sestdiena, 2010. gada 16. janvāris

Vēl par to treniņu filozofiju

Pārlasot pēdējā ieraksta komentārus, sapratu, ka esmu iepriekš aizmirsis pierakstīt gandrīz pašu galveno - pieejai treniņiem katram būtu jābūt pilnīgi individuālai. Būtībā nav jau tik svarīgi kā trenējos es, Sirmais, Hubmans vai Novikovs. Tas, kas varbūt gluži labi der vienam, visticamāk nesīs krietni vien citus rezultātus kādam citam. Un atrast to labāko pieeju ir katra paša uzdevums. Ja fiziskā kondīcija uzlabojas slēpojot daudz ātrāk nekā skrienot, tad ir jāslēpo, ja futbols dod būtisku uzlabojumu, tad ir jāspēlē futbols. Orientēšanās sports ir individuāls sporta veids un arī treniņi, lai tie nestu maksimālo efektu, manuprāt, būtu jāveic neatkarīgi no citiem. Protams, garlaicības mazināšanai vai treniņu dažādošanai paskriet kopā ar kādu ir gluži patīkami, taču bieži vien var sanākt, ka kādam tad treniņš sanāk pārāk lēnā tempā, citam pārāk ātri, un galu galā ieguvējs fiziskā ziņā no tā nav neviens.

Pats jau es patiesībā esmu gana stūrgalvīgs - arī treniņu ziņā. Tāpēc man bieži ir sanācis vispirms uzkāpt uz grābekļa un tikai tad skatīties vai tas trāpīs pa pieri, vai arī tieši otrādi dos papildu impulsu skriet ātrāk. Arī tagad esmu atradis kaut kādu savu pieeju treniņiem, kas, manuprāt, jau kaut kādus rezultātus ir atnesusi, taču tāpat gluži labi zinu, ka varētu arī lietas darīt citādāk, kur vismaz teorētiski ieguvums būtu vēl lielāks. Tas gan visbiežāk apstājas pret dažādām ārējām barjerām - laika, naudas, reizēm arī slinkuma.

Nav komentāru :

Ierakstīt komentāru

Ja ir kāda vēlme kaut ko pie šī piebilst, tad lūgtum!

Lai komentārā ierakstītu savu vārdu (par ko es ļoti priecāšos), laukā "Komentēt kā" izvēlies punktu "Nosaukums/URL" un ailē Nosaukums ievadi savu vārdu, vai arī izvēlies "Anonīms", lai komentētu anonīmi (labāk tomēr komentē ar savu vārdu vai iesauku).