Kāpa ar treknu punktu galā

Kāpa ir aizritējusi un katra no trim dienām bija pavisam citādāka.
Piektdien līdz pat astotajam punktam bija ideāls skrējiens, protams, pa vidam bija nelielas aizķeršanās un saminstināšanās, bet jau tas vien, ka pie astotā punkta biju kopsummā pirmais nozīmē, ka skrēju patiešām labi. Protams, līdz tam lai noskrietu labi visu distanci vēl jāpagaida, jo uz devīto punktu sekoja liktenīgā kļūda, kas maksāja ja ne uzvaru, tad otro vietu jau nu noteikti. Četras ar pusi minūtes nostaigātas un nostāvētas pilnīgi lieki. Toties mācība arī gūta - smiltīs skrienot, sajūta par pārvarēto attālumu un reāli pārvarētais attālums būtiski atšķiras, punktu sāku meklēt jau krietni par ātru. Vēl no pirmās dienas prieks arī par to, ka uz 6.KP biju, cik nu pēc finiša sarunām nopratu, viens no retajiem, kas bija gājis apkārt pa ceļu, bet etapā pirmais laiks. Beigās paliku 14ais un biju ļoti sašutis par savu izcili stulbo kļūdu, tāpēc bija apņēmība nākamos startos parādīt labāku sniegumu.
Pēc otrās dienas finiša bija sajūta, ka būs daudz labāks rezultāts, un uz brīdi pat biju sacensību līderis, tomēr, iespējams, garā zāle pļavās un nelielas aizķeršanās mežā, kas sākumā škita maznozīmīgas, augstāk par 7.vietu neļāva beigās sasniegt. Taču pirms starta uzlikto uzdevumu - noskriet zem 50 minūtēm izpildīju - 49:44, kā arī cetrutais no latviešiem, kas krietni uzlaboja cerības atlasē uz Pasaules čempi.
Pēc rīta skrējiena sagurums jau bija visnotaļ liels, jo neliels sagurums jau bija jūtams vispār uz Kāpu ierodoties, tomēr pēc īsas atpūtas, kur gan īsti aizmigt nesanāca, lai arī tāda vēlme bija, vakarā biju gatavs skriet sprintu. Tāpat kā pagājušā gada Kāpas sprintā arī šogad biju ticis pie pēdējās minūtes, to vēl pēdējāku padarīja fakts, ka starts tika pārcelts par pusstundu. Mikro-O līdz šim skrējis nebiju, tomēr tāpēc jau neiešu diži satraukties. Savu minūti sagaidīju un devos distancē, taču jau uz pirmo punktu izskrēju pie blakus tiltiņa un ap 10 sekundēm pazaudēju. Uzreiz gan noteicu, ka vēl viss nav zaudēts un jāskrien tik tālāk. Tālāk arī gāja krietni labāk un, ja neskaita sētu, kas kartē pirms septītā punkta bija uzzīmēta, bet dabā tādas nebija, kas nedaudz mani pārsteidza, tad citādi līdz pat mikro-o daļai viss gāja diezgan gludi. Pie pirmā mikro-o punkta mani sagaidīja atbalstītāji, kas laikam deva papildus stimulu, jo tieši uz t punktu man bija ātrākais laiks, taču nākamos divus mikro-o punktus paņēmu nepareizos. Iespējams, ka vajadzēja iet riņķī pa taku, nevis lauzties cauri zaļajam, taču pēc kaujas jau visi gudri, un pat tas, ka uzreiz pēc šiem nepareizajiem punktiem ieraudzīju Edgaru Bertuku, kurš startēja minūti pirms manis daudz neko nelīdzēja, jo beigās viņu cenšoties noķert, spēki tika patērēti krietni daudz, un finišā, pateicoties tām 2 soda minūtēm, vien dalīta 7.vieta. Pēc tīrajiem laikiem gan biju 3ais ātrākais aiz Sirmā un lietuviešu sportista. Taču neko darīt, vēl šogad sprinti būs un iespēja noskriet labāk arī būs.
Pēc sprinta besis bija krietni liels, arī sprintā nātru sadzeltās kājas visu nakti sūrstēja, tomēr šodien biju nolēmis cīnīties līdz galam un biju uzlicis mērķi stunda un piecas minūtes. Vēlāk gan mērķis tika izmainīts uz stundu un 20 minūtēm.
Uz pirmo punktu jau bija jāizvēlas variants un izlēmu iet pa taisno gar 7.punktu, taču pēc tam kaut kādā nesaprotamā kārtā esmu kaut kā ačgārni uzgājis kalnā un, ieskrienot dzeloņdrātīs, vispirms atradu pavisam citu kalniņu, ne to, kur bija mans punkts. Vairāk kā minūti tur atstāju un līdz 4ajam punktam viss gāja diezgan gludi. Pie 5.KP laikam noskreju gar pašu punktu, to nepamanot, un atkal minūte vējā. Tālāk, jau uz sesto skrienot, sajutu, ka šodien galīgi neripo un besis jau bija gana liels, bet priekšā vēl vairāk kā 20 punkti. Tālāk sekoja vēl nelielas bakstīšanās, prieks par labi paņemto 10.punktu pēc skata sarežģītā vietā, kur ar visu padzeršanos zaudēju vien 7 sekundes labākajam laikam, un tad jau sekoja mistake of the run jeb dienas kļūda (īsti precīzs jau tulkojums gan nav). Skrienot uz 11.punktu sākums jau bija grūts kamēr tiku laukā no zaļā, taču ēc tam biju nedaudz pārpratis savu atrašanās vietu un punktu atkal sāku meklēt par ātru, iemesls gan bija pārējie apkārt klīstošie ļautiņi, kas radīja iespaidu, ka punktam kaut kur turpat jābūt. Zaudējot labākajam laikam vairāk kā 3 minūtes, punkts tika atrasts un, skrienot nākamo etapu, bija doma, ka tālāk jāturpina mierīgā tempā, jo distances liktenis jau bija izšķirts. Tomēr atceroties to, ka pirmajā dienā pat pēc liktenīgās kļūdas īpaši zemu nebiju, nolēmu, ka tomēr par spīti kļūdām un arī jau vēl lielākajam nespēkam jācenšas cik var. Kā izrādās, tad ar visu savu nespēku tik ļoti lēns nemaz nebiju un etapu laiki tik štruntīgi nemaz nebija, vismaz tajos punktos, ko paņēmu bez kļūdas. Tas arī vēlreiz apliecināja to, ka pat ar visu nogurumu ātrums kādā varu skriet nav nemaz tik slikts. Bet arī pēc lielās kļūdas neizpalika bez citām kļūdām, un pat paspēju nedaudz izskriet no kartes uz 18.punktu, kā arī uz 21.punktu, pie paša punkta esot, aizskrēju kādus 150-200m tālāk un pēc tam atkal skrēju atpakaļ līdz izdevās punktu paņemt. Pie 25.punkta mani noķēra krievs, kurš kā sākumā likās startēja 10 minūtes aiz muguras, tomēr tās bija vien 8 minūtes. Tajā brīdī ātrums nedaudz pieauga jo centos nedaudz vairāk piespiesties, lai neiepaliktu, un tad nu arī finišēju vien padsmit sekundes aiz viņa. Tie gan bija vien pēdējie 3 punkti, kuros atkal skrēju nedaudz ātrāk. Kā beigās izrādījās, tad mans pieņēmums, ka arī manas lielās kļūdas tomēr ļaus nebūt rezultātu listes lejas galā, izrādījās pareizas, un ar 12.rezultātu šodien izdevās noturēt 10.vietu kopvērtējumā, kurā biju jau pēc vakardienas starta.
10.vieta nav nemaz tik slikta, tomēr būt septītajam no latviešiem galīgi nav tas uz ko cerēju. Protams, pie laba šodienas skrējiena būtu kopvērtējumā, iespējams, bijis pat 5.vietā, tomēr laikam jau rezultāts ir adekvāts manam šībrīža varējumam, ja ne fiziskā, tad orientēšanās ziņā noteikti - pie tā vēl jāstrādā. Taču tik slikti jau arī nav, jo esmu nedaudz uzlabojis savu pasaules ranga vietu pēc piektdienas WRE dienas, esmu dabūjis gana labus punktus pirmajās divās dienās atlasei uz Pasaules militāro čempionātu un arī daudzas atziņas ir gūtas, ka ļaus citās reizēs skriet labāk. Protams, arī priecē tas, ka Kurzemes mežos ir daudz zvēru, jo pa šīm dienām divus stirnu-briežu radījumus izdevās sastapt.
Šodien cītīgi jākrāj spēki, lai otrdienas militārajā mačā Tallinā gan fiziskais, gan orientēšanās veikums būtu daudz labāks. Dzīvosim, redzēsim.