Skrējiens Siguldā izrādījās krietni grūtāks, kā biju cerējis. Lai arī skrēju vien vienu apli 11km garumā un salīdzinot uz to fona, kas skrēja 2, 3, 4 vai pat 5 apļus, tāds nieks tas vien ir, tomēr esmu gauži priecīgs, ka nebiju pieteicies skriet vairāk. Pietika arī ar vienu.
Pagājušogad ātrākais skrējējs vienu apli pieveica nepilnās 49 minūtēs un pēc maniem aprēķiniem būtu pērn droši vien skrējis ātrāk. Šogad finišēju kā pirmais, taču apļa laiks man bija 57 minūtes un 12 sekundes. Krietni ilgāk kāpērn, bet aplis gan, protams, cits. Visi seši kāpumi (tai skaitā starta skrējiens Siguldas trases slalomkalnā, kas daudzapļu skrējējiem bija jāveic tikai 1x) kopā saveidoja kāpumu 490 metrus (arī Gūtmaņalas trepes bija viens no šiem kāpumiem), lai gan nolikumā bija minēts kaut kas par 350 metriem. Un patiesībā sanāk, ka trases dati ir gluži līdzīgi šī gada Pasaules čempionāta o-sportā garās distances kvalifikācijai. Tur bija 10,8km ar 480m kāpumu (skrēju gan tad 10 minūtes ilgāk kā šeit Siguldā).
Kāpšana pa trepēm arī patiesībā bija visgrūtākais. Tieši tā - kāpšana, jo uzskriet nebiju spējīgs, vien centos raitā solī, pa diviem pakāpieniem uzreiz, tikt augšā. Vienmērīgos, ne pārāk stāvos pacēlumos jutu, ka tādos skriet varu, taču tikko kā stāvums tapa būtiski lielāks, tā uzreiz jutu, ka augšā tikt ir grūti, un pat jutu, kā galvā spiediens kļūst manāmi lielāks no piepūles.
Taču visvairāk biju pārsteigts par konkurenci, jo braucu diezgan lielā pārliecībā, ka uzvarēt šo skrējienu nebūs nekādu problēmu. Kā izrādījās, tad tik viegli tas nenāca, un, lai arī līdzenajos posmos varbūt nedaudz sevi pietaupīju un uz maksimumu neskrēju, tomēr augšup pa trepēm darīju ko varēju, taču finišā 2.vieta bija vien 15 sekundes man aiz muguras. Un tā pa īstam no 3-4 cilvēku grupiņas atrāvos vien pirmspēdējā kāpumā (~10 minūtes pirms finiša).
Tagad uz brīdi atkal būs pārtraukums no sacensībām, galu galā arī treniņi aizvadītās nedēļas nav sanākuši kā vēlētos, galvenokārt līdz galam nesaārstēto savainojumu dēļ (noteiki jāsaka paldies masierei Dzintrai, kas pēdējās nedēļas laikā krietni uzlaboja manas fiziskās spējas). Taču nākamais starts visticamāk būs 18.novembrī Rembatē.
Malacis, Renčik. Tu noturēji orientieristu prestižu. Es jau pašā sākumā liku tieši uz Tevi. Tās pēdējās trepes jau gan bija traģiskas. Pilnīgs vājprāts bija skatīties, kā jūs visi tur nācāt augšā autopilotā.
AtbildētDzēst