Tā kā biju apsolījis palīdzēt uzlikt distanci, tad pēcpusdienas treniņš pagāja, skrienot ar kompostieriem rokās. Liekot distanci pamanīju, ka mežā jau uzziedējušas zilās vizbulītes, kā arī no zemes vietām spraucās tādas savādas sarkanīgas sēnes. Kaut kādas pavasarīgās laikam, jo parasti jau sēņošana ir ierasta rudenī. Turpat netālu satiku divus stirnu bukus, un tas viss kopā ar ļoti smuko laiku veidoja sajūtu, ka patiešām esmu pie dabas.
Piedevām šodien vēl uzzināju, ka kaut kur Ventspils apkārtnē esot kāda karte, kas ir īpaši atbilstoša man. Lai ko tas arī nozīmētu, tik un tā interesanti ko tādu dzirdēt.