Turpinot iepriekšējo ierakstu par limitācijām tiem, kas vēlas sākt nodarboties ar orientēšanos, interesanti ir tas, ka cilvēkiem no malas ir jāapgūst arī orientieristu leksika. Lai cik dīvaini tas neliktos man pašam, taču lielai daļai ar kartēm nesaistītiem cilvēkiem nav ne mazākās jausmas, ko nozīmē, piemēram, ieloks, deguns vai pat stiga. Papildus tam, ka nākas iegaumēt dauzdkrāsaino apzīmējumu nozīmi, nākas vēl iegaumēt savādus nosaukumus, kas parastam cilvēkam pat īsti neko nenozīmē.
Es atceros, ka, sākot trenēties, karšu zīmju trenēšanai pildījām dažādus vingrinājumus visai bieži, un arī tad man bieži juka un nevarēju atcerēties atšķirību starp, piemēram, apzīmējumu skriet aizliegts (sarkans svītrojums) un skriet bīstami (sarkans rūtojums).
Tāpēc nav nekāds brīnums, ka jaunizceptie orientieristi turās pie redzamākām un labi izprotamām lietām - ceļiem, un dabūt viņu uz nopietnākām sacensībām, grūtākos apvidos, kur redzamība un ceļu ir krietni mazāk kā pieRīgas mežos, ir visai pagrūti.
Ne pa tēmu. Lūdzu, Renār, atsūti savu mobilā tel. Nr. uz kandava@apollo.lv! Ir neskaidrība par LOF Sprinta kausu 2010. Uldis no OK ZK
AtbildētDzēst